“Paliksim tie paši cilvēki, arī ejot baznīcā“
Inese Raubišķe    28.06.2016

 

“ ... laika gaitā sakotnēji vienotā latviešu luterāņu baznīca, šķiet, sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās ar atšķirīgu pārvaldi ...”, “ ... ja šobrīd latviešu luteriskās baznīcas ir sadalījušās teoloģiski, tad kurai - LELB vai LELBĀL - būtu jāpiekāpjas?”, “ Kas notiek starp šīm divām baznīcām šodien?” – šādi un līdzīga satura apgalvojumi un jautājumi patlaban bieži izskan sociālajā vidē. Savu skatījumu par domstarpībām, kādas pastāv starp Latvijas evanģeliski luterisko baznīcu (LELB) un Latvijas evanģeliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas (LELBĀL) aicināju paust prāvestu Klāvu Bērziņu - LELBĀL Vācijas mācītāju iecirkņa apgabala prāvestu un Rīgas Evanģeliskās draudzes mācītāju.

Taču vispirms lūdzu Klāvu Bērziņu īsumā pastāstīt par savu ceļu uz kalpošanu Dievam.

 

 

Esmu dzimis Vācijā pēc kaŗa. Ģimene gribēja izceļot uz ASV, bet tur mūs nepieņēma, jo māte bija slimojusi ar tuberkulozi; Austrālija atteicās dot patvērumu - skaitījāmies nesaimnieciski cilvēki (no pieciem ģimenes locekļiem tikai divi strādājošie); arī Jaunzēlandei nebijām pietiekami labi, jo abi vecāki bija ar akadēmisku izglītību, bet vajadzēja strādniekus. Un tā palikām Vācijā – un galu galā tomēr bijām laimīgi, jo šeit attīstījās trimdas latviešu kultūras dzīve (manai mammai tas bija ļoti svarīgi). Esmu uzaudzis pastorālā ģimenē, mācītāja ģimenē, un tā jau no bērnības baznīcas dzīve bija arī manējā. Tēvs aprūpēja savas draudzes un bija arī kasieris Baznīcas pārvaldē Vācijā. Mani ņēma līdzi uz mācītāju konferencēm (ir pat saglabājušās fotografijas, kur es, būdams zēns, esmu kopā ar Ernstu Elmāru Rozīti).

 

Īstenībā mācītājs esmu jau trešajā paaudzē - mans vectēvs savulaik bija Brāļu draudzes virstētiņš Rīgā, un šai draudzei piederēja nams Kalēju ielā 8, ko privatizācijas laikā ieguva Latvijas ev. lut. baznīca un vēlāk par lielu naudu pārdeva. Šai namā stāvējusi mana vectēva Luda Bērziņa bronzas biste, žēl - neesmu to redzējis. 

 

Tā dzīves gaitā biju iepazinis vai visus vecos cienīgtēvus, kas bija izbraukuši no Latvijas. Atceros Elmāra tēvu Elmāru senioru Rozīti. Sieva viņam liedza pīpēt, jo bija veselības problēmas, bet viņš man pa kluso iedeva naudu, lai nopērku cigaretes, un mēs abi kā skolas puikas gājām aiz mājas stūra uzvilkt dūmu. Smieklīga un nebūt ne audzinoša epizode, bet nenoliedzami, ka viņš nekad necentās izcelties ar savu amatu. Autoritāti Rozītis ieguva ar savu darbu. Arī man tas bija kā pamudinājums - paliec cilvēcīgs visās situācijās, bet esi arī priekšzīme. Un, ejot uz dievkalpojumu, neliksim to svētdienas ģīmi (kā teica vecmamma manai mammai). Paliksim tie paši cilvēki, arī ejot baznīcā. 

