Absolūti unikāla balss. Imantam Skrastiņam – 80!
Daiga Mazvērsīte    13.04.2021

 

 

Patiesa sirsnība, lirika un dabiskums bija dziedošā aktieŗa Imanta Skrastiņa galvenie „ieroči” ceļā pie klausītāju sirdīm. Viņš pats vairījās savas dzejas un mūzikas izrādes saukt par koncertiem, tāpat sevi par dziedātāju necildināja, uzskatot dziesmu par vienu no savām dvēseliskajām pašizpausmēm. Vislabprātāk Imants brauca uzstāties pie Latvijas lauku ļaudīm, jo augstu vērtēja viņu atklātību un godīgumu, taču tikpat jūsmīgi Skrastiņu kopā ar komponistu Raimondu Paulu uzņēma koncertturnejā pa Ziemeļameriku. Tā notika pirms apaļiem 40 gadiem, vēl pirms aktieŗa vienīgās skaņuplates Sapņu pīpe iznākšanas. 12. aprīlī ievērojamais aktieris un režisors pieminams apaļajā 80. jubilejā – Imants pats gan nebija liels svinību cienītājs. Klātu galdu un lustēšanos vietā viņš dzimšanas dienā kopā ar brāli Gunti parasti devās uz kapiem, lai apraudzītu sev vistuvākos – noliktu svecīti mammītei Rozālijai un papiņam Oskaram.

 

Skrastiņu dzimtos Muižniekus Limbažu apriņķa Skultes pagastā Imanta vectēvs atdeva kolchozam, lai ģimeni neizsūtītu uz Sibiriju, taču puika bērnībā paguva papilnam iepazīt lauku zēna ikdienu. Arī viņa pirmā dziedāšanas pieredze saistās ar govīm, kad viņš kā ganiņš skandēja savam ganāmpulkam priekšā operārijas, ko bija saklausījies radio. Acīmredzot, iedzimtais aktieriskais nervs prasīja vismaz kaut kādu publiku, un govis, saprotams, bija ļoti pacietīgas klausītājas. Brālim Guntim aktieris stāstījis, ka līdz divu gadu vecumam nav gājis kājām, bet gultiņā turējies pie malām un rāvis vaļā Tuvāk pie Dieva. „Mūsu tēvs bez mūzikālās izglītības kā nu prata spēlēja vijoli un akordeonu, visās ballēs rāva vaļā Vecās likteņdzirnas vai Zilo lakatiņu, un viņa „kroņa numurs” bija dziesma par mūra muižu. No mammas, savukārt, mums bija emocionalitāte un ģimeniskums.”

 

Vēlāk nāca koŗa dziedāšana skolā, kur Skrastiņš jau otrajā klasē, vēl nevienu izrādi neredzējis, bija pārliecināts, ka būs aktieris. Pēc Taurupes pamatskolas Imants devās uz Rīgu, pabeidzis 1. ģimnaziju, iestājās Latvijas konservatorijas aktiermeistarības fakultātē, kur viņam palaimējās ar izcilu balss nostādītāju – Mildu Brehmani-Štengeli. Jau tolaik Imantam tāpat kā tēvam ļoti patika dziedāt saviesīgās pasēdēšanās, taču turpmākajā darbā teātrī dziedošu lomu nemaz nebija tik daudz.

 

„Mums bija vienīgais teātris, kur bija dzīvais orķestris un aktieri dziedāja bez mikrofoniem,” atgādina Guntis, kas līdz ar brāli bija 90. gadu sākumā likvidētā Rīgas Jaunatnes teātŗa aktieris. Par lūzuma punktu Imanta daiļradē kļuva Pēteŗa Pētersona iestudētā Aleksandra Čaka dzejas izrādē Spēlē, spēlmani (1972). Tajā Imants Skrastiņš apbūra Dzejnieka lomā gan ar savu glāsmaino balsi, gan spēju noturēt visu uzvedumu augstā emocionālā līmenī. „Imanta balss bija absolūti unikāla, neatkārtojama, neviens cits nevar izdziedāt viņa repertuāru,” vērtē kādreizējais Jaunatnes teātra mūzikālās daļas vadītājs Andrejs Laukmanis. Pēc Spēlmaņa pirmizrādes Imants, Laukmanis un režisors Pētersons pusnaktī aizbrauca pie Čaka uz Raiņa kapiem: „Paņēmām līdzi šņabja pudeli. Iedzērām pa glāzītei un braucām atpakaļ. Nākošā dienā jau bijām izsaukti pie teātra direktora, ka esot nacionālistiski noskaņoti – kapos svinējuši kaut kādus buržuāziskus svētkus. Laikam taksometra šoferis noziņojis…”

 

Ilgus gadus svecīšu vakarā kapos par svētu lietu Imants ar Gunti uzskatīja aiziet arī pie režisoriem Pētersona, Lūcijas Baumanes, gājienu noslēdzot pie Čaka pieminekļa: „Imants pēc Spēlmaņa teica, ka augstākā emocionālā sajūta viņam bija tad, kad izrāde beidzās un zālē divas trīs minūtes valdīja klusums, jo cilvēki nezināja, aplaudēt, vai ne. Visi stāv, nodzied Miglā asaro logs, un klusums… Izjust to pauzi, pirms sākas aplausi – tā aktierim ir bauda!” 

