Latviešu bērnu nometnē Ēlandē 2017
Signe Rirdance    29.08.2017

 

 

Piecu stundu ilgajā ceļā no Stokholmas līdz Ēlandei mēs ar vīru pa laikam bažīgi saskatāmies. Kā tas nākas, ka mēs, pasaules nesabiedriskākais pārītis un īsti nometņu skeptiķi, esam piekrituši nedēļu pavadīt latviešu bērnu nometnē uz salas kaut kur Zviedrijas dienvidos? Vai nebūtu bijis prātīgāk šo laiku būt kopā Latvijā ar ģimeni un vecajiem Latvijas draugiem, kopjot kurmju sarakāto zālāju Mārupē, kur taču mūsu Stokholmā augošie bērni sasmeltos latviešu valodu un kultūru līdz pat matu galiņiem? Skaļi savās bažās nedalāmies – aizmugurējā sēdeklī dīdās trīs pāri uztverīgu ausu, kas to vien gaida, lai rastu iespēju apšaubīt vecāku lēmumu. Kaut kur pie Norčēpingas mēs tā īsti saprotam, ka atpakaļceļa vairs nav. 

 

Atskan zvaniņš, un mums garām uz dāmu divriteņa aiztrauc smuidra tautumeita rozīšu brunčos un baltu zemgalietes aubi, elegants tāšu groziņš uz elkoņa un trīs zelta zvaigznes no kartona rociņā. Aiz līkuma kalējs Gustavs (tas pats arī skolotājs Lūkass) sūkstas par kaŗos nopostīto zemi un sāk atjaunotnes darbus, mācot mums iesist naglas skabargainā dēlī. Mēs – raiba kompanija, kuŗā ietilpst sešus līdz vienpadsmit gadus veci latviešu bērni un viņu vecāki no Zviedrijas, Anglijas un Latvijas, kopā teju četrdesmit cilvēku – dodamies tālāk “šķēršļu gājienā”, kas jau kļuvis par nometnes tradiciju. Ceļa vienā malā Zviedrijai tik raksturīgās baltās govis, aiz tām mirguļo jūra; ceļa otrā malā ziņkārīgi zviedru zirgi ieklausās, kā skolotāja Dagmāra māca mums Rozā polku un koklē par jūriņu, kuŗa prasa smalku tīklu abās Baltijas jūras malās. Un tur jau stāv tautumeita Liene. Tomēr nē – tā ir Milda, zvaigznes virs galvas pacēlusi un Latvijas novadus kopā turēdama. Atminējuši Lienes-Mildas mīklu un salikuši Latvijas himnas vārdus, gluži kā Kajs ar Gerdu “Ledus karalienē” saliek vārdu “mūžība”, mēs beidzot tiekam līdz desiņu un amerikāņu zefīru cepšanai piknika vietā Ēlandes mežiņa vidū.

 

Vēl vakar mēs ar skolotājiem Dagmāru un Lūkasu devāmies pārgājienā pa tuvāko apkārtni, bradājām pa jūru, pētot medūzas un sīksīkas garnelītes, kuŗas pēc tam nonāca improvizētā akvārijā uz ēdamgalda; aizvakar tepat pļavā pētījām sienāžus. Vieni batikoja kreklus, citi spēlēja futbolu; pavārs Ints kopā ar citiem vecākiem-dežurantiem gatavoja pupiņu kotletes ar jogurta mērci, un Dace ar Ingrīdu brīvprātīgi atbrīvoja rožu dobes no nezālēm. Rīt no rīta vēl pēdējais mēģinājums koncertam, un tad vakarā mēs pieskandinām Sandbijas baznīcu ar bērnu dzidrajām balsīm, ērģeļu gavilēm, fagota dūmakaino toni, ģitāras, kokles, zvaniņu un pat tamburīna skaņām.

