Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Lielbritanijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. Baiba Braže intervijā Sallijai Benfeldei 29.05.2018
Vai tas, kas tiek solīts saistībā ar Brexit Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, ir drošs un skaidri zināms?
Es ierados Londonā 2016. gada augustā, un referendums par Brexit jau bija noticis. Neapšaubāmi neskaidrība un jautājumi mūsu valstspiederīgo vidū ir. Visās tikšanās reizēs, kas mums ir ārpus Londonas, tautiešiem ir daudz jautājumu. Tagad ir jāvāc visi iespējamie dokumenti, kas pierāda, ka viņi šeit ir bijuši, visi iespējamie čeki un apliecinājumi, ka viņi šeit ir uzturējušies legāli, ir jābūt nodokļu maksātāja numuram. Kāda tieši būs reģistrācijas sistēma un kā tā strādās, to mēs, protams, nezinām. Esam tautiešus lūguši pieteikties britu Home office, viņiem ir īpaša informācijas sistēma un e-pasta adrese lai viņi var saņemt informācijas jaunumus paši savos e-pastos. Daļa mūsējo ir pieteikušies arī uz t.s. testa grupām, lai brīdī, kad jaunā reģistrācijas sistēma sāks strādāt testa režīmā, viņi varētu piedalīties pārbaudē. Tās ir tās lietas, ko mēs stāstām, lai cilvēki īpaši neuztrauktos, jo pagaidām nekas nemainās. Vienlaikus gan ir jānodrošinās un jāvāc visi dokumenti.
Vai iekšējās pretrunas britu valdībā un arī pašā Konservātīvajā partijā saziņu ar valdību un ārlietu dienestu nepadara grūtāku? Vai arī diplomātiskajā dienestā tomēr nekas nemainās, jo tajā ir savi standarti?
Mēs ar britu pusi sarunas nevedam, to dara Eiropas Savienības sarunvedējs Mišels Barnjē. Visas mūsu problēmas un visu to, kas mums vajadzīgs, mēs stāstām Barnjē. Un mūsu problēmas nav īpaši atšķirīgas no citu valstu problēmām. Lielākajai daļai valstu ir pozitīva tirdzniecības bilance, ko negribētos zaudēt, un savi pilsoņi franču vien šeit ir kādi 300 tūkstoši, lietuviešu ir 250 tūkstoši, poļu ir vairāk nekā miljons. Mūsu tautieši šeit ir tieši tādi paši kā Latvijā, tauta nemainās atkarībā no tā, kuŗā vietā dzīvo. Ir augsti izglītoti cilvēki, ir cilvēki, kuŗi šeit studē, ir financisti, ir strādnieki, ir jaunāki un gados vecāki cilvēki. Ir arī savas problēmas tieši tāpat kā Latvijā.
Atceros Ziemassvētku egli no Latvijas britu Ārlietu ministrijas oficiālajā reprezentācijas namā un to, ka ārlietu ministrs Boriss Džonsons, ieradies uz tās svinīgo iedegšanu, sasveicinājās ar katru sarīkojuma viesi personīgi.
Briti mūs uztver kā sev ļoti līdzīgi domājošus un tas attiecas gan uz jautājumiem par tirdzniecību, drošības polītiku, gan Eiropas Savienības iekšējiem jautājumiem un attiecībām ar ASV, kur gan izskan liela kritika, bet vienlaikus Eiropai nav alternatīvas attiecībām ar Ameriku. Būtiskais ir skatīties, kā mēs attiecības varam izveidot sistēmiskas, ir jādomā par cilvēkiem, par ekonomiskajām attiecībām. Eiropai nav svarīgāku attiecību. Pēdējo simts gadu laikā Eiropai tās ir bijušas izšķirošas. Pirmo Pasaules kaŗu izdevās pabeigt, kad kaŗā iesaistījās Amerika, otro Pasaules kaŗu tieši tāpat. Tāpēc gan Baltijas, gan visas Eiropas drošībai nav alternatīvas. Šajā nostājā britiem un mums ir vistiešākā sapratne. Tāpat tas ir arī izpratnē par Krieviju. Ar attiecībām starp Latviju un Lielbritaniju viss ir kārtībā. Tas, ka mūsu tautieši šeit labi un smagi strādā un veicina britu ekonomiku, arī ir fakts
Vai uz Brexit fona mainās diasporas attieksme pret iesaistīšanos dažādu jautājumu risināšanā gan diasporas vidē, gan Latvijā? Vai ir interese par pilsonisko līdzdalību Latvijā notiekošajā?
