Nelabojama patriote
Sallijas Benfeldes saruna ar Laimu Brencs, Lielbritanijas firmas Laima Brencs / Advise & Translation Services konsultanti un vadītāju    02.08.2016

Laima Brencs ar ģimeni Lielbritanijā dzīvo jau septiņpadsmito gadu. Viņu pazīst un zina daudzi jaunās diasporas latvieši, arī citu Eiropas Savienības (ES) valstu pilsoņi no Austrumeiropas, kuriem vajadzīgs padoms un palīdzība dažādos darba un ikdienas dzīves jautājumos. Vēl pirms referenduma, kad sāka mainīties noteikumi un attieksme jautājumos, kas saistīti ar darbu un sociālo palīdzību, Laimas raksti par šiem jautājumiem un par rezidenta statusu un Apvienotās Karalistes pilsonības iegūšanu bija paši lasītākie jaunās diasporas latviešu portālā ABN. 

 

Laima nezina, vai kādreiz atgriezīsies Latvijā, bet saka: „Kad iedomājos par Latvijas gaisu un siena smaržu, lūpas sāk raustīties. To nekur citur neizjutīsi. Tam vienkārši nav cenas. Lai gan mans „spilventiņš” ir šeit, uz salas, un bērniem ledusskapis šeit pilns (kas Latvijā nebija nekad), tomēr esmu nelabojama patriote.”

 

Kā nolēmāt pārcelties uz Lielbritaniju pirms sešpadsmit gadiem, kad Apvienotā Karaliste nemaz nebija tik atvērta tiem, kuri nav ES pilsoņi?

 

Man bija veselības problēmas, ilgus gadus bija nestrādājoša 2. grupas invalīde, liela ģimene, un mums vajadzēja domāt, kā izdzīvot. Biju strādājusi par bērnu – dārza audzinātāju, tad strādāju Tukuma Izglītības nodaļā par revidenti, bet Rolandam bija mazs restorāniņš, un mēs iepazināmies, kā jau tas ar cilvēkiem notiek. Mēs abi jau bijām šķīrušies, man bija trīs meitas, Rolandam – dēls un meita. Studēju Latvijas Universitātē pedagoģiju, mazliet sāku arī tieslietas, bet tad vispirms vīrs pārcēlās uz Lielbritaniju un pēc tam arī mēs visi. Mums ir kupla ģimene, seši bērni, jo mums piedzima dēls.

 

Atbraucām, kad jaunākais dēls Patriks vēl bija pavisam maziņš. Spaldingā, divu stundu braucienā no Londonas, dzīvojam jau piecpadsmit gadu. Tagad tikai vecākā meita Agnese dzīvo Latvijā. Viņai nepatika tā sajūta, ka mūs, ārzemniekus, šeit ne visai mīl, viņa gribēja lepoties ar savu valodu un izcelsmi un nolēma atgriezties Latvijā. Viņa mums tagad ir kā tilts, ja gribēsim atgriezties, mums būs uz kurieni un pie kā. Mums visa dzīve ir šeit, Latvijā nekā vairs nav. Reizēm domājam par to, ka varbūt varētu atgriezties, bet tad paši sev jautājam, ar kādām tiesībām to darīsim, ja esam atveduši bērnus uz šejieni un tagad atstāsim vienus? Viņi ir pieauguši, un mamma viņiem it kā vairs nav vajadzīga, tomēr ģimenes kopības sajūta ir svarīga – kopīgie Ziemassvētki, mazbērniņi, kuri noteikti būs... 

 

Ja jūs atgrieztos, Latvijā būtu jāsameklē darbs.

 

Nedomāju, ka mēs meklētu darbu. Vai nu mēs strādātu paši savā uzņēmumā, vai arī sevi nodrošinātu ar savu saimniecību, paši stādot, paši vācot izaudzēto un paši vārot un cepot.

 

Kā nolēmāt atvērt savu biroju?

 

Ir sociālo pabalstu sistēma, ir dažādi dzīves gadījumi, kad cilvēkiem vajadzīga palīdzība, un ir bezmaksas padomdevēju biroji pilsoņiem, un tādā birojā strādāju vairāk nekā piecus gadus. Strādāju trīs dienas nedēļā kā brīvprātīgā general adviser, bet vienu dienu nedēļā apmaksātu darbu kā migrant workers helpline. Lai šajā birojā varētu strādāt, ir jāmācās, un, protams, es to darīju, apguvu visu to, kas bija vajadzīgs un ko nezināju. Man birojā bieži sacīja, ka ar savām zināšanām varu atvērt savu biroju un pelnīt, bet sākumā domāju – cilvēkiem jau tā ir grūti, ja par padomiem vēl būs jāmaksā, viņi to nespēs izdarīt. Ejot laikam, sapratu, ka ar bezmaksas palīdzību nav tik vienkārši, jo cilvēkiem bieži vien nākas ņemt darbā brīvdienas – brīvdienās birojs nestrādā, kad cilvēks uz turieni aiziet, bieži vien viņu pieraksta uz pieņemšanu dienā, kad viņam jābūt darbā.

