Skola un valoda Rīgā un Kazaņā: būtiska starpība
FRANKS GORDONS    25.09.2018

 

 

Vjačeslavs Dombrovskis, kuŗš bija izglītības ministrs Valda Dombrovska valdībā, ekonomikas ministres Laimdotas Straujumas valdībā, 2014. gada martā tika ievēlēts par Reformu (eks-Zatlera) partijas priekšsēdi, 2015. gada aprīlī paziņoja par aiziešanu no aktīvās polītikas, taču šogad, apmetis kūleni, negaidīti iestājās Saskaņā un tagad kļuvis šīs partijas kandidāts valdības vadītāja amatam, devis interviju žurnālam Otkritij gorod (Atvērtā pilsēta).

 

Pieskaroties "Kārļa Šadurska mācību valodas reformai vidusskolās", Vjačeslavs Dombrovskis teica, ka "var un vajag" panākt tajā grozījumus, neļaujot "likvidēt bilingvālo (divvalodu. – F. G.) izglītību". Viņš tātad vēlas saglabāt atsevišķas latviešu un krievu skolas.

 

Bet Vjačeslavs Dombrovskis ir lokans: Saskaņai tagad esot savs īpatnējs plāns: vidusskolu beidzot, abiturientam jāprot trīs valodas – latviešu, angļu "un trešā pēc izvēles"... un V. Dombrovskis pārliecināts, ka "daudzi izvēlēsies krievu valodu".

 

Taču viņam tas ir galamērķis, līdz kuŗam, kā jāsaprot, reforma ir apturama, jo krievu skolām trūkstot kvalificētu priekšmetu pasniedzēju latviešu valodā.

 

Tā nu tāda laipošana, šķiet. Te nebūtu lieki atgādināt – manuprāt, vajadzīgās un svētīgās "Šadurska reformas" mērķis ir novērst divkopienu statusa nostiprināšanos Latvijas Republikā. Jaunietis, sekmīgi beidzot vidusskolu, kuŗā visi priekšmeti apgūti latviešu valodā, vairs nejutīsies svešs, apzināsies savu piederību Latvijai – un tātad arī Eiropai, Rietumiem. Savu dzimto valodu viņš neaizmirsīs, jo Latvijā viņa rīcībā ir milzīgs krievu periodisko izdevumu un grāmatu klāsts. Lai Latvija kā latviešu tautas nacionālā valsts nepārvērstos "Latkrievijā", bez reformas neiztikt.

 

Tālāk lieti der salīdzinošā jeb komparatīvā īstenības izpētes metode. Patlaban Putina valstībā notiek autonomo reģionu ("Federācijas subjektu") pamattautu cīņa, atvairojot Kremļa centienus izskaust šo tautu valodas no skolām, radot tajās mazvērtības sajūtu. Konflikta situācija sevišķi skaudri jūtama Tatarstānā, kuŗai Putina priekštecis Boriss Jeļcins savulaik solīja maksimālu pašnoteikšanos. Tās galvaspilsēta Kazaņa pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gadus kļuva par tataru kultūras centru, un jāatzīmē, ka islama sunnītu paveids, pie kuŗa turas tatari, ir mērens.

 

Tatarstānā tagad parādījušies plakāti ar uzrakstu: "Apturēt valodas genocidu!". Attēlots tatars ar tradicionālo galvassegu – tibeteiku, kam kāds ar šķērēm uzlūko nogriezt mēli.

 

Pirmais draudu signāls atskanēja 2017. gada jūlijā, kad Putins kādā uzrunā uzsvēra, ka "krievu valoda ne ar ko nav aizstājama" un ka "etnisko minoritāšu" valodu mācībām jābūt optionālām, – pēc izvēles, lai nepieļautu, ka kāds ir spiests apgūt valodu, kas nav viņa dzimtā. Un īpaši inspektori devušies uz Tatarstānu un etniski radniecīgo Baškortostānu, lai atceltu attiecīgo tautu valodu obligāto statusu skolās. Un daudzi tataru un baškiru valodas pasniedzēji tika atlaisti no darba.

 

Kazaņā un Baškortostānas galvaspilsētā Ufā notika protesta demonstrācijas. Tatari nav aizmirsuši, ka Kremlis aizliedza viņiem atgriezties pie latiņu alfabēta, ko Staļins tiem aizliedza 1940. gadā.

 

Šā gada jūnijā pārkrievošanas pretinieki nodibināja "Krievijas tautu demokratisko kongresu", lai cīnītos "par multikultūrālismu (!) un federālismu". 

 

Kā redzam, zināmu jēdzienu nozīme mainās atkarībā no apstākļiem... Patlaban mācību valodas jautājuma izpratni Rīgā un Kazaņā šķir principiāla starpība. Tā ir, kā mēdza teikt marksisti, dialektika, un tas jāsaprot.