Domāju, ka pārmaiņas ir jūtamas. It sevišķi Eiropas Latviešu apvienība ir kodolīgi sākusi pozicionēties par likumdošanas jautājumiem. Atcerieties diskusiju par pensiju aplikšanu ar Latvijas nodokļiem! Protams, viena daļa tautiešu, kuŗi šeit ir nostrādājuši desmit gadus un var sākt saņemt britu pensiju, grib braukt atpakaļ uz Latviju un, protams, šis jautājums viņus skar vistiešākajā veidā. Tāpat kā jautājumi par sekundāro deklarēto dzīvesvietu tiem, kuri grib atgriezties Latvijā, par bērniem un skolu, par veselības aprūpi. Šeit, Lielbritanijā, esam pamanījuši, ka daudz aktīvākas ir kļuvušas biedrības gan reģionālās biedrības, gan skoliņas, cilvēki reģistrējas, aktīvi darbojas.
Ir dzirdēts sakām izskatās, ka Latvijas valsts atbalsta dziedāšanu un dejošanu, neiebilst, ka sūtām naudu uz Latviju, varam atgriezties, ja mums tā gribas, bet negrib, ka kļūstam pārāk gudri un sākam bāzt degunu Latvijas lietās. Vai varat to komentēt?
Tādu nostāju tā īsti neesmu manījusi. Acīmredzot tas ir atkarīgs no tā, ar ko un kur mēs runājamies. Studentiem ir savas intereses par maģistra programmām, par doktorantūru un iespējām pēc studijām atrast darbu. Mēs viņus savedam kopā ar Latvijas Izglītības ministrijas kollēgām, ir pieejamas atbalsta programmas. Ir cilvēki, kuru bērni gatavojas iet skolā, viņi grib braukt atpakaļ uz Latviju, lai bērni varētu mācīties latviešu valodā. Ir cilvēki, kuŗi ir uzkrājuši kapitālu un interesējas par biznesa iespējām Latvijā. Viņus visus interesē ļoti praktiskas lietas. Gribu paslavēt Cēsu pilsētas galvu Jāni Rozenbergu viņš ir bijis šeit, zina cilvēkus. Cēsis ir vieta, kuŗai ir laba slava. Ar vārdu sakot, katrai cilvēku grupai ir savas, atšķirīgas intereses. Tomēr es negribētu piekrist, ka valsts kopējā nostāja ir lai diaspora nebāžas Latvijas lietās. Tā nav!
Tās bija mediju pārstāvju domas, un arī izglīto un no medijiem lielā mērā ir atkarīga sabiedrības nostāja kādā jautājumā. Spilgts piemērs ir Krievija, kur vairs nav neatkarīgu mediju, bet visi vairāk vai mazāk strādā Prezidentam. Latvijas valsts institūciju konkursos diasporas medijiem gandrīz nav nekādu iespēju, tie nav domāti mediju attīstībai.
Grūti pateikt, vai ir iespējams viens diasporas medijs mūsdienu pasaulē, kur ir lielas iespējas iegūt informāciju un kuŗā viss ir savstarpēji saistīts. Ziņu teorija liecina, ka cilvēkus vispirms interesē tas, kas ir ap viņiem un informācija par to, kas viņiem ir vajadzīgs. Un, protams, izklaides un dažādi pozitīvi vai negātīvi notikumi. Augstā polītika vairumu diasporas cilvēku ne pārāk interesē, ja vien tas neskar viņus tieši. Diasporas mediju lietas droši vien jāskatās kontekstā ar to, kāda pašlaik ir diasporas mediju telpa. Neesmu eksperte šajā jomā, un man ir grūti izdarīt kādus secinājumus, bet būtu svarīgi apvienot to, kas ir svarīgi diasporai un to, kas ir svarīgi Latvijas attīstībai, kopā ar vietējām ziņām.
Par pilsonisko aktīvitāti un medijiem jautāju arī tāpēc, ka 13. Saeimas vēlēšanas vairs nav tālu. 12. Saeimas vēlēšanās no diasporas piedalījās aptuveni tikai ceturtā daļa balsstiesīgo.
