Tikšanās Stenforda universitātē. Baltijas valstu pārstāvji Stenforda universitātē par individuālo un civilo sagatavotību krīzes situācijai
Taira Zoldnere    03.02.2026

Pēc Latvijas Valsts Universitātes vecākās pētnieces Ievas Birkas iniciatīvas, Stenforda universitātē 16. janvārī notika diskusija “No politikas virzieniem līdz praksei: Individuālās un sabiedriskās sagatavotības nodrošināšana kritiskā laikā. Baltijas valstu piemērs.” (From Policy to Practice: Building Individual and Societal Resilience in Time of Crisis. The Case of the Baltic States). Diskusijā tika priekšāstādīts Ievas Birkas pētījums par sabiedrības individuālo sagatavotību krīzes (militāras) situācijai Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Vācijā. Diskusijā piedalījās arī Gabrielius Landsberģis, diplomāts un politiķis, bijušais Lietuvas Ārlietu ministrs (2020-2024) un Indreks Saraps, Igaunijas Militārās akadēmijas pētnieks. Klausītāju vidū lielkoties bija Stenforda universitātes studenti un Baltijas valstu kopienu pārstāvji.

 

Ieva Birka iesāka diskusiju, stāstot par pētījumu, kurā atklāta sabiedrības individuālā sagatavotība krīzes situācijai, kā, piemēram, militāram konfliktam vai arī citai katastrofu situācijai. Pētījumā aptaujāti apmēram tūkstoš iedzīvotāji katrā no piecām Baltijas reģiona valstīm: Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Vācijā. 
Pētījums demonstrēja, ka, lai arī atrodamies ģeogrāfiski tuvu, sabiedrība dažādās valstīs ļoti atšķirīgi uztver krīzes draudus, un arī sagatavotība atšķiras. Baltijas valstīs lielākās bažas ir par militāriem draudiem un preču piegādes traucējumiem. Turklāt  Latvijas un Igaunijas gadījumā sabiedrības viedoklis atšķiras dažādās etniskās grupās. Latviski runājošie vairāk uztraucas par militāru uzbrukumu, savukārt krieviski runājošā sabiedrības daļa uztraucas par preču piegādes traucējumiem. Somijā un Vācijā sabiedrība vairāk uztraucas par dezinformāciju, organizētās noziedzības pastiprināšanos un par klimata pārmaiņām. 
Tomēr jebkuras krīzes gadījumā sabiedrības locekļiem vajadzētu būt gataviem izdzīvot ar pašapgādi 72 stundas. Jāņem vērā, ka var nebūt elektrības, līdz ar to arī ūdens, siltuma un var pārtrūkt  ierastie sakaru kanāli, kā internets un telefons. Aptaujā tika jautāts –  vai zināt, ko darīt, ja dzirdat sirēnu? Rīgā to zina tikai 46% cilvēku (jāieslēdz radio un TV, jāseko ziņām). Tikai 14% Rīgas iedzīvotāju bja informēti par tuvāko patvertni, kas daļēji izskaidrojams ar to, ka Rīgā gandrīz nav patvertņu, nav tām nepieciešamās infrastruktūras. Salīdzinājumam – Viļņā par patvertnēm informēti 51% iedzīvotāju. Aptaujā bija jautājums par AM/FM radio ar baterijām informācijas saņemšanai, ja infrastruktūra ir bojāta. Liekas, tā ir vienkārša lieta, tomēr tikai 28% aptaujāto mājās ir tāds radio. Jāpadomā par ūdens un pārtikas rezervēm, kā arī par skaidrās naudas rezervi.
Tomēr, kaut arī bažu līmenis par militāru krīzi sabiedrībā ir pie­tiekami augsts, tas neatspoguļojas praktiskā sagatavotībā jebkurai krīzei. Tikai 16% Rīgas aptaujāto atzina, ka ir atbilstoši gatavi krīzes vai ārkārtas situācijai. Tas ir zemākais rādītājs starp aptaujātajām valstīm (Tallinā – 20%, Viļņā – 20%, Vācijas pilsētās 26%, Helsinkos – 27%).
Kāpēc cilvēki negatavojas krī­zes situācijai? Kas traucē to darīt? Pirmais un galvenais iemesls – psiholoģiski grūti pieņemt militāras krīzes un draudu iespējamību, bet otra biežākā atbilde ir tāda, ka iedzīvotāji nesajūt draudus. 

 

Diskusijas turpinājumā Indreks Saraps (Igaunija) runāja par valsts un civilo aizsardzību kara gadījumā. Baltijas valstu gadījumā visas aizsardzības struktūras ir jāizbūvē no jauna, kas ir lēns un dārgs process. Viņš minēja vairākus piemērus, ko Baltijas valstu mili­tārie speciālisti iemācījušies un mācās no Ukrainas kara. Tomēr galvenais – daudz labāk sākt gatavoties aizsardzībai jau tagad un pēc iespējas ātrāk nekā tad, kad karš jau iesācies, kā tas bija Ukrainas gadījumā.
 

 

Gabrielius Landsberģis (Lietuva) uzsvēra, ka Baltijas valstis vienas no pirmajām Eiropā aizsardzībai atvēlēja vairāk par 2% IKP (2026. gadā aizsadzībai no IKP Latvijā – 4,9%, Lietuvā 5-6%, Igaunijā ap 5%). Kā vienu no problēmām viņš minēja to, ka nav saskaņota un vienota valdības viedokļa par apdraudējumu un skaidra vēstījuma sabiedrībai. Valdībām ir tendence dot nepamatoti optimistiskas ziņas un neparādīt riskus līdz pēdējam brīdim, kad varbūt jau daudz kas nokavēts. Viņš norādīja, cik svarīgi ir, lai valdības pārstāvji visos līmeņos aicinātu sabiedrības locekļus savlaicīgi sagatavoties krīzes situācijām. Tas arī palīdzētu sabiedrības izpratnei par to, cik daudz līdzekļu nepieciešams ieguldīt drošības infrastruktūrās, piemēram, patvertņu izbūvei. Nobeigumā viņš minēja, ka NATO pamatnostādnēs nekas nav minēts par palīdzību valstīm hibrīdkara gadījumā, un tiek sagaidīts, ka katra valsts būs gatava aizstāvēt sevi hibrīduzbrukuma gadījumā. 
Diskusijas dalībnieki veltīja arī laiku, atbildot uz klausītāju jautājumiem. Tomēr jāteic, ka diskusijas dalībniekiem izdevās iezīmēt plašu problēmu loku, tomēr atbildes un risinājumi izpalika. Varbūt tieši tāpēc sanākušo klausītāju un pētnieku sarunas turpinājās vēl ilgi pēc diskusijas beigām.