Cīņa par sirdīm un prātiem
Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča intervija par ANO un Eiropas Savienību, tiesiskumu, medijiem, atbildību un tautas vēlētu prezidentu Sallijai Benfeldei    08.08.2023

 

 

Astotajā augustā jau būs pagājis mēnesis, kopš esat Valsts prezidents. Vai esat pieradis pie jaunās dienaskārtības un nosacījumiem?

Laikam esmu gan (smaida). Varbūt tādēļ, ka pienākumi ārlietu ministra un Valsts prezidenta amatā mazliet pārklājas. Protams, Satversme nosaka, ka jāinteresējas ne tikai par ārpolītiku, bet plašāku jautājumu loku. Strādājot valdībā, protams, bija līdzīgi, arī daudz bija jāzina, bet prezidenta skatījumam ir mazliet cits fokuss un cits apjoms.

 

Mēnesis amatā ir pārāk īss laiks, lai atbildētu, kādas procentos ir atšķirības starp ārpolītikas un iekšpolītikas jautājumu apjomu. Prezidents saskaņā ar Satversmi reprezentē valsti ārpolītiski, saziņā ar Ārlietu ministriju un Saeimas ārlietu komisiju ieceļ vēstniekus, ir liels pienākumu loks jautājumos par valsts drošību. Ir arī vesels jautājumu loks, kas ir saistīts ar iekšpolītiku – likumu parakstīšana un otrreizējā caurlūkošana, bet Saeima ir atvaļinājumā, un šis darbs sāksies septembrī. Valsts prezidenti tomēr bieži vēršas ar dažādiem iesniegumiem institūcijās un dažreiz ir sajūta, ka prezidents ir pēdējā instance. Tas, ko cilvēki dažreiz nesaprot, - pilnvaras prezidentam ir, bet ierobežotas. 

 

Septembrī dosities uz ANO sesiju. Kādi būs jūsu galvenie uzdevumi un jautājumi šajā sesijā kā Valsts prezidentam?

Protams, tas būs viss jautājumu apjoms, kas saistās ar Ukrainu un atbalstu tai. Tā būs uzstāšanās ANO Ģenerālās Asamblejas sesijā, divpusējās sarunas, dažādi t.s. blakus pasākumi. Vēl viena lieta, ka mēs gatavojamies ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa kampaņai, jo Latvija kandidēs uz nepastāvīgās dalībvalsts vietu padomē, un arī šajā sakarā notiks divpusējās tikšanās. Esam arī sapratuši, ka tiekoties ar t.s. globālo Dienvidu valstīm, ka, sākot stāstīt par mūsu vēsturi un ko mēs esam pieredzējuši un par to, ko Krievija dara Ukrainā, viņu izpratnē bieži ir, ka tas ir postkoloniāls kaŗš. Neteikšu, ka viens otrs uzreiz maina savu viedokli, bet veidojas izpratne. 

 

Pēdējā gada laikā ANO saņēmusi ne mazumu kritikas. Piemēram, vēl nupat Hikmets Džavadovs, Visukrainas sabiedriskās organizācijas ”Ukrainas apvienotā azerbaidžāņu diaspora” priekšsēdētājs publiski ir paudis, ka ANO ir nederīga un nespējīga organizācija. Par ANO viņš ir rakstījis ne reizi vien, šoreiz sašutumu izraisījis ANO ģenerālsekretāra pārstāvja paziņojums, ka dronu uzbrukums Maskavas biznesa centram ir nepieļaujams, jo ANO nosoda jebkādus uzbrukumus civilajām struktūrām. Citiem vārdiem sakot, ANO var tikai runāt, bet izdarīt neko nespēj, jo Drošības padomē ir Krievija un, kā zināms, lēmumus padome var pieņemt tikai tad, ja par tiem balso visas pastāvīgās dalībvalstis.