 

Lai arī man aiz muguras stāvēja divas mācītāju paaudzes un agri radās izpratne par pastorālo kalpošanu (būtībā biju gatavs uz to), es tomēr negribēju kļūt par mācītāju, vairāk nodarbojos ar laicīgām lietām. Taču tolaik latviešu sirmie cienīgtēvi Vācijā palēnām aizgāja pelnītā atpūtā. Kas stāsies viņu vietā? – šis jautājums ar laiku kļuva arvien aktuālāks. Tēvs uzrunāja arī mani – vai negribot aizbraukt uz Kanadu, tur rīkojot neklātienes teoloģijas kursus. Atbildēju: “Nu, labi, tēt. Tu skaitīsi tos lielos pātarus, es tos mazos.” Turēju tēvam doto solījumu – 1985. gadā mani ordinēja par diakonu. Taču maizi es pelnīju, strādājot lielā uzņēmumā par ekonomu. Straujš pagrieziens manā dzīvē notika tad, kad divus gadus pēc manas ordinācijas tēvs aizgāja Mūžībā un toreizējais prāvests (un vēlākais archibīskaps) Ernsts Elmārs Rozītis mani uzrunāja: “Klau, Klāv, vai tu nevarētu sava tēva draudzes tālāk aprūpēt?” Es: “Zini, man gan ir savs maizes darbs, bet ja draudzes mani pieņems tādu, kāds esmu, tad varētu.” Tolaik vācu baznīcas, kas maksāja algas arī latviešu mācītājiem, bija noteikušas – ja kāds mācītājs aiziet, tad tā vietā nevienu vairs nealgos. Un tā manai toreizējai piekrišanai sekoja 30 kalpošanas gadi. 

 

Kas, jūsuprāt, šodien kavē satuvināties (varbūt pat apvienoties) LELBĀL un LELB?

 

Cerība jau vienmēr bija pēc tā sauktās apvienošanās, bet ... starp mūsu baznīcām pastāv būtiskas atšķirības. Pirmām kārtām – mums nav vienota skatījuma uz Latvijas baznīcas vēsturi. LEBL ir padomju laiku dibinājums, kas atsaucas uz vērtībām pirms Otrā pasaules kaŗa. Bet mēs taču zinām, ka, sākoties padomju laikiem, vara noteica, kā viss funkcionēs, arī baznīca. Tika sasaukta jauna Sinode, ievēlēja citu archibīskapu (uz Vāciju deportēto archibīskapu Grīnbergu atcēla, lai gan vēl nebija beidzies viņa pilnvaru laiks), tika uzrakstīta jauna Satversme, kas (lai arī modificēta), bet ir spēkā arī šodien. Faktiski tika radīta jauna baznīca – un tai nav nekāda sakara ar pēctecību. Mūsu (trimdas) lut.ev. baznīca (LEBLĀL) nebija no jauna jādibina – tā mums trimdā nāca līdzi (gluži kā ģimenes, kas nebija no jauna jādibina – tās eksistēja un dzīvoja tālāk). Trimdas baznīca sekoja vēsturiskajai plūsmai – 1920. gadā uzrakstītajai un 1928. gadā Latvijas lut.ev. baznīcas Sinodē pieņemtajai Satversmei. Gribu uzsvērt, ka šo Satversmi pirms pieņemšanas izmēģināja astoņus gadus, un tā darbojas un joprojām ir spēkā ārpus Latvijas.

 

Un vēl – Latvijas baznīca – jaundibinājums – ir stipri samocīts veidojums. Ir mainījusies liturģija, daudz kas notiek pārspīlēti, ārišķīgi – piemēram, uzsvērtā krusta mešana, biežā ceļos krišana, bet luterāņu baznīcā pat soli nav tā iekārtoti, lai turpat mestos ceļos. Negribu teikt, ka tas ir nepareizi – tās ir laika zīmes : padomju laikā kristīgs cilvēks gāja turp, kur dievkalpojums vispār notika – vai pareizticīgo, vai luterāņu, vai katoļu baznīcā. Un daudz kas saplūda. Bet daudz kas ir kļuvis par sliktu kopiju. Mums jāapzinās, kas mums ir kopīgs, ja gribam, ko pārmainīt. Bet nevar būt, ka katrā draudzē katrs mācītājs rīkojas, kā grib. Latvijas archipīskaps tērpjas kā Romas pāvests, dievkalpojuma laikā divreiz pārģērbjas, liturģija ir katoliciskāka (atkal slikta kopija!). Kāpēc? Mums ir savas tradicijas – tās, kuŗas trimdā uzturējām.