 

Tas nozīmē, ka padoms patiesībā viņam maksā naudu, jo par dienu, ko viņš darbā paņēmis brīvu, viņam algas nav. Turklāt nereti gadās, ka darba devējs pēc paprasītās brīvdienas vairs darbu nepiedāvā. Tas nav godīgi un tā nevajadzētu būt, bet tā notiek. Abi ar vīru tādēļ tomēr nolēmām atvērt savu biroju un strādāt ar mazām cenām – stundas tarifs ir 20 mārciņas, ja ļoti vajag, esmu pieejama arī ārpus oficiālā darba laika vakaros un brīvdienās, tad gan prasu 30 mārciņas. Parasti konsultāciju stundas cena ir 150 mārciņas, un cilvēks, nākot pie manis, samaksā mazāk, nekā viņš zaudētu, ņemot brīvdienu. Tiesa gan, vairs nevaru paspēt visu izdarīt, jo ir ļoti daudz cilvēku, kas nāk pie manis pēc palīdzības un padoma. 

 

Žurnālisti jūs savos sižetos un rakstos bieži sauc par juristi.

Tas ir nepareizi, es neesmu juriste, man nav jurista kvalifikācijas. Esmu padomdevēja, tulks, konsultante, esmu apguvusi savam darbam nepieciešamo kvalifikāciju, un birojam iznāk strādāt ar jautājumiem, kas skar juridiskas lietas, bet neesmu juriste vai advokāte. Manuprāt, ir nepareizi, ka šo pakalpojumu servisu Lielbritanijā nekontrolē, tas neatrodas jurisdikcijas kontrolē, tādēļ šajā jomā pat valsts līmenī tiek pieļautas kļūdas, rakstot, piemēram, mājaslapās par dažādiem jautājumiem. Atnāk, piemēram, mans klients un saka, ka viņa strādnieka reģistrācijas sertifikāts nav vairs derīgs, jo tā rakstīts oficiālas iestādes mājaslapā. Patiesībā sertifikāts joprojām ir derīgs, bet tas vairs netiek izsniegts, kas nenozīmē, ka saņemtie sertifikāti nav derīgi. Šis sertifikāts apliecina, ka esi oficiāli ieradies Lielbritanijā un strādājis pirms darba tirgus atvēršanas, un, ja tas tiks izmests, nebūs iespējams apliecināt, ka esi legāli strādājis. Līdzīgu kļūdu ir diezgan daudz, tādēļ gatavoju projektu kopā ar job center, lai pievērstu uzmanību tam, ka šajos jautājumos ir vajadzīga vienota kontrole.

 

Jūsu darbam ir vajadzīgas labas angļu valodas zināšanas. Vai pratāt valodu, kad ieradāties Anglijā?

 

Valodu mācījos vienā laikā ar savu dēlu. Tajā laikā biju mājsaimniece, strādāja tikai vīrs, tātad biju mājās visu laiku. Tas ir gandrīz smieklīgs stāsts, kā mācījos valodu. Mums bija videokasetes, puikam ļoti patika filmiņa par Īkstīti, es šo filmu tagad zinu no galvas (smejas). Klausījos, lasīju subtitrus un kad šo filmu zināju no galvas, pierunāju Patriku skatīties nākamo filmiņu. Tajā laikā, kad atbraucām, nebija angļu valodas bezmaksas kursu, tādēļ var teikt, ka valodu mācījos no bērnu pasaku filmiņām. Pēc tam, kad Latvija iestājās ES, kad darba tirgus tika atvērts, jau bija kursi, kuros arī mācījos. 

Kādas ir latviešu problēmas, ar kurām viņi nāk uz jūsu biroju?

 

Reizēm viņus apskaužu, ka tagad ir iespējams pajautāt padomu, jo mums savulaik nācās apēst ne vienu vien pudu sāls, līdz sapratām, kas un kā šeit notiek. Tādēļ arī rakstu rakstiņus ar likumu un normu skaidrojumiem, jo esmu par to, lai cilvēkiem nepieciešamā informācija būtu brīvi pieejama. Cilvēkiem ir jāsaņem informācija, un arī sava biroja mājaslapā esmu norādījusi bezmaksas citizen adviser biroja adresi un mājaslapas linku. Cilvēki var izvēlēties, kur saņemt padomus un vajadzīgo palīdzību. Viņiem reizēm ir jāpalīdz iedzīvoties, jāpalīdz saprast Lielbritanijas likumi un noteikumi un, protams, ir konkrēti jautājumi par pabalstiem, bērniem, darbu. No tās dienas, kad britu premjers Deivids Kamerons pateica, ka vēlas daudz ko mainīt attiecībā uz cilvēkiem, kuri nav valsts pilsoņi, mainījās attieksme pret maniem klientiem un gaisotne, kaut jauni likumi vēl nebija pieņemti. „Brexit” ir iedevis zaļo gaismu visiem, kuriem mēs nepatīkam. Cilvēki, kuri agrāk baidījās būt rasisti un to paust, tagad jūtas tā, ka viņiem tas ir atļauts.