Varbūt daļa vēlētāju tobrīd bija aizbraukuši uz Latviju un balsoja tur, daļa nobalsoja pa pastu. Šogad ārpus Latvijas būs 115 vēlēšanu iecirkņi. Jāteic, ka lielākā daļa valsts atbalsta ārpus Latvijas aiziet skoliņām, tā ir jaunās paaudzes noturēšana latviskajā identitātē. Vecāki daudz strādā, viņiem ne vienmēr pietiek laika un iespēju izstāstīt par Latviju un par latviskajām lietām, skoliņas un atbalsts skolotājiem entuziastiem ir svarīgs, ļoti svarīgs. Es pat teiktu tas ir galvenais. Un ne tik daudz par dziesmām un dejām, bet par sistēmiska atbalsta nodrošināšanu. Lielākā daļa projektu, kas tiek iesniegti mūsu konkursos, ir skoliņām, ir arī dažādu diskusiju un forumu projekti. Zinu, ka pirms vēlēšanām aktīvo diasporas cilvēku vidū ir idejas rīkot polītisko partiju diskusijas, aicināt polītisko partiju pārstāvjus uz Lielbritaniju. Vēstniecība tiešā veidā to nedarīs, jo polītisko partiju uzdevums ir varas pārņemšana, un tas ir jādara partijām pašām. Ja diasporai ir vēlme un interese rīkot tādas tikšanās, tad skatīsimies, cik lielas ir mūsu iespējas to atbalstīt. Tas, ko mēs darām, ir palīdzība Centrālajai vēlēšanu komisijai, palīdzam veidot iecirkņus, komandu, kas to darīs. Palīdzēsim apmācīt iecirkņu vadītājus, kā strādāt, un mums, visticamāk, palīgos atbrauks kāds pārstāvis no Centrālās vēlēšanu komisijas. Un, protams, būs informācija Vēstniecības mājaslapā, Facebook, Twitter kontā.
Vai problēmas, kas Lielbritanijā dažkārt rodas saistībā ar diasporas ģimenēm un bērniem, ir aktuālas?
Britu dienestu izpratne par bērnu un ģimeņu situāciju atšķiras no Latvijas izpratnes un nostādnēm. Tikko ir mazākās aizdomas par bērna labturību, viņš tiek izņemts no ģimenes. Taču Latvijas valstspiederīgo ģimenes saprot, ka tādas problēmas var rasties, un ir kļuvušas daudz uzmanīgākas. Mēs ilgi un pamatīgi strādājām ar britu sociālajiem dienestiem un pašvaldībām, lai tās saprastu, ka ir pienākums ziņot Vēstniecībai, ja bērns no ģimenes ir izņemts kaut vai uz divām dienām. Ja bērns ticis izņemts, britu iestādes sazinās ar Latvijas Tieslietu ministriju un tad skatās, kāds ir tālākais risinājums. Ja nepieciešams tiesas process, tad ar Vēstniecības palīdzību tiek meklēts jurists, palīdzam arī ar tulku pašvaldībai ir pienākums to nodrošināt. Mūsuprāt, optimālais risinājums, pat, ja ir ilgtermiņa sekas, atstāt viņu pie radiniekiem vai nu šeit vai Latvijā, vai vēl kādā citā valstī. Tikai vissliktākajā gadījumā bērns nonāk britu audžuģimenē vai tiek adoptēts. Visbiežāk tomēr bērni tiek atdoti ģimenēm. Tādu gadījumu, kad bērns ilgāku laiku ir britu audžuģimenē vai tiek adoptēts, ir maz. Situācija ir uzlabojusies. Lai raksturotu apjomu, kādā Lielbritanijā bērni vispār tiek izņemti no ģimenēm, jānosauc skaitļi tikai Anglijā un Velsā pagājušajā gadā bija 75 tūkstoši tādu gadījumu. Uz šī fona gadījumu skaits ar Latvijas valstspiederīgo ģimenēm ir gandrīz nepamanāms. Protams, katrs gadījums ir individuāls un ģimenei smags. Britu dienestiem ir svarīgi, lai sadarbotos ar tiem, parādītu, ka saprotu viņu bažas un esam gatavi sadarboties rūpēs par bērnu.
Vai jūsuprāt topošais Diasporas likums varētu palīdzēt risināt tās problēmas, kas diasporas cilvēkiem rodas saskarsmē ar Latvijas valsti un Latvijas cilvēkiem?
Man negribētos dalīt diasporas un Latvijas latvieši. Mēs visi esam Latvijas cilvēki, mēs visi esam cēlušies no Latvijas. Šodienas pasaulē ir gluži normāli, ja cilvēks kādu laiku dzīvo ārpus Latvijas. Es smejos, ka aizbraukt no Rīgas līdz manai dzimtajai vietai Bārtai gandrīz ir ilgāk, nekā no Rīgas līdz Londonai.
Manuprāt Diasporas likuma galvenais uzdevums ir noteikt un regulēt tās jomas, ko var izdarīt tikai ar likumu. Piemēram, jautājumi par sekundārās dzīvesvietas deklarēšanu, par veselības apdrošināšanu, par skolām u.c. Un ir jādomā, vai to ielikt vienā speciālā Diasporas likumā, vai jau esošajos likumos, kas risina specializētas jomas rēgulējumu. Tas ir normāls likumdošanas jaunrades process.
Mēs esam globāla latviešu kopiena, un tādas ir gandrīz visām tautām. Protams, mēs priecātos, ja pēc iespējas vairāk latviešu darbotos Latvijā, bet mūsdienās pasaule ir atvērta.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)