Pavērsiens Latvijā
   14.06.2011

Brīvās Latvijas lasītāji, kuri seko Latvijas politiskajiem notikumiem, noteikti zina, ka 2. jūnijā mūsu valsts Saeima ievēlēja jaunu Valsts prezidentu. Viņa vārds ir Andris Bērziņš.

Vispār Saeimā ir trīs cilvēki, kuru vārds ir Andris Bērziņš, un vairākas ārvalstu ziņu organizācijas publicēja fotogrāfiju, kurā bija redzams nevis šis, bet gan pavisam cits Andris Bērziņš – tas, kurš bija Latvijas premjerministrs laikā no 2000. gada maija līdz 2002. gada novembrim. Tā ir tāda maza anekdote, bet pati situācija, protams, ir gana būtiska.

Brīdī, kad valstī sākās saruna par prezidenta vēlēšanām, kandidāts bija tikai viens – pašreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tad pieci deputāti no Latvijas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) paziņoja, ka viņi amatam izvirzīs A. Bērziņu. Sacīts, darīts. Pirms tam par V. Zatleru balsot solīja viņa izvirzītāji no apvienības Vienotība, kā arī deputāti no Visu Latvijai!/Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (VL/TB/LNNK) un apvienības Par labu Latviju (PLL). Taču tad pienāca brīdis, par kuru rakstīju pagājušajā nedēļā – Valsts prezidenta lēmums, ierosināt Saeimas atlaišanu. Momentā PLL ļaudis pateica, ka par tādu prezidentu viņi nebalsos. „Zaļo zemnieku” Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pateica, ka viņš personīgi turēšot vārdu un balsošot par V. Zatleru, bet pārējiem ZZS deputātiem tas būšot brīvs balsojums. Opozīcijas apvienības Saskaņas centrs (SC) pārstāvji arī teica, ka balsojums būšot brīvs. 2. jūnijā Saeimā notika divas balsošanas kārtas. Pirmajā A. Bērziņš ieguva 50 balsis – tātad, vienu mazāk par nepieciešamo skaitu. Diskusija turpinājās, un nākamajā kārtā viņam jau bija nepieciešamais balsu skaits – 53. Starp citu, tas ir tas pats balsu skaits, ar kuru 1993. gadā ievēlēts Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kā arī 1999. gadā – Vaira Vīķe Freiberga. Bet tas mūsu stāstam nav nozīmīgi.

Nozīmīgi ir tas, ka atsevišķi Saeimas deputāti kārtējo reizi mums meloja. Atmiņā ausa balsojums pagājušajā gadā, kad deputāti noraidīja valsts ģenerālprokurora Jāņa Maizīša kandidatūru trešajam amata termiņam. Toreiz pēc balsojuma daudz vairāk deputātu apgalvoja, ka ir par J. Maizīti balsojuši, nekā par viņu tika nodotas balsis. Arī šoreiz līdz pat pēdējam brīdim likās, ka V. Zatleram izdosies savākt nepieciešamo balsu skaitu, bet nekā. Deputāti izvēlējās citu variantu.

Ārvalstīs dzīvojošie latvieši droši vien lielā mērā par šo lēmumu ir sašutuši. Atbalstu V. Zatlera pārvēlēšanai pauda vairākas ievērojamas emigrācijas latviešu organizācijas, bet šīs balsis Latvijā acīmredzot palika nesadzirdētas. Taču tas būtībā ir vienalga – Valsts prezidents ir ievēlēts, un būs vien jāraugās, kā viņam amatā klāsies.

Nevarētu teikt, ka A. Bērziņa kandidatūra parādījās gluži tik piepeši, kā tas pirms četriem gadiem bija ar V. Zatlera kandidatūru. Toreiz labi pazīstamais ķirurgs gandrīz burtiski tika izvilkts no toreizējā premjerministra Aigara Kalvīša piedurknes. Ja kas, tad tas šķiet pat ļoti ironiski, ka daudzi no mums, kuri toreiz skaļi pret to iebildām, jo par V. Zatleru bija daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu, šoreiz kļuvām par viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem. Ne vien tāpēc, ka četru gadu laikā V. Zatlers izauga no nepieredzējuša politiķa līdz pat ļoti nopietnam valstsvīram, bet arī tāpēc, ka „zaļo zemnieku” lēmums, izvirzīt citu kandidātu, kārtējo reizi parādīja, ka viņi varbūt it kā skaitās valdošā koalīcijā esam, bet patiesībā viņi dejo pie pavisam citas stabules. Nācās pievilties.