Ziniet, ANO ir ļoti plaša organizācija, tajā ir gan speciālizētās aģentūras, gan reģionālās organizācijas, kas dara fantastisku darbu. Un ir Drošības padome, kas diemžēl nav spējusi izpildīt savu pamatpienākumu: nodrošināt mieru un drošību pasaulē. Daudz runā par ANO Drošības padomes reformu, kas šobrīd atspoguļo 1945. gadu, pēckaŗa laiku, bet pasaule ir gājusi uz priekšu. Diemžēl ANO Drošības padome tiešām ir izgāzusies, bet tas nenozīmē, ka tā joprojām nav platforma, kuŗā nevajadzētu vai nedrīkstētu uzdot jautājumus un diskutēt, pievērst uzmanību un cīnīties par būtiskām lietām. Jā, protams, mēs savā drošībā paļaujamies uz NATO un Eiropas Savienību, bet mēs arī nevaram pilnībā “norakstīt” ANO, kuŗas Ģenrālasambleja tomēr ir kā platforma, kuŗā spēj nosodīt Ukrainā notiekošo, kurā mēs varam runāt par Krievijas un Baltkrievijas atbildību. Tur pulcējas visas pasaules valstis un ārpus ANO nav daudz tādu organizāciju, kur ir plašs valstu loks. Protams, mēs uzturam jautājumu par ANO reformu, to kavē pastāvīgās dalībvalstis, jo tām ir veto tiesības. Piekrītu, ka ANO izrādījās neefektīva, bet es arī gribu teikt, ka šobrīd mēs izmantojam visus instrumentus, reģionālos un universālos, lai ne tikai atbalstītu Ukrainu, bet radītu maksimālu spiedienu pret Krieviju.

 

Kā vienu no Latvijas drošajiem balstiem pieminējāt Eiropas Savienību. Kā īsti ir ar Krievijas atbalstītāju Ungāriju? Eiropas Savienība taču nevar nevienu dalībvalsti izslēgt, pat tad, ja tā atbalsta Krieviju un bloķē sankcijas pret agresorvalsti un tās polītika ir bīstama mums visiem?

Nav mechānisma izslēgšanai no Eiropas Savienības, var apturēt balsstiesības līguma 7. panta kārtībā. Es teiktu tā: Eiropas Savienība, protams, ir neatkarīgu valstu savienība, un ārpolītikā valda vienprātības princips, lēmumus ārpolītikā un drošības polītikā pieņem, balstoties uz visu dalībvalstu lēmumu. Jā, ik pa brīdim ir nopietnākas un mazāk nopietnas domstarpības ne tikai ar Ungāriju, bet dažādos jautājumos arī ar citām valstīm, bet daudzreiz pēc lielāka vai mazāka publiska skandāla lēmumi tiek pieņemti. Sankcijas tiek ieviestas, dažos jautājumos nācās meklēt kompromisus. Jā, retorika ir tāda, ka reizēm liekas, ka ir vairākas un dažādas Eiropas Savienības. Ir arī liela vēlme veidot Eiropas Savienības ārpolītiku, balstoties uz t.s. kvalificēto balsu vairākumu, kas ir 55 procenti no dalībvalstīm un 65 procenti no iedzīvotāju skaita. Mēs kā maza valsts to nevaram atbalstīt, jo dažreiz veto tiesības kā mazai dalībvalstij ir kritiska – ja veto tiesību nav, tad ar nelielu valsti rēķināsies maz. Ja visi saprot, ka ir iespēja nobloķēt lēmumu, kas tiešām ir pretrunā ar nacionālām interesēm, tad dialogs un kompromisa meklējumu gars ir lielāks. Tādēļ es teiktu, ka mēs nepiekrītam daudzām lietām, ko postulē Ungārijas valdība. Daudzos jautājumos, it sevišķi ārpolītikā, Ukrainas, atsevišķu to jautājumu kontekstā, kas saistīti ar Krieviju un Baltkrieviju, ir atšķirības, un tas ir visiem zināms. Mēs gan divpusēji, gan Eiropas formātā darām visu, lai lēmumi, kas atbalsta Ukrainu un vēršas pret Krieviju, tiktu pieņemti. Ne vienmēr lēmumi ir tik stingri, kādus mēs gribētu, dažreiz tie tiešām ir kompromisa augļi, bet beigu beigās tie tiek pieņemti un ir jūtami. Par izslēgšanu es teiktu, ka lai gan nav formālas izslēgšanas, var apturēt tiesības, ir dažāda veida sankcijas. Pirms laba laika ir sākta procedūra pret Ungāriju, process notiek. Tas vairāk ir par tiesiskiem jautājumiem – mediju brīvību un vēl dažiem citiem. Eiropas Savienība tomēr ir būvēta uz principa, ka dalībvalstis netiek nospiestas, pat ja mums objektīvi kaut kas nepatīk – vienmēr tiek meklēti risinājumi. Cik Ungārija ir gatava būt Eiropas Savienībā, tas ir jautājums pašai Ungārijai. Ja vēlas, Ungārija var aiziet.