 

Reiz man kā diakonam nācās aizvietot kādu mācītāju Lībekā, Ziemeļvācijā. Novadīju dievkalpojumu, daudz cilvēku nebija, un, beigās atvadoties, man veca mammīte tur roku ciet, raud un saka: “Tas bija kā manās iesvētībās.” Divi pamatakmeņi – kristīgais un latviskais, un cilvēki dievkalpojuma laikā jutās kā mājas. Tas ir svarīgi! Ir jājūtas brīvam – tad tu Dievam vari atvērties. Un tā arī bija pamatideja, kāpēc mēs Rīgā 2008. gadā nodibinājām Rīgas Evanģelisko draudzi. Te jau draudžu ir daudz, un baznīcu arī, bet cilvēkiem nebija izprotams šis katoliciskais virziens. Viņi grib lūgt Dievu tā, kā to darījuši viņu tēvi un tēvutēvi. Ir jāievēro, kur un kā mēs dzīvojam un ko un cik varam piedāvāt cilvēkiem, lai tos pulcētu ap sevi. 

 

Mūsu jaundibināto Rīgas Evanģelisko draudzi (Latvijā esam autonoma draudze un reģistrēta Uzņēmumu Reģistrā kā uzņēmums) pieņēma Vecā Ģertrūdes baznīca. Maksājām īres naudu. Taču reizēm pārdomāju – ja viņi būtu vienkārši pateikuši – mīļie, palīdziet restaurēt un atjaunot, esmu pārliecināts, ka draudzes locekļi samaksātu vēl vairāk, jo saplūstu cilvēciski kristīgais un ekonomiskais motīvs. Baznīcā garīdzniekiem, draudzes valdei to jāsaprot un jāzina pieņemt pareizus lēmumus. Bet mēs pieredzējām šīs baznīcas attieksmi, kad mūsu draudzē ordinēja par mācītāju sievieti – Ievu Puriņu.

 

Skaidri un gaiši jau nepateica acīs – mums nepatīk, ka ordinējat sievieti. Nē, vienkārši uzteica telpas, sak, pašiem vajadzīgas. Man baznīcā nav pieņemama divkosība. Meklējām, skatījāmies vairākus dievnamus, kas mūs labprāt uzņemtu. Un kārtējo reizi izjutām pretstatus – viens izraida, bet otrs pieņem. Piemēram, Jaunās Ģertrūdes baznīcas mācītājs  Dimants mūs pieņēma labprāt. Bet mēs nobijāmies – milzīga baznīca, mēs pazustu plašajās telpās (mūsu draudzē patlaban reģistrēti 85 draudzes locekļi, varbūt nedaudz vairāk par pusi ir to, kas atbraukuši no ārzemēm). Tad metodisti piedāvāja savu renovēto baznīcu tepat blakus jūsu redakcijai – Akas ielā. Šīs telpas izrādījās mums ļoti piemērotas. Tagad šeit esam četru konfesiju draudzes – paši metodisti, reformāti, baptiski angliskā draudze un mēs. 

 

Latvijas luterāņu baznīcai ir samainījusies vadības piramīda. Katoļu baznīcai tā ir pilnīgi skaidra – pāvests ir noteicējs, viņš ir Kristus pārstāvis zemes virsū un to, ko viņš saka, jums nebūs apšaubīt. Man šķiet, ka archibīskapam Jānim Vanagam tas ļoti patīk, jo tieši viņš savulaik teica, ka “manā baznīcā (uzsvars uz manā.) sievietes neordinē.” Bet galvenais lēmējs taču ir Sinode – tā nolemj, ordinē, vai ne. Pēc šī gada jūnijā notikušās Sinodes, kad Satversmē pieņēma bēdīgi slaveno paragrafu, ka Latvijas ev. lut. baznīca neordinē sievietes par mācītājām. Redziet nu, archibīskaps Vanags varēs rokas mazgāt nevainībā un teikt – tas ir rakstīts Satversmē. Arī tā ir divkosība.