Man nav šaubu, ka Andris Bērziņš būs labs prezidents, reiz viņš būs iemācījies visu specifiku, kāda saistāma ar minēto amatu. Tiesa, mācību process nebūs īss. Valdim Zatleram bija vajadzīgs gandrīz gads, pirms viņš sāka demonstrēt patiesu Valsts prezidenta prasmi. Taču, ja A. Bērziņam izdosies sev apkārt savākt nopietnus padomdevējus, tad, iespējams, process būs vieglāk sagremojams. Katrā ziņā A. Bērziņš, kā jau kādreizējais starptautiskas bankas filiāles vadītājs, labi prot angļu valodu, tas mūsdienu Eiropā ir ļoti nepieciešams priekšnoteikums. Acīmredzot viņš nav dumjš cilvēks. Piedevām viņš ir stāvus bagāts, kas mūsu politkorumpētajā kultūrā nozīmē, ka nav iemesla domāt, ka viņš būtu piekukuļojams. Cita starpā viņš nav nedz Latvijas Zaļo partijas, nedz arī Latvijas Zemnieku savienības biedrs. Ja kāds ir padomājis, ka jaunais Valsts prezidents būs bīdāma marionete, tad droši vien nāksies vilties. Amats tomēr maina cilvēku, un tiem, kuri to pašu cerēja par V. Zatleru, nācās rūgti vilties. Cerēsim visi, ka arī šoreiz ir ievēlēts cilvēks, kuram ir pietiekami stingrs mugurkauls, lai turētos pret mūsu politikāņu pārliecību, ka Latvijas Republika ir privātuzņēmums, kurā tikai viņiem ir kāda teikšana. Cerēsim ļoti.

Jo patlaban, būsim godīgi, nav nekādas drošas pārliecības, ka rudenī vēlamā Saeima būs kvalitatīvi labāka par pašreizējo. Man rakstot, rokas trīc par domu, ka vēlēšanās SC un ZZS saplūks pietiekami daudz lauru, lai nākamo valdību abas apvienības varētu veidot vienas pašas. Tas nozīmētu valsti, kura pagriežas ar seju pret austrumiem – kā rakstīju pagājušajā nedēļā, Saskaņas centram tīk viss krieviskais, tajā skaitā apvienībai ir sadarbības līgums ne vien ar Krievijas diktatoru, bet arī ar Ķīnas diktatoru vadītājām partijām. Savukārt, „zaļie zemnieki” ir tie, kuri turpina bīdīt domu, ka par Latvijas premjerministru vajadzētu kļūt absurdi kompromitētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Nav šaubu, ka arī viņi nākamajā Saeimā iegūs pietiekami lielu vietu skaitu, jo Lembergs par spīti tam, ka ir inkriminēts visādos noziegumos, valstī joprojām, un man gluži nesaprotamā kārtā, ir pat ļoti populārs. Tas, starp citu, būs liels pārbaudījums Andrim Bērziņam – ja kārtis sakritīs vajadzīgajā kombinācijā, vai viņš būs gatavs premjerministra amatam izvirzīt cilvēku, kuram nav atļauts izbraukt no valsts un kuram pietiekami bieži ir jāatrodas tiesas zālē? Bail domāt.

