Divdesmitais festivāls būs!
Ar Sarptautiskā Baltijas baleta festivāla direktori un Profesionālā baleta asociācijas vadītāju Litu Beiri sarunājas Gundega Saulīte    04.11.2014

 

Litu Beiri, Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktori, žurnālisti visbiežāk intervē pavasaŗa pusē, kad tuvojas gada lielais notikums – kārtējais festivāls. Nākamajā pavasarī tas notiks jau divdesmito reizi. Tas nozīmē, ka eksbalerīnas izsapņotais un iedibinātais sarīkojums Latvijas kultūras dzīves kopainā jau kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu. Cik daudz pūļu, spēka un satraukuma tas prasījis no pašas direktores un viņas vistuvākajiem palīgiem, tas lai šoreiz paliek „aiz kadra”. Ar Litu Beiri sarunājamies rudenī, kad darba nemaz nav kļuvis mazāk kā festivāla norises dienās. Domās, iecerēs un plānos direktore jau dzīvo divdesmitajā festivālā, turklāt ikdienā viņa veic vēl vienu svarīgu darbu – Lita ir Latvijas Profesionālā baleta asociācijas vadītāja. Šīs sabiedriskās organizācijas darbības lokā ir rūpes par cilvēkiem, kas sava mūža labāko daļu ir veltījuši dejas mākslai. Mūsu saruna aizsākās tieši par jaunumiem asociācijas darbā.

 

Šovasar mēs piedzīvojām lielu, patīkamu pārsteigumu – pirmo reizi visā asociācijas divdesmit gadu darbības laikā saņēmām bagātīgu ziedojumu, ko saviem kādreizējiem kollēgām dāvāja kādreizējais Latvijas baleta dejotājs un Rīgas Choreografijas skolas paidagogs Valentīns Cukanovs. Pirms 27 gadiem viņš kopā ar dzīvesbiedri dejotāju Virgīniju Stankēviču tika komandēts darbā uz Vīni, lai celtu līmeni turienes baletskolā. Komandējums „ieilga”, un tā šis baleta  pāris palika ārzemēs. Pirms dažiem gadiem Profesionālā baleta asociācija, atceroties Valentīna Cukanova spožo paidagoga darbību Rīgas baletā, izvirzīja viņu Helēnas Tangijevas Birznieces balvai. Šo pagodinājumu savam skolotājam uz Austrijas galvaspilsētu toreiz aizveda viņa audzēknis, kādreizējais baleta premjērs Genādijs Gorbaņovs. Kad Teātŗa darbinieku savienība šo prēmiju pasniedza nākamreiz, Cukanovs ieradās Rīgā, lai apsveiktu nākamo laureātu, savu audzēkni, tagad baleta repetītoru Modri Ceru. Šovasar Valentīns Cukanovs atkal bija Rīgā. Viņš man  piezvanīja – vajagot steidzami satikties. Kad tikāmies, viņš paziņoja, ka grib baleta asociācijai ziedot kādu naudas summu, ko ieteicams izlietot kādreizējo kollēgu veselības uzlabošanai. Viņš zinot mūsu veselības aprūpes problēmas, zinot arī to, ka bijušos dejotājus piemeklē tūkstoš un viena vaina un ka, to ārstējot, vajadzīgi līdzekļi, tāpēc nolēmis ziedot.

 

Tas viss notika ātri un vienkārši, bez jebkādām ceremonijām. Protams, esam bezgala pateicīgi, tas taču bija īsts pārsteigums, un par to ir jārunā kā par cēlu rīcību. Cilvēks, kas to var atļauties, grib palīdzēt saviem kādreizējiem kollēgām. Domājot par šo skaisto rīcību , es vēlreiz pateicos Valentīnam Cukanovam un visiem, kas vēlas darīt ko līdzīgu un, iespējams, iedvesmojušies no šī gadījuma, nākotnē arī rīkosies tāpat.

 

Kā tu pati vērtē aizvadīto 19. Starptautisko Baltijas baleta festivālu?

 

Šogad 19. festivāls bija ļoti grūts. Tas bija laikā izstiepts, notika piecas lielas izrādes, bija piecas trupas, un piektā izrāde acīmredzot mums bija par grūtu. Es nozvērējos turpmāk festivāla laikā vairāk par trim izrādēm neplānot. Līdz ar viesu trupu izrādēm mums taču ir vēl citas aktīvitātes, ir arī galā koncerts, ir izstādes, koncerti… Tomēr mēs dzīvi esam palikuši un dzīvojam ar domām par divdesmito festivālu. Ar to gribas apliecināt, ka Latvijā ir izveidojusies zināma stabilitāte un ka profesionālā dejas māksla ir sabiedrībai vajadzīga. Ar savas pastāvēšanas gadadienu gribam atgādināt, ka rēgulāras rūpes par mākslas sarīkojumiem nebūt nav mazāk svarīgas kā rūpes vienreizējiem šova tipa sarīkojumiem, kas prasa un arī saņem lielus līdzekļus. Šī nesamērība mūsu kultūras dzīvē vēl joprojām ir aktuāla. Amatieŗus, neprofesionālus ceļ kā zvaigznes debesīs, bet, kad ierodas patiešām pasaules līmeņa zvaigznes, vajadzība financēt šādus sarīkojumus tiek apšaubīta. 