 

Vai LELB pastāv autoritārisms?

 

Neapšaubāmi – jā. 

 

Kas norādīts par sieviešu ordināciju 1928. gadā pieņemtajā Satversmē, pēc kuŗas šodien darbojas LELBĀL?

 

Tur nekas nav rakstīts pret sieviešu ordināciju!

 

Bet kā tad ar Svētajiem Rakstiem? LELB mācītāji publiski saka, ka varētu jau ordinēt sievietes, bet, redz, nevar pārkāpt Rakstos teikto.

 

Starp mūsu baznīcām ir atšķirības arī Svēto Rakstu izpratnē un interpretācijās. Bībelē nekur nestāv rakstīts, ka sievietes nevarētu būt mācītājas... 

 

Daudzas modernās, sociāli aktīvās un, kā tagad mēdz teikt, – pašpietiekamās 21. gadsimta sievietes dziļi aizskar Latvijas ev. lut. baznīcas diskriminējošā attieksme. Kāpēc baznīcai šodien vajadzētu vairot pret sevi vērstus skeptiķus? Kā tas skaidrojams?

 

Tās ir vecās hierarchijas atliekas, patriarhālā domāšana (senāk taču vīrietis – patriarhs – bija noteicējs). Vēl vairāk – man šķiet pavisam nepieņemami, ka sieviešu ordināciju mācītājas amatam un homoseksualitāti piemin vienā elpas vilcienā. Pat no mācītāju puses tiek pausts, ka tur, kur sievietes ir mācītājas, pieaug homoseksuālo draudzes locekļu skaits. 

 

Dzīve pierāda, ka ir lietas, kuŗas labāk spēj veikt vīrieši, bet citas - sievietes. Jāprot to apvienot. Mūsu draudzē – es vecais onkulis, kuŗam līdzi nāk daudz kas no konservatīvās trimdas baznīcas, un gados jaunā mācītāja Ieva Puriņa ar savu izpratni par šejienes situāciju – kopā varam uzrunāt cilvēkus, un jūtu, ka ar kalpošanu tiekam galā ļoti labi. 

 

Vai LEBL domāšana varētu būt ietekmēta no kādu dāsno labvēļu puses?

 

Iespējams. Neatklāšu nekādu noslēpumu – LELB ilgus gadus sadarbojusies, tikusi financiāli atbalstīta un arī orientējas pēc slavenās Misūri Sinodes, ASV, kas raksturojama pat ne kā konservatīva, bet fundamentāla ...

 

Kā uz Sinodes lēmumu par sieviešu ordinācijas aizliegumu varētu reaģēt Pasaules Luterāņu Federācijas (PLF) dalībbaznīcas (no kuŗām 77% šodien ordinē sievietes), tai skaitā arī, piemēram, Ziemeļvācijas baznīcas, kas arī esot dāsnas ziedotājas Latvijas ev.lut. baznīcai?

 

Tiesa, PLF dalībbaznīcas visas neordinē sievietes par mācītājām, bet Jānis Vanags ir izcēlies ar to, ka LELB ir vienīgā baznīca, kas savulaik ordinējusi sievietes un tagad vairs neordinē. Dīvaina attīstība?!

 

No vienas puses, man žēl, bet, no otras, – ar kaut ko jau jārēķinās. Ja mums bijusi sadarbība, esam slēguši līgumus, bet viena puse tos neievēro, tad nav jābrīnās, ka var būt arī sekas.

 

Kādu redzat attīstību LELB un LELBĀL attiecībās? 

 

Es akceptēju Sinodes lēmumu, jo galu galā tas ir augstākais LELB lēmējorgāns, taču visa tā pieņemšanas priekšvēsture man nav pieņemama, un sieviešu ordinācijas jautājums arī turpmāk radīs apgrūtinājumu. Manuprāt, LELB un LELBĀL turpmāko attiecību attīstībā liela nozīme varētu būt Sadarbības Padomei – par kādiem kopīgiem projektiem mēs vienosimies un cik produktīvi tos īstenosim. Bet laiks rādīs.