Latvijas bērni raksta par Sibiriju. 2. raksts
   12.06.2018

 

 

Madara Māsāne, 14 gadi, Jaunsaules pamatskola

Atmiņu mozaīka

 

Ir 2018. gada 25. marts. Pēcpusdiena. Gaisā jūtams pasavaris, pūš dzestrs vējš. Eju ciemos pie vecmammas. Man patīk viņu apciemot. Es esmu laimīga, ka man ir tāda vecmamma, pie kuras var aiziet jebkad un aprunāties. Viņa dzīvo man kaimiņos. Es ieeju istabā. Man iesitas nāsīs istabas specifiskā smarža. Šo smaržu pazīstu kopš sevi atceros. Par ko tā varētu liecināt?

 

Vecmammai kā vienmēr skan radio. Atskaņo vecu šlāgerdziesmu. Vecmammas rokās ir avīze, un viņas lūpas dungo līdzi dziesmas melodijai. Vecmamma nolaiž skatu no avīzes un caur briļļu rāmjiem pievēršas man. “Sveika, vecmamm!” es pasaku nedaudz skaļākā tonī, lai viņa to izdzirdētu. Neilgs klusums. Vecmammas dzīves skarbie apstākļi ir padarījuši viņu izturīgu un nedaudz piesardzīgu, tāpēc es negaidu, kad viņa atbildēs. Es apsēžos uz krēsla, kas vienmēr stāv pie viņas gultas. Pārlaižu skatienu pār istabu, lai pārliecinātos, vai vectēva nav istabā. Vectēva gulta stāv saklāta, tātad būs izgājis ievilkt kādu dūmu. Atkal pievēršos vecmammai. Uz viņas naktsgaldiņa stāv zāļu paciņas, briļļu maciņš un ābolu serde, bet manu skatienu piesaista kāda bilde nobružātā koka rāmītī. Es skaidri zinu, ka iepriekš šī bilde te nestāvēja.

 

Es redzu bildē sešus cilvēkus, trūcīgi apģērbtus. Paņemu rāmīti rokās un aplūkoju vērīgāk. Bildē atpazīstu vecmammu, viņas māsu Paulīti, brālīti Albertu un vēl ir redzamas trīs cilvēku sejas, kuras es neatpazīstu. Starp tām arī maza meitene spriganām, tumšām actiņām. Aiz viņiem redzama veca koka būdiņa, apsnigusi ar biezu sniega kārtu. Vecmamma palūkojas uz mani, saloka avīzi un noliek sev blakus. Es padodu viņai bildi un vaicāju: ”Kas tas ir? Tu noteikti vari pastāstīt par šo bildi!” Viņa noņem brilles un lūkojas bildē. Klusums. Viņa atbildēs, es zinu! “Tas bija toreiz, pirms daudziem gadiem. Es ar savu mammu, māsu un brālīti tikām izsūtīti uz Sibīriju. Vēl joprojām atceros to baiļu un neziņas sajūtu, kad nesteidzīgo rīta cēlienu mūsu mājās iztraucēja vīri ar ieročiem padusēs un bez garām runām lika mums taisīties ceļam... Šī bilde ir uzņemta tālu prom no mūsu dzimtenes - Sibīrijā.”

 

Es ielūkojos bildē un pievēršu uzmanību vecmammas kājām. Zābaki? Nē, tie nebija zābaki. “Kas tev kājās?” es uzdevu jautājumu , cerot uz atbildi, ka tie nav zābaki, jo tāda bija mana intuīcija. Viņa pastiepās pēc spieķa, kas bija atstutēts pret gultas malu, un piecēlās. Vecmamma devās uz skapja pusi. Viņa atvēra skapi un no augšējā plauktiņa izvilka divas mēteļa piedurknes. Es paņēmu tās rokās. Tās bija caurumainas un mēteļa krāsa bija izbalējusi. Es nopratu , ka šīs piedurknes ir bijušas apautas vecmammas kājās. Vecmamma apsēdās, paņēma piedurknes un pētīja tās. Dziļi nopūtās, un es ievēroju asaru, kas ritēja pār viņas vaigu.  “Tās ir no manas mammas mēteļa. Mans tētis par dārgu naudu viņai to pirka 30 gadu jubilejā. Mētelis viņai bija paņemts līdzi uz Sibīriju. Bargais aukstums lika mātei sadabūt šķēres un nogriezt nost piedurknes un no tām sašūt kājautus, lai mēs, bērni, nenosaldētu kājas, jo ik uz soļa bija aukstums un bads.’’

