Šķeļošā polītika
Sallija Benfelde    27.07.2021

 

 

Tas, ka priekšvēlēšanu kampaņa sākusies vairāk nekā gadu pirms Saeimas vēlēšanām, labi redzams katram, kuŗš kaut nedaudz seko polītikas norisēm Latvijā. Partijām par savu pašreklāmu pašlaik vēl nav oficiāli jāmaksā kā par kampaņu, turklāt tūlīt Latvijas budžetā tiks ieskaitīti pirmie miljoni no Eiropas Atveseļošanās fonda. Tas, ka daļai politiķu ir pilnīgi vienalga, kā savā starpā sarīdīt iedzīvotājus, ja vien Saeimas vēlēšanās var dabūt vairāk balsu, nepārsteidz.  Tāpat, iespējams, šie polītiķi cer, ka  jezga var sanākt liela un rudenī pat varbūt izdotos nepieņemt nākamā gada budžetu un gāzt valdību.  Droši vien šiem politiķiem tas pat ļoti patiktu, jo tad varētu skaļi kliegt, ka valdība vainīga, un sarīkot tādu publisku premjera „noēšanu”. Un, protams, ja valdību gāztu, tad beidzot varētu tikt pie Eiropas miljonu dalīšanas.

 

Tiesa gan, vērojot notiekošo, brīžam gribas jautāt, vai viss tiek darīts apzināti, vai arī ir lēmumi, kuŗi pieņemti principu vārdā, bet rezultāts var izrādīties visai bēdīgs.

 

Par to, ka plaisa starp turīgākajiem un mazāk turīgiem vai pat nabadzīgiem cilvēkiem pieaug – un ne tikai Latvijā –, runāts un rakstīts diezgan daudz. Tagad šo šķelšanās un pretstāvēšanas procesu vakcinēšanās ir paātrinājusi vairākas reizes, jo nu jau pretējos uzskatos savā vidū ir gan vieni, gan otri. Tiesa gan, arī tas notiek visur pasaulē, un, piemēram, franči ar savu „lielās revolūcijas genu”  asinīs jau ir paspējuši gan sarīkot varenas demonstrācijas, gan aizdedzināt vakcinācijas centru valsts dienvidrietumos. 

 

Kā zināms, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), „Saskaņa” un KPV LV frakcija jau paudusi, ka ir tikai par brīvprātīgu vakcināciju un nepiekritīs obligātai vakcinēšanai nevienā profesijā. Tas, kas atlicis no bijušās KPV LV, visticamāk nobalsos par jebko, kas tai izdevīgi. Vēl vairāk, ja Saeima par to tomēr nobalsos, šo partiju polītiķi pieprasīs referendumu šajā jautājumā. Protams, par sekām, ja vakcinēšanās atkal tiks palēnināta (un rudenī trešais pandēmijas vilnis Latviju var skart ļoti smagi), referenduma piekritējus neinteresē. Ja valdība jākritizē, tiek atgādināts, ka šobrīd Latvijā vakcinējusies tikai  mazliet vairāk par trešdaļu iedzīvotāju, un vainīga esot tikai valdība. Un tad jau nākamajā teikumā tiek sacīts, ka obligātā vakcinācija nav pieļaujama, kā valdība uzdrošinoties to prasīt. Protams, to Eiropas valstu demokratija, kuŗas ievieš obligāto vakcināciju atsevišķās nozarēs, esot visai apšaubāma un nereti tālāk seko argumenti par mūsu īpašo vēsturi un demokratiju, kuŗi patiesībā neatšķiras no Kremļa saimnieka argumentiem par Krievijas „īpašo demokratiju”. 

 

Tomēr ir kāds lēmums, kas pārsteidza, it īpaši, ja atceramies, ka ir pasākumi, kuŗi tiek atcelti vai pārveidoti tā, lai nesaskartos tūkstošiem cilvēku, starp kuŗiem daļa noteikti nebūs vakcinēta. Proti, manuprāt, tas ir stāsts par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un Rīgas „Baltijas praidu”.

 

Sākotnēji bija paredzēts, ka XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiks Rīgā 2020. gada vasarā, bet tos pārcēla sakarā ar COVID-19 izplatīšanos Latvijā. Kad kļuva skaidrs, ka vīruss nav pazudis un infekcijas izplatīšanas riski ir ļoti augsti, sākās plašas un nopietnas diskusijas, vai tie var notikt šovasar. To atcelšana nozīmētu, ka tie, kuŗi šogad pabeidza vidusskolu, tā arī paliktu bez saviem dziesmu un deju svētkiem, turklāt tika atgādināts, ka jaunieši ieguldījuši lielu sagