18.10.2013
Plašākā skatījumā būtu jāvērtē postulāts: "Latvija tiek izpārdota ārzemniekiem". Tās nelaimīgās uzturēšanās atļaujas galu galā ir tikai viens no minētā postulāta aspektiem. Nav jau patīkami lasīt, ka ārzemnieki pērk Latvijas mežus, Latvijas zemi, Latvijas uzņēmumus, ja neiedziļinās praktiskos saimnieciskos aprēķinos un uztveŗ šos faktus tīri emocionāli. Taču, ja iegaumējam, ka Latvija ir gan NATO, gan Eiropas Savienības dalībvalsts un suverēnā vara savā teritorijā ir nodrošināta, tad varam spriest - mierīgi - arī tā: ja ārzemnieks - privātais investors vai korporācija - prasmīgi apsaimnieko nopirkto, radot jaunas darba vietas, glābj attiecīgos objektus no sabrukuma un nodrošina saražotās produkcijas labu kvalitāti, tad tas Latvijai, kuŗai šis ārzemnieks maksā nodokļus, nāk tikai par labu. Tik un tā uz attiecīgajiem ražojumiem būs lipeklis Made in Latvia.
Uzturēšanās atļaujas - tās, kā mēdz teikt krievi, "ir no citas operas". Hamburgas žurnāls DER SPIEGEL savā tīmekļa variantā 7. oktobrī nāca klajā ar Klausa Hekinga (Claus Hecking) rakstu no Rīgas: taisni Latviju šis vācu žurnālists "ņēma priekšā", lai aplūkotu uzturēšanās atļauju problēmu plašākā skatījumā. Hekings savam apcerējumam licis divus virsrakstus: Iebraukšana Eiropā un Bagātie laipni lūgti, nabagiem jāpaliek ārpusē. Raksta autors norāda: kamēr Vidusjūrā slīkst afrikāņi, kas Eiropā meklē glābiņu no bada, daudzas ES dalībvalstis izdāļā uzturēšanās atļaujas "bagātiem ķīniešiem, arabiem vai krieviem", kuŗi gatavi maksāt "prasīto cenu", lai "dotos tālāk uz Vāciju" (precīzēsim - uz jebkuŗu valsti Šengenas zonā). Latvijas gadījumā ne jau arābi lūko tās atļaujas saņemt, bet gan ķīnieši un krievi, par kuŗiem vēl būs runa.
Hekings Rīgā noskaidrojis, ka pat ne katrs piektais no uzturēšanās atļauju saņēmējiem grasās palikt Latvijā uz ilgāku laiku...
Vācu žurnālists vēstī par līdzīgām programmām citās ES dalībvalstīs: Spānijā atļaujas tīkotājiem jāiepērkas dzīvokļu tirgū vismaz par 500 tūkstošiem eiro, tikpat daudz tiek prasīts Portugālē. Un Ungārijā atļaujas gribētājam jāiegādājas Residence Permit Bond obligācijas par 250 tūkstošiem eiro.
Latvijā, kā zināms, Nacionālā apvienība pat draudējusi izstāties no valdības koalicijas, ja uzturēšanās atļauju izdāļāšana netiks nobremzēta. Kad rakstu šīs rindiņas, iezīmējies šāds kompromiss: uzturēšanās atļauju saņems tas, kuŗš iegādāsies nekustamus īpašumus vismaz par 143 tūkstošiem eiro un turklāt iemaksās 25 tūkstošus eiro LR demografijas veicināšanas fondā. Kompromisa variants paredz kvotu: ne vairāk par 1000 šadu darījumu gadā. Te man jāpiekrīt Sallijai Benfeldei, kas šīs avīzes 5. oktobŗa numurā rakstīja: Nekustamo īpašumu tirgus un ārvalstu pircēji ir glābiņš ne vienam vien bankrota priekšā nonākušam uzņēmējam vai tikai cilvēkam, kuŗu krīze ir krietni paputinājusi, bet pircēja Latvijā nav."
Un te nu man jābilst labs vārds par ķīniešiem. Daudzinātās "dzeltenās briesmas" (die gelbe Gefahr) Latvijai nudien nedraud. Tie pusotra simta, šķiet, ķīniešu ģimeņu, kas "iepirkušas" uzturēšanās atļauju un apmetušās pat ne tik daudz Rīgā, cik Cēsīs un citur provincē, ir mierīgi un lietišķi upper middle class pārstāvji, kuŗus vilinājis Latvijas tīrais gaiss (jā gan), nepiesārņotā vide, pamattautas nosvērtais raksturs. Savas atvases viņi sūta latviskos bērnudārzos un latviskās skolās, paši tiecas apgūt šo viņiem neparasto baltu valodu, ja ar angļu valodas prasmi nepietiek. Kā tagad mēdz teikt - adekvāti cilvēki, pozitīvs elements.
Ar visu cieņu pret nāciju, kas pasaulei devusi Tolstoju un Čaikovski, tie turīgie Maskavas vai Pēterpils krievi, kas tūkstošiem alkst pēc uzturēšanās atļaujām Latvijā, draud pārvērst šos naudiskā ziņā izdevīgos darījumus par slazdu, jo rezultātā latviskuma īpatsvars Dievzemītē vēl vairāk saruks. Atļauju gribētāji labi apzinās, ka Latvijā mīt procentuāli lielākā krievu kopiena Eiropā, ka īpaši Rīgā iespējams gadiem ilgi "zaļi dzīvot", neprotot ne vārda latviski. Bērnus viņi pārved no Maskavas krievu skolām uz Rīgas krievu skolām, Jūrmala tik un tā kļuvusi pārsvarā krieviska, un visa plašā Šengenas zona ir plaši vaļā - bez vīzas,
Interesanti salīdzināt uzturēšanās atļauju izsniegšanas praksi tai pašā Spānijā, Portugālē un Latvijā ar Kanādas likumu. Kā zināms, Kanāda, tāpat kā ASV un Austrālija, ir immigration country un jebkuŗas etniskas izcelsmes ieceļotājs, iegūstot Kanādas pavalstniecību, kļūst par kanādieti, turklāt pavalstniecības iegūšanas priekšnosacījums ir valsts valodas (angļu, Kvebekā franču) prasme.
Kanādā spēkā ir Immigrant Investor Program, un ārzemniekam, kas vēlas iegūt Permanent Resident statusu, Kanādas ekonomikā jāiegulda vismaz 800 tūkstoši dolāru.
Kad Honkonga no britu kroņa kolonijas ķluva par autonomu teritoriju komunistiskās Ķīnas sastāvā, no turienes uz Kanādu pārcēlās tūkstošiem bagātu ķīniešu, un viņu investīcijas īpaši sekmēja šis valsts rietumu piekrastes - British Columbia uzplaukumu. Šie imigranti, saglabājot savas tradicijas, tomēr viegli iekļāvās Kanādas sabiedriskajā dzīvē, un viņu bērni, mācoties Kanādas skolās, kļūst par lojāliem kanādiešiem. Vairāki "ķīniskās" imigrācijas pārstāvji ieņem amatus šīs provinces administrācijā. Latvijā, protams, daudz kas ir citāds, bet principā šādas investīcijas nāk par labu, ja vien no tā necieš pamattautas īpatsvars.
Franks Gordons
Atpakaļ
.jpg)