 

Daudzos jautājumos par tiesiskumu Polijai ir bijušas līdzīgas nostādnes kā Ungārijai. Tagad, pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, Polija ļoti aktīvi atbalsta Ukrainu, tai ir stingra nostāja pret Krieviju, un publiskajā telpā bažas par Poliju mazliet pieklusušas. Vai Polija ir mainījusies?

Redziet, gan Ungārijas, gan Polijas gadījumā ir iedarbināts Eiropas Savienības līguma 7. pants. Tā ir diskusija dalībvalstu, ES Ministru Padomes, arī Eiropas Komisijas līmenī – un Ungārijas gadījumā to ierosināja Eiropas Parlaments – par to, kā tiek ievēroti Eiropas Savienības līgumi un arī Eiropas Savienības tiesas spriedumi. Manuprāt, daļēja problēma ar Poliju bija tā, ka tas process sākās 2017. gadā, līdz galam neizskatot visus dialoga variantus. Kopš tā laika ir uzlabojusies diskusija Eiropas Savienības iekšienē par tiesiskumu, tagad ir ikgadējie Komisijas ziņojumi, dalībvalstis to apspriež Padomē. Tā ir pavisam cita dinamika, nekā bija toreiz. Es teiktu, ka diskusijā ir diezgan spēcīgi argumenti gan no Komisijas, gan no Polijas puses. Esam aicinājuši risinājumus meklēt savstarpējā dialogā, nevis tādā kā „roku izgriešanā”. To, ka Eiropas Savienības tiesas spriedumi ir jāpilda, esam teikuši vienmēr, jo tas ir tiesiskuma pamats. Diemžēl fakts ir arī tas, ka šajās diskusijās bijis daudz polītisku uzslāņojumu. 

 

Kā vērtējat tiesiskuma un vārda brīvības izpratni Latvijā?

Tas ir sarežģīts jautājums, kas tomēr jāsadala divos jautājumos. Tiesiskums un taisnīgums ir viens, bet vārda brīvība ir mazliet cits diskusijas jautājums. Esmu daudz runājis par to, ka tomēr tiesu varai un arī prokuratūrai kā tiesu varai piederīgai institūcijai ir vairāk jāskaidro tie lēmumi, kas tiek pieņemti, jāskaidro soda samērīgums. Dažreiz varbūt viss ir tiesiski pareizi, bet sabiedrības izpratnē nav taisnīgi, bet tas tomēr ir svarīgi. Mēs turpināsim diskusiju, piemēram, par sodu polītiku nacionālās drošības jautājumos. Redzam, ka ik pa brīdim parādās jautājumi par to, ar kādu pamatojumu tiek izbeigts kriminālprocess vai tiek darītas kādas citas lietas. Domāju, ka šajā jautājumā vēl ir diezgan daudz darāmā. Man šobrīd ir ļoti daudz iesniegumu pārskatīt kriminālprocesu, atcelt nepatiesus spriedumus un cilvēki laikam nesaprot, ka to nu gan Valsts prezidents nevar. Prezidents var kādu apžēlot pēc likumā noteiktajiem kritērijiem, bet prezidents nevar pārskatīt tiesu varas lēmumus. Tas būtu absolūti nedemokratiski un pret Satversmi. Mudināt uz diskusiju, prasīt, jautāt un dažreiz arī to darīt no augstās prezidenta tribīnes – to var un arī vajag darīt.