 

Uzturēt festivāla rēgulāritāti divdesmit gadu gaŗumā ir izdevies.

 

Jā, mēs neesam izlaiduši nevienu gadu! Ik pavasari atgādinām par dejas mākslas daudzveidību, īstenojot festivāla devīzi „No klasikas līdz avangardam”.

 

Abi ar dzīvesbiedru Gunti Gailīti jūsvasarās saimniekojat Jaunpiebalgas Skrāģu krogā, kur iekārtots opera „Baņuta” mūzejs. Vai šovasar laukos izdevās arī atpūsties?

 

Tur darbu ir tik daudz, ka mēs mēdzam jokot – pēc Piebalgas jābrauc uz Rīgu atpūsties.

 

Augustā Skrāģu krogā notika ikgadējais lielais koncerts „Baņutas” autoru – operas komponista Alfrēda Kalniņa un libretista Artūra Krūmiņa 135 gadu atcerē. Man patīk vērot, kā cilvēki no tuvākas un tālākas apkārtnes saplūst uz šādu sarīkojumu, kā viņos nobriedusi nepieciešamība to apmeklēt. Lauku vidē, kur klausītāji netiek bieži lutināti ar līdzīgiem notikumiem, šādi koncerti izvēršas gaidītos un sirsnīgos kopā būšanas brīžos.

 

Pirms gada pirmo reizi apmeklētājus uzņēmām arī nu jau tradicionālajā Mūzeju naktī maijā. Viss notika sveču gaismā, bija silti un sirsnīgi.

 

Aizvadītajā vasarā mums abiem ar Gunti pienāca Igaunijas prezidenta Hendrika Ilvesa uzaicinājums viesoties kaimiņzemē. No visas pasaules bija saaicināti  cilvēki, kuŗi kas kaut ko vērtīgu paveikušas Igaunijas valsts labā. Gunta Gailīša nopelni kultūras pieminekļu saglabāšanas un atjaunošanas jomā ir atalgoti ar Māras zemes ordeni, arī es esmu strādājusi Igaunijā, veidojot iestudējumus Vanemuines teātrī Tartu. Trīs dienu gaŗumā bija iespēja iepazīties ar jaunākajiem notikumiem un sasniegumiem, notika semināri, izbraukumi, pieņemšanas un speciāli šim forumam sarīkots koncerts. Apbūra Igaunijas prezidenta personība un erudīcija, viņa prasme sarunāties ar viesiem. Man šķiet apbrīnas vērta prezidenta Ilvesa stāja, viņa taisnā mugura un pārliecība, arī visa šī sarīkojuma tālredzīgi apzinātais mērķis.

 

Ik pa brīdim Lita atgriežas pie nākamā festivāla aprisēm, viņa uzsveŗ: ieceres vēl tikai rūgst kā iejauta mīkla, briest kā pumpuri pavasarī, vēl ir pāragri tās izklāstīt, idejām un plāniem ir jāizkristallizējas.Viņai nedod miera arī nodomi, kas prasās īstenojami pašas iedibinātajā Rīgas baleta teātrī un kas pagaidām ir tikai projektu teātris un dzīvo no projekta līdz projektam. Tur svarīgi ir kopt sadarbību ar citiem choreografiem, jo Litu nebaida konkurence, viņa ir gatava sadarbībai ar citām personībām, lai dejas mākslas piedāvājums tikai bagātinātos.

 

Šis gads un nākamais ir Raiņa un Aspazijas gads, bet mēs taču nevaram radīt tikai par godu kādai jubilejai. Blaumaņa gads, piemēram, jau ir beidzies, bet man vēl arvien nedod  mieru Kristīnes un Edgara mīlestības stāsts Juŗa Karlsona mūzikā. Mākslu taču nevar vērtēt un radīt tikai tad, kad kādam dižgaram ir jubileja. Tā nevajadzētu būt, mēs taču izvēlamies to, kas konkrētā brīdī katram ir aktuāls. Tāpēc, es ceru, šo ieceri izdosies īstenot dejas tēlos. Kad? To rādīs laiks.