Tas sasodītais "īpatsvars"...
FRANKS GORDONS    03.07.2018

 

 

Aplūkojot "Latvijas Avīzē" skatāmo diagramu "Latviešu īpatsvars dažādās pilsētās un reģionos (%)", kas balstās uz  Centrālās  statistikas pārvaldes  datiem, neviļus apmulsu: ja  latviešu īpatsvars  valstī, kuŗai viņi deva  nosaukumu,  ir 62 procenti, bet, kā tas angliski tik labi skan, "etnisko"  krievu īpatsvars  ir 25 procenti, kas tad ir tie pārējie  13 procenti? Ja šos 13% ņemtu vienkop,  sanāktu iespaidīga minoritāte jeb  mazākumtautība. Bet tādas taču nav!

 

Cik nu  mūsdienu Latvijā, teiksim, italiešu vai  to pašu ķīniešu, kas saņēmuši uzturēšanās atļaujas? Vai 8000  ebrēju – sīkums.

 

Tātad loģiski pieņemt,  ka vismaz (!)  10 procenti  Latvijas iedzīvotāju  ir fiktīva  "krievvalodīgo" kopiena: daļa no poļiem un baltkrieviem,  tatāri un baškīri,  uzbeki un kazachi, kuŗi  te ieradās  kā milzīgā "padomju cilvēku" viļņa sastāvdaļa, kas vēlās – tēlaini izsakoties – pāri Zilupei  tai Maskavas virskundzības  pusgadsimtā un bija pamatīgi pārkrievojušies, klāt pieliekot daļu no Latvijā palikušajiem ebrējiem.

 

Un tādi kā Lindermans, Gapoņenko un Ždanoka, tērējot  milzu enerģiju demagoģiskai kūdīšanai, pieskaita vismaz 10 no nupat minētajiem  13 procentiem vienotajai krievvalodīgo  frontei, kas tiek rīdīta pret  "rusofobiem" un "etnokratiem". 

 

Tātad kopā  25  + 10 = 35 procenti, vairāk  par trešdaļu no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Un tas nu ir samērs jeb proporcija, kas liek nacionālpolītiskajam līdzsvaram Latvijā ļodzīties.

 

Pirmskaŗa Latvijā latviešu īpatsvars bija aptuveni  75%, t.i., pamattauta  varēja justies  samērā droša savā tēvzemē.

 

Un tagad – 27 gadus  pēc Latvijas  neatkarības atjaunošanas? Valsts galvaspilsētā Rīgā  latviešu īpatsvars ir vien  47%, un tas, ka pilsētas mērs jeb lielvecākais  ir demokratiski ievēlētais krievs Nils Ušakovs,  ir gluži dabiski. Bet šis samērs pārliecina katru Rīgas apmeklētāju, ka tā ir "dalīta" krievu un latviešu pilsēta,  kur vismaz ielās un bulvāros, veikalos  vai, teiksim, frizētavā  var pilnīgi iztikt bez vajadzības  mocīties,  izrunājot  tos latviskos divskaņus "ie" un "uo"...

 

Jā, tas sasodītais "īptsvars" un  nelāgais "samērs"...

 

Latvieši ir maza tauta,  to īpatsvars viņu tēvzemē ir  62%, un satriecošs ir fakts, ko avīzē "Laiks"  pieminēja Vaira Paegle: patlaban ārpus tēvzemes territorijas  mītošo latviešu skaits  sasniedzis 370 tūkstošus! Tas, ka robežas  ir vaļā un nav nekāda "dzelzs priekškara",  ir brīnišķīgi,  bet turpmākā šāda veida lejupslīde apdraud šīs tautas izdzīvošanu. Man pašreizēja Polijas valdība nav īpaši simpatiska, bet "Family 500+ " programma, ko tā ieviesusi, uzskatāmi  uzlabojusi  poļu tautas demografisko situāciju. Tās piemaksas māmiņām, kas ieviestas Latvijā, ir vien "plāksteris" un situāciju nelabo.

 

Mūsu temas ietvaros pretīga ir  Vladimira Lindermaņa intervija, kas  lasāma Rīgas krievvalodīgajā portālā PRESS. Šo agresīvo demagogu intervēja Viktors Avotiņš, būdams ar viņu  uz "tu"  un ne bez  "saprotošas izpratnes". Lindermans sūdzējās par Drošības policijas (DP) skarbo attieksmi pret viņu, ko izraisīs viņa sūklis "Katram rusofobam - pamatīgu zārku” ("Každomu rusofobu po krepkomu grobu").. Viņš teica, ka "cīņa turpinās": ja 2017. gada 9. maijā  t.s. "Nemirstīgā pulka" gājienā piedalījās  6 līdz 7 tūkstoši, tad šogad  to skaits sasniedzis 15 tūkstošus.

 

Runājot par skolu reformu, Lindermans ir gandarīts: krievus nav izdevies  padarīt par paklausīgiem: "Mans uzdevums ir, lai  šī kustība būtu izaicinoša un nepakļāvīga. Jārada drauds (!). Citādi  latviešu vēlētāji domās, ka viss iet gludi."

 

Uz jautājumu, ko viņš novēlot Latvijai tās Simtgadē, Lindermans atbildēja: "Latvijai jāstāv uz divām kājām. Stāvot uz vienas kājas, tā būs  valsts-invalīde."Lindermaņa Latvijai tātad jāstāv  uz divām kājām  - viena latviska, otra krieviska. Tā vairs nebūtu Latvija, bet kroplīgs hibrīds, divkopienu veidojums - Latkrievija jeb  Lettorussia..