Tas nozīmē, ka mums visiem jādara viss iespējamais, lai rudenī nodrošinātu to rezultātu, par kuru rakstīju pagājušajā nedēļā, proti – ievēlēt Saeimu, kurā Vienotībai un tā dēvētajam nacionālajam blokam ir vairākums. Par pēdējo, kā lasītāji labi zina, neesmu bez pretenzijām, latviešu nacionālisms nereti pārtop par ultranacionālismu, kuram mūsdienu Eiropā nav vietas. Taču alternatīva ir gana baisa. Stipri ticams, ka Par labu Latviju rudenī nepieciešamos piecus procentus balsu nesavāks, bet populisma kampaņa no apvienības puses nāks aumaļām vien. Savukārt Vienotībai būs trīs problēmas. Pirmā ir tā, ka apvienības iekšienē ir pietiekami lieli kašķi, niķi un stiķi. Brīdī pirms Valsts prezidenta paziņojuma par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, viņš tikās ar premjerministru Valdi Dombrovski un Saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu, lai pajautātu, vai gadījumā valdībā nevar iekļaut arī Saskaņas centru, lai koalīcija kļūtu stabilāka. Viņi pateica nē, ne mazums tāpēc, ka pret to ļoti skaļi iebilstu Vienotībā ietilpstošā Pilsoniskā savienība (PS). Tāpat pirms pāris nedēļām Vienotība atvēra jaunu biroju, bet PS pārstāvji paziņoja, ka viņi par to neko nav dzirdējuši un tāpēc procesā nepiedalīsies vispār. Tas neliecina par patiesu „vienotību,” lai arī apvienības pārstāvji turpina solīt, ka vēl šovasar tikšot izveidota vienota partija. Redzēsim.

Otra problēma Vienotībai ir tas, par ko rakstīju pagājušajā nedēļā – apstāklis, ka apvienības lozungi par tiesiskumu un godīgumu ir visai tālu no apvienības attieksmes pret tiem tās biedriem, kuriem ar minētajiem principiem ir problēmas. Un trešā problēma ir tā, kura ir jebkurai partijai pasaulē, kurai nākas būt pie teikšanas tad, kad valstī ir ekonomiski grūti laiki. Būsim droši, ka priekšvēlēšanu kampaņā Vienotība tiks vainota visos iespējamos grēkos pēc kārtas. Atbalstītājiem tomēr būs jāsaspiež deguns un jābalso par Vienotību neskatoties uz visām tās klapatām.

Kas notiks tālāk ar Valdi Zatleru? Tas, ka viņa nepārvēlēšanu neviens īpaši negaidīja, ir redzams apstāklī, ka viņam likumā paredzētais eks-prezidenta dzīvoklis vēl pat nav atrasts, kur nu vēl nopirkts un izremontēts. Par savu nākotni viņš ir teicis, ka vispirms viņš par to padomās ļoti rūpīgi un tikai tad pateikts, ko darīs tālāk. Varianti viņam būtībā ir trīs – pievienoties Vienotībai (jo oligarhu partijām, protams, viņš nekādi nepievienotos), kurā gadījumā apvienībā notiktu vēl lielāka stumdīšanās jautājumā par to, kurš ir lielākais barvedis, veidot savu partiju, vai iet pensijā. Pēdējais ir mazticams variants, Valsts prezidents ir ievārījis politisku putru, un izvairīties no strēbšanas nebūtu valstsvīra cienīgi. Taču, kā jau rakstīju pagājušajā nedēļā, jaunas partijas izveidošana nav vienas dienas vai nedēļas darbs, vajadzīgi kadri, vajadzīgas telpas, par visu vairāk vajadzīga nauda. Ceru, ka V. Zatlers savu lēmumu paziņos savlaicīgi, lai mēs visi varam padomāt par to, vai gadījumā, ja viņš izveido pats savu partiju, tā būtu kaut kas labāks par Vienotību. Katrā ziņā Latvijas sabiedrībā nav pazudusi vēlme pēc jātnieka baltā zirgā, kurš atjās un visiem padarīs labu dzīvi. V. Zatleram tas varētu būt pietiekami liels kārdinājums, taču grūti būs.

Galvenais, kas sakāms par 2. jūnija balsojumu – tas nudien pierādīja, ka šim Saeimas sasaukumam ir laiks tīt makšķeres. Taču politikā Latvijā tāpēc nemainās. Negodīgi cilvēki centīsies iegūt vietas arī nākamajā Saeimā (cita starpā baumots, ka arī pats Lembergs varētu kļūt par kandidātu, jo tādā gadījumā viņš iegūtu Saeimas deputāta imunitāti, lai gan nav skaidrs, vai tā būtu imunitāte ar atpakaļejošu datumu attiecībā uz to, par ko viņš tiek tiesāts patlaban). Stāvēsim modri, mani lasītāji. Rudenī tomēr spēle lielā mērā būs uz visu banku.