 

Spēlē, spēlmani kļuva par milzu notikumu 70. gadu otrās puses Latvijas kultūras dzīvē, vismaz uz dažām stundām ļaujot atgriezties pirmspadomju Rīgā. Uzvedums sāka Čaka daiļrades renesanci, un dzejnieka vārsmas bija Skrastiņa turpmākās radošās darbības nozīmīgs iedvesmas avots. Tieši Imants 2001. gadā kļuva par pirmās Čaka balvas laureātu, viņš kopā ar savu dzīvesbidri, dziedātāju Ritu Trenci un A. Laukmani 90. gados sagatavoja dzejas un mūzikas programma Zem Čaka zīmes.

 

Piemirstus latviešu dzejniekus Jaunatnes teātrī gaismā cēla arī Lūcija Baumane – 70. gadu beigās tapa Friča Bārdas dzejas izrāde, kuŗai mūziku režisore lūdza uzrakstīt Raimondam Paulam. Tā kļuva par viņa pirmo sadarbību ar Imantu. Pēc izrāžu panākumiem arī atskanēja liktenīgais telefona zvans ar uzaicinājumu „ieklepot” (Paula joks. - Red) studijā dziesmu Kamolā tinēja ar Vizmas Belševicas dzeju. Sekoja neticami augsts populāritātes lidojums, taču Skrastiņš pats no savas daiļrades visaugstāk vērtēja tieši ciklu ar Friča Bārdas dzeju.

 

Kamolā tinēja 1980. gadā uzvarēja klausītāju aptaujā par populārāko dziesmu Latvijā. Pēc šiem panākumiem komponists Uldis Stabulnieks lūdzis tieši Skrastiņu iedziedāt savu jaundarbu par rudeni, kas nāk apgleznot Latviju, bet Imants atteicies. Dziesma Tik un tā iemūžināta paša Stabulnieka priekšnesumā, jo Skrastiņš nav tiecies pēc populāritātes – viņam pilnīgi pietika ar tiem galvu reibinošajiem panākumiem, kas sekoja Kamolā tinējai. Raimonds Pauls sacerēja Skrastiņam veselu dziesmu programmu Sapņu pīpe ar Ērika Ādamsona, Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa un citu autoru dzeju un divus gadus to rēgulāri atskaņoja savos autorkoncertos. Vēl pirms albuma iznākšanas notika turneja viņpus okeānam. Monreāla, Toronto, tad Čikāga, Ročestera, Klīvlande, Kalamazū un citas pilsētas – zāles bija pārpildītas, pirmajā daļā skanēja Čaka dzeja, otrajā – Raimonda Paula dziesmas. Notika arī koncerts Ņujorkā, Kārnegi zālē, – turnejas rīkošanā piedalījās Vaira Vīķe-Freiberga, un jau tolaik aktierim ar prezidenti izveidojās patiesa un sirsnīga draudzība, kas vēlāk turpinājās arī Latvijā.

 

Pēc triumfa ASV un Kanadā Imants atgriezies stāstījis visādus brīnumus par ārzemēs piedzīvoto – reiz abi ar komponistu nekādi nav viesnīcā varējuši krānu rokturus atrast. Tad Paulam, meklējot īsto kloķi pie vannas, uzgāzies uz galvas īsts ūdenskritums: visas ierīces uz sensoriem, un nu bija jāiet meklēt sausu uzvalku vakara koncertam. Arī par biļetēm iekasētās naudas skaitīšana notikusi demokratiski – uz grīdas saliktas dolaru banknotes, kas vēlāk sadalītas pa čupiņām – uz „galviņām”. „Amerikā Imants visiem kaut ko sapirkās, man atveda zamšādas žaketi,” atceras Guntis.

 

Pēc Paula stafeti pārņēma komponista Jāņa Lūsēna ansamblis, vēlāk Imantam uz koncertiem līdzi brauca tikai pianists Laukmanis. Apmēram desmit gadus no vietas – vienalga darbdiena, vai sestdiena vai svētku diena, ka tikai brīvs brīdis - Skrastiņš ar dziesmu programmu ir apbraukājis visu Latviju. Ir bijuši pat četri koncerti dienā, bet Viesītē viena uzstāšanās sākusies pusdivos naktī – cilvēki sēdēja un pacietīgi gaidīja. „Reiz vēlajā naktskoncertā Imants prasījis – „Vai es neesmu šito jau nodziedājis?” Galvā jau viss bija sagājis šreijā. Divatā izbraukāti arī cietumi, dziedāts mazgadīgo kolonijās.  Aktieris allaž skaļi pauda pateicību Paulam par tik jēgpilnām, dvēseliskām dziesmām, kas bija un ir ļoti tuvas tautai. Un aktieŗa atdeve visur bija pilnīgi vienāda – līdz galam, vienalga, lauki vai pilsēta.