 

Ar vārda brīvību ir mazliet citādāk. Redzu, ka rēgulējošās iestādes dažreiz pieņem lēmumus, kas izskatās diezgan diskutējami. Man tomēr bija viedoklis par lēmumu, ko Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļi padome jeb NEPLP pieņēma par portālu TVNET, piespriežot soda naudu. Sods tika piespriests par to, ka uz diskusiju tika uzaicināts polītiķis, kuŗš tur teica to, ko teica, bet nez kādēļ par viņa teikto jāatbild medijam. Tādos gadījumos gan man jāsaka, ka bieži vien tiesu vara ir tā, kas var izšķirt šādus jautājumus. Cik esmu redzējis mūsu tiesu varas lēmumus un to, cik tie tiek apstrīdēti Eiropas Cilvēktiesību  tiesā, manuprāt, ik pa brīdim gan ir gadījumi, kuŗiem jāpievērš uzmanība, par tiem jārunā, un par tiem runā arī žurnālisti. Ir bijuši gadījumi, kad tiesa atstāj spēkā Latvijā pieņemtos lēmumus, ar kuriem plašsaziņas līdzekļi tiek saukti pie atbildības un, protams, ir arī gadījumi, kad šie lēmumi tiek atcelti. Domāju, ka vispārējā līmenī tiesu sistēma strādā, lai gan zaudētājs vienmēr uzskatīs, ka ir nepatiesi nosodīts. Mums mediju brīvības sardzē ir regulatori, kontrolējošās institūcijas, bet mums ir arī iespēja vērsties tiesā. Pat ja nacionālo tiesu lēmumu iespējas ir izsmeltas, vienmēr ir iespējas doties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. 

 

Mediji publiski žēlojas, ka bieži vien, piemēram, sabiedrisko mediju galvenajiem redaktoriem nereti nav laika darīt savu darbu, jo nepārtraukti jāraksta paskaidrojumi, atskaites, pārskati un mediji ir spiesti celt tādu kā aizsargvalni no dažādiem dokumentiem. Vai tas nepadara medijus nevarīgākus un neapdraud vārda brīvību, jo vienkāršāk ir nerunāt, neanalizēt sarežģītos jautājumus?

Tas ir birokratiskais slogs, kas pieaudzis visās jomās. Un sabiedrība ir ļoti sašķelta, sabiedrības locekļiem ir tiesības kritizēt žurnālistus, polītiķus, un otrādi. Un, protams, ir tiesības jautāt. Dažreiz rodas sajūta, ka dažs labs aktīvs sociālo tīklu lietotājs ir gan izmeklējošais žurnālists, gan galvenais redaktors, gan diktors un, protams, parādās sūdzības (ironiski) par to, ka diktors ir bijis sarkanā kaklasaitē un nevis zilā vai līdzīgi, vai arī kaŗu Ukrainā nosauc par specoperāciju, uzreiz visu nepaskaidrojot, un par to saņem pārmetumus, ka atkārto Krievijas naratīvus. Kaŗš Ukrainā rada sakaitētu gaisotni, un daudzi uzskata, ja žurnālista teiktais neatbilst viņa uzskatiem, tad tas ir nepareizi. Tā notiek, tāpat kā ir cilvēki, kuŗi uzskata, ka viss ir ļoti labā kārtībā un sūdzības neraksta. Tas ir samērīguma jautājums. 