 

Tumšajā naktī ir zaļa zāle, lāču tēvs atnes medus podu, un skaista, skaista ir mana tēva sēta; re, aiztek gailītis, no sirma zirga lec seši mazi bundzinieki, un pašās koncerta beigās vējiņš pūš gar Kurzemes krastu, līdz atpūš mūs te, Ēlandē. Asaras no acīm izslaucījuši un saldējumu paēduši, mēs nosvinam vakaru ar Stokholmas Spēlmaņiem, bezbēdīgi lecot polku, žīgu un lambetvoku akordeona un cītaras pavadījumā. Visos apstākļos mieru saglabā tikai Agnese un Jānis – viņi mūs vēro caur fotoobjektīva jutīgo aci, dodot iespēju mājās palikušajiem līdzjutējiem sekot mūsu piedzīvojumiem attēlos. Tad atlicis tikai nometnes nobeigums – grandiozs kabarē uzvedums, kuŗā cienājamies ar bērnu punšu pie balti klātiem galdiem zem milzu kļavas āra pagalmā.

 

Tāda šovasar ir ikdiena Latviešu bērnu nometnē Ēlandē, un par to gribas pateikt lielu paldies gan skolotājiem, gan organizātoriem, gan nometnes atbalstītājiem – mācītājai Ievai Graufeldei, Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai Zviedrijā, Latvijas vēstniecībai Zviedrijā, Zviedrijas Latviešu apvienības Stokholmas nodaļai un citiem labdariem. Izrādās, ka latviešu bērnu nometnes Sandbijas draudzes namā notiek jau septiņdesmit gadu, taču tradicijas šeit nekļūst par nastu – nometnē valda īsti jauneklīgs gars.

 

“Latvietība ir man lielākā dāvana,” saka nometnes dvēsele Katrīna Johansson, kas Sandbijas nometnē pirmoreiz piedalījusies pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem un tagad jau piecpadsmit gadus ir šīs nometnes organizātoru vidū. “Ne vienmēr es zināju, kāpēc man šī dāvana ir dota un ko ar to darīt. Sandbijas nometnē es ieguvu draugus uz mūžu. Šeit es atgriežos, lai uzturētu latvietību kopā ar viņiem un dotu to tālāk saviem bērniem. Te ir mana sirds”.

 

Nometnē visiem jārunā latviski, un bērniem, kas ikdienā biežāk lieto zviedru un citas valodas, tas ne vienmēr vedas viegli. “Tomēr galvenais, lai viņi būtu draugi,” piebilst Katrīna. Vai ir vēl citi noteikumi un ierobežojumi? “Mēs daudz dziedam, palīdzam cits citam, esam darbīgi un cienām viens otru, lai kādi būtu mūsu uzskati vai ādas krāsa. Un mēs saudzējam dabu un šķirojam atkritumus,” turpina Katrīna. Liene Leimanis-Bartlett nometni atceras no 1992. gada. “Mēs ar draudzeni laidāmies lejā no otrā stāva pa ugunsdzēsības izeju – tā radās noteikums, kas to aizliedz.” Nu jau kuro gadu pēc kārtas Liene uz nometni ved abus dēlus, no kuŗiem neslēpj savas pusaudža gadu palaidnības.

 

Par draugiem te gluži nevilšus kļūst arī vecāki, kuŗi līdzdarbojas visos nometnes notikumos, to plānošanā, īstenošanā un izvērtēšanā, un palīdz arī Sandbijas draudzes nama uzkopšanas darbos. Nodarbību saturs,  dabiski,  izriet no vecāku un bērnu interesēm, pieredzes un zināšanām. Te atklājas gan slēpti talanti, gan senaizmirstas prasmes – un varbūt arī rodas ambīcijas līdz nākamajam gadam apgūt kaut ko jaunu.

 

Atpakaļceļā uz Stokholmu mēs iezīmējam pieturvietas, kuŗās gribētos apstāties, kad brauksim uz nometni nākamvasar. Jo par to šaubu nav – ja vien varēsim, brauksim atkal. Mārupes zālājā joprojām plosās kurmji, tomēr dažas lietas par sevi ir iespējams saprast tikai Ēlandē. Būt latvietim nav pašsaprotami, bet tas iedvesmo un sagādā patiesu prieku, jautrību un gandarījumu. Ēlandē mēs mācāmies būt tik dažādi un tomēr visi latvieši – ikvienā pasaules malā.

 

Latviešu bērnu nometnes Ēlandē organizātori 2017 ‒ Liene Leimanis Bartlett, Agnese Blaubarde, Ints Ivanovskis, Katrīna Johansson