 

Imants ne tikai dziedāja – viņam patika veidot neatkārtojamu priekšnesumu, sadarboties ar publiku. Viņš brīvi staigāja pa zāli, kontaktējās ar cilvēkiem. Reizēm pat pārtrauca dziesmu, parunājās, tad turpināja dziedāt… „Imants - tāpat kā es sevi - par dziedātāju neuzskatīja, ja jau ballē ar kādu dejo, tu jau tāpēc neesi baletdejotājs!” uzsver Guntis Skrastiņš, kuŗš kļuvis par Imanta mantinieku mūzikā – pērn Raimonds Pauls viņam sacerēja jaunu dziesmu ciklu Nopietni pa jociņam. Paguva sarīkot arī dažus koncertus, kuŗos Guntis nodziedāja pāris Imanta repertuāra dziesmas – tās priecīgākās, īsākās. Pie Kamolā tinējas viņam ne prātā nenāk ķerties. „Kā Pauls man teica, savulaik viņi ar Imantu koncertā tā svīduši, ka vairākus kreklus nomainījuši! Imants publikai sevi atdeva pilnībā, izdega uz skatuves.”

 

Abi brāļi kopā pirms gadiem divdesmit izdevuši kopīgu dziesmu albumu, bet koncertos duetā nekad nav uzstājušies: „Citiem varbūt savādāk, bet man ar tuviem cilvēkiem ļoti grūti spēlēt. Teātrī bija izrāde Pūķis, kur es viņam dēlu spēlēju – ļoti grūti. Smagi. Uz vienas skatuves, protams, esam kaut kādos koncertos bijuši.”

 

Pēdējā dziedošā loma Jaunatnes teātrī Imantam bija Māras Zālītes Pilna Māras istabiņa ar A. Laukmaņa mūziku. 80. gadu beigās aktieris aktīvi pievērsās režijai Latvijas radioteātrī, kur iepriekš bija biežs uzvedumu dalībnieks, joprojām koncertēja ar Ritu Trenci. Viņa tagad ķērusies pie grāmatas par Imantu, kas taps ar līdzautoriem – Ēriku Hānbergu un Liu Guļevsku, radiožurnālisti, kas kopā ar Imantu 90. gados radio veidoja pārraidi Mājas svētība. Guntis rakstīšanā neiesaistīsies: „Man Imants teica, ka vienīgais, kas par viņu var uzrakstīt grāmatu esmu es, bet kam tad es rakstīšu? Tā grāmata palikusi man sirdī iekšā”.

 

Brāļa atdusas vietai Guntis Skrastiņš no saviem laukiem atveda īpašu akmeni, no kuŗa izkalts pieminekli. Tā stūrī maza melna hūtīte – solīds izskats un džentlmeniska uzvedība, protams, ar krietnu humora dzirksti bija neatņemama sastāvdaļa Imanta šīszemes gaitās. Pa šīs pasaules ceļiem viņš staigāja ārēji un iekšēji sakārtots, saskaņā ar savu sirdsapziņu pirms aiziešanas pensijā darbojās Nacionālajā radio un TV padomē, loloja sava drauga, arīdzan dziedošā aktiera Edgara Liepiņa piemiņu, rīkodams koncertus, izdodams grāmatu un sarūpēdams iespaidīgu kapa pieminekli latviešu tautas Ākstam un Traģiķim. Pašu Skrastiņu šur tur nodēvējuši par pirmo latviešu reperi, ar to domājot viņa rečitējošo dziedāšanas manieri. Viņš pats pēc populāritātes un skaļas slavas netiecās, pa saviesīgiem pasākumiem neklīda un mūža nogalē atveldzi meklēja brāļa ģimenē, jo pašam pēcnācēju nebija. „Imants pēdējos gados gulēja slimnīcā, un bija aizkustinoši, ka viens no sanitāriem kaut kur tirgū bija sameklējis un nopircis Imanta plati, lai palūgtu uz tās autografu. Braucu pie viņa uz slimnīcu katru dienu. Kad viņš aizgāja – katru dienu braucu uz kapiem, man vēl telefonā viņa numurs palicis. Mēs viņu nesaucām par Imantu. Maniem bērniem un mazbērniem viņš bija Kukiņš. Kad Imants brauca uz laukiem – Noriņa ar Melāniju skrēja pretī: „Kukiņ, Kukiņ,” un viņš dziedāja – „skaisti dziedi, lakstīgala…” Pēc bērēm aizbraucām uz kapiem, un man asaras izsprāga, kad Melānija teica: „Re, kur Kukiņš tagad puķītēs guļ…”