 

Ir bijuši arī diezgan nopietni žurnālistu darba pārkāpumi. Tika izveidoti divi regulatori – atsevišķi sabiedriskajiem un elektroniskajiem komercmedijiem ir ombuds jeb tiesībsargs, kas vajadzības gadījumā var aizstāvēt medijus. Es nebūšu tas, kuŗš izšķirs, kā strādāt ombudam. Tā ir regulatoru un ombuda atbildība. Tas ir jautājums pašiem uzraugiem, cik viņi nodarbojas ar „papīra mūru” veidošanu un cik dara savu darbu pēc būtības. 

 

Pēdējā laikā ir arī diskusijas par diasporas mediju lomu un nozīmi. Diemžēl pašlaik topošajās mediju polītikas pamatnostādnēs laika periodam līdz 2027. gadam, atšķirībā no iepriekšējām nostādnēm diasporas mediji nav pieminēti pat ar vienu vārdu. Kolēģi ir neizpratnē un teic, ka tas izskatās pēc polītiska lēmuma: pamazām panākt, lai tie beidz savu darbu, skaļi par to gan nerunājot.

Ārlietu ministrijas darba plānā diasporas mediji ir. Iespējams, ka Kultūras ministrijas mediju pamatnostādnes vairāk vērstas uz Latviju un jautājums tad ir, kur pēc piederības diasporas medijiem jāatrodas: Kultūras ministrijas, kādas citas ministrijas nostādnēs, Diasporas Konsultatīvās padomes plānos? Bet vispār mēs ļoti aizraujamies ar dažādu dokumentu rakstīšanu. Visi cīnās, lai tur būtu, bet beigās finansējuma vienmēr nepietiek. Kā bijušais ārlietu ministrs es varu teikt, ka mēs uz diasporu esam vairāk raudzījušies integrētā veidā. Finansējums diasporai ir bijis vairākās ministrijās, zinu, ka ir liela birokratija, lai saņemtu projekta finansējumu, par to man dažs diasporas mediju redaktors ir žēlojies. Tādi diemžēl esam, birokratijas netrūkst. Tradicionāli diaspora vienmēr tikusi uzskatīta kā daļa no Ārlietu ministrijas atbildības un domāju, ka Kultūras ministrija no jautājuma par diasporas medijiem apzināti attālinās. Domāju, ka tas ir tradicionāli birokratisks dalījums, tur nav polītiska zemteksta.

 

Nupat atkal aktuālizējusies parakstu vākšana par tautas vēlētu prezidentu. Kāds ir ir jūsu viedoklis?

Diskusija manuprāt par to būs vienmēr un, lai būtu tautas vēlēts prezidents, jāgroza Satversme. Arī es kādreiz domāju, ka labāk būtu tautas vēlēts prezidents, bet bez pilnvaru pārskatīšanas tā būs ļoti liela problēma. Tad gan būs liela vēlme, lai prezidents visiem norāda vietu, pasaka, kas ir vai nav jādara, bet tas nav iespējams bez nopietna pilnvaru paplašinājuma Valsts prezidentam. Bez paplašinātām pilnvarām tautas vēlēts prezidents radīs vēl lielāku vilšanos sabiedrībā. Nevienam nav aizliegts diskutēt, bet Satversmes plaša reforma šobrīd, manuprāt, nav galvenais. Mums jādomā, ko mēs darīsim ekonomikā, savas drošības stiprināšanai, jo tomēr notiek hibridkaŗš. Domāju, ka pašlaik varas līdzsvars ir gana labi izveidots. Cerība, ka viens cilvēks visu atrisinās, ir liela, bet tā nebūs, ka viens visu atrisinās. Un gribu teikt, ka ceru uz atbalstu un aktīvu sadarbību ar latviešiem ārvalstīs.