 

Es biju iegrimusi stāstā un bija vēlmēšanās uzdot jautājumus vēl un vēl. Klusums - tas man atkal lika pievērsties bildei. “Kas tie par cilvēkiem tev blakus?” Viņa atkal ielūkojās bildē, it kā nesaprazdama, par kādiem cilvēkiem es runāju: “Tā ir sibīriešu ģimene, kas mūs pēc gara, nogurdinoša ceļa lopu vagonos pieņēma uz dzīvi savās mājās. Neparasti, bet šie cilvēki pret mums izturējās ar labvēlīgu attieksmi, un tas ļāva mums izdzīvot un atgriezties atpakaļ Latvijā... Kad mūs veda prom no mājām, ratos māte bez jaunā mēteļa bija ielikusi linu maisiņu ar miltiem un otru ar pupām. Braucot pāri Dubnas upei, rati apgāzās un viss vezums bija neglābjami samircis. Mēs paspējām paglābt tikai pupu maisiņu, kas, ieradoties Sibīrijā, bija pustukšs. Sibīrijā mums nebija nekā – nedz mājvietas, nedz zemes gabala, nedz pārtikas. Mums paveicās, jo mūs uzņēma šī ģimene, izmitinot mūs šaurā, velēnām segtā istabiņā. Mēs labi sapratāmies...”

 

Un atkal klusums. Vecmamma savās rokās valsta nobružātos kājautus, kuri viņas atmiņā atsauc Sibīrijā pavadītos gadus. Tie stāsta par vecmammas mammas izdzīvošanas māku skarbajos apstākļos.

 

“Zini , meitiņ , šie ir mani mīļākie apavi vēl līdz šai dienai. Lai gan tie skapī stāv daudzus gadus, taču tie ir dzīvojuši ar mani visu manu bērnību. Es atceros - atspiedos uz skapīša malas un uzvilku savus “apavus’’. Tie bija tik silti. Paķēru pašas pīto skalu groziņu un devos ārā, lai groziņā pielasītu meža zemenes, kuru rūgtenais ievārījums ziemā remdēja mūsu izsalkumu. Māmiņa bija priecīga par katru artavu mūsu ģimenes galdam. Rudeņos Sibīrijas vēji bija īpaši dzēlīgi, bet manas pēdas sildīja šie māmiņas gatavotie kājauti. Jautrāk bija tad, kad uz taigas mežu man devās līdzi sibīriešu ģimenes meita - Felicita. Mēs ar viņu bijām paspējušas sadraudzēties. No sākuma mēs nevarējām komunicēt, jo es nepratu runāt krieviski un viņa - latviski. Ar laiku sapratāmies labi. Grūti bija mammītei vienai pabarot trīs bērnus, tāpēc pie sibīriešu ģimenes pavadījām vairākus gadus.” Vecmammas atmiņu stāstu, kuru atsauca atmiņā bilde rāmītī un kājauti pārtrauc radio raidījums, kurā izskan veltījums 1949. gada 25. marta deportācijās cietušajiem. Radio skan dziesma “Pār Baikāla drūmajām stepēm.” Asaras saviešas acīs gan vecmammai, gan man. Vecmammas atmiņu pavediens šodien ir pārtrūcis... līdz nākamajai reizei. Istabā klusi un nemanāmi “ieslīd” vectēvs.

 

Ardievu tumšie, bagātīgie taigas meži,

Skaļās putnu gaviles un ogu lauki!

Ardievu bads un trūkums, asaras un neziņa -

Ar jums mums kopā nebūt vairs!