 

Nepiekrītu, ka mūsējie brauca uz šejieni sēdēt uz pabalstiem, nav tā! Tādu, kas meklē tikai pabalstus, ir ļoti maz, cilvēki brauca, lai strādātu un atrastu izeju no savām finanču problēmām. Britu statistika liecina, ka tā naudas daļa, kas tiek sūtīta uz mājām, nav liela. Man ir tikai trīs klienti, kas sūta bērnu pabalstu naudu saviem bērniem uz mājām. Visos gados, kad strādāju kā padomdevēja gan bezmaksas, gan savā birojā, man ir bijuši kādi divdesmit klienti, kuri saņem bērnu pabalsta naudu par bērniem, kuri ir Latvijā un kuriem viņi šo naudu sūta. Ir maz tādu cilvēku, kas izmanto savas nodokļu maksātāju tiesības, lai saņemtu naudu par bērniem Latvijā. Vai tiešām nebūtu lietderīgāk runāt par īstajām problēmām? Patiesībā bēgļu problēma tiek jaukta ar jautājumu par ES pilsoņiem Lielbritanijā, un pret mums sāk izturēties kā pret bēgļiem. Kad Vācijas aicinājums bēgļiem doties uz turieni izrādījās neizpildāms, visiem pārējiem obligāti ir jāpalīdz ar to tikt galā.

 

Tas ir kā cilvēku pārpilnā tunelī, kura galā deg gaismiņa, bet tad tiek paziņots, ka gaismiņas vairs nav un visiem jātiek iekšā tuneļa sānu durvīs. Turklāt bēgļiem ir daudz un dažādu liegumu – viņi, piemēram, nedrīkst strādāt, līdz iegūst kādu statusu, un valsts viņiem visu dod. Tajā pašā laikā tiekam kritizēti mēs, kuri strādā un maksā nodokļus. Vai mēs esam tas lielais drauds, ja, nopelnot mazāk, nekā vēlamies, paprasām mājokļa pabalstu? Vai nav tā, ka bēgļu vidū visvairāk ir to, kuri grib uzlabot savus dzīves apstākļus, bet kuriem nav jāstrādā un jāmaksā nodokļi, bet vainīgie esam mēs? Es nešķiroju cilvēkus pēc tautības un valstspiederības, man nav rasu aizspriedumu, bet man liekas, ka polītiķi mūs ir sašķirojuši un ka godīgi eiropieši, kuri nav briti, vairs nav cilvēku sarakstā. Kāpēc manam klientam, kurš arī ir ekonomiskais bēglis, ir vieni noteikumi, bet ekonomiskajiem bēgļiem no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, ir citi noteikumi? Tas ir netaisnīgi un ir sāpīgi.

 

Nekad nevar zināt, kas var notikt. Sākumā savulaik es strādāju par šefpavāru, biju viena vietā, kur vajadzēja būt astoņiem cilvēkiem. Menedžeris bija ļoti apmierināts ar manu darbu, slavēja mani, bet, kad sacīju, ka jāiet prom, vairs nevaru pavilkt, viņa atbilde bija: „Tu taču man nedraudi?” Tad notika nelaimes gadījums darbā, ilgi pēc tam slimoju un bija jāmaina viss manā dzīvē un sāku darboties padomdevēju birojā.

 

Vīram Latvijā bija krodziņš, un mazākā meita jau no bērnības bija pārliecināta, ka viņa būs pavārs, viņa pat zināja, kāda viņai būs darba forma. Un tādu viņa beigu beigās arī nopirka. Kad ar savu meitu strādājām tajā restorānā, mums bija pārliecība, ka taisīsim savu krodziņu, mums katru dienu bija kāds īpašais ēdiens, ko gatavoja meita un kurš apmeklētājiem ļoti garšoja – laikam jau latvietes ir dabas dotas pavāres. Menedžeris bija sajūsmā – kā tā var būt, ka septiņpadsmit gadus veca meitene tā gatavo!? Jau gatavojāmies sākt savu biznesu, kad notika nelaimes gadījums.

 

Nācās pārkvalificēties. Meita arī aizgāja no tā restorāna un sāka viena pati vadīt septiņdesmit divu istabu hoteli. Viņai padevās un viņa nostrādāja gadu, līdz pateica, ka slodze ir tāda, ka viņa viena vairs nevar to slodzi nest un aizgāja. Tagad viņa strādā manā birojā, mums tāds ģimenes bizness, jo vīrs birojā ir administrators. Abiem puikām ir koledžas diplomi, kuros ir tikai desmitnieki, neviena zemāka atzīme! Emīls tagad ir pabeidzis universitāti, bet Patriks mērķtiecīgi „stūrē” uz Kara floti. Viņš strādā, mācās un katru nedēļu iet uz treniņzāli. Kopš mazotnes viņš sapņo par armiju. Visiem bērniem ir labs darbs, viņi pelna vairāk par minimālo algu, un mums ir patiess prieks par viņiem. Latvieši var un prot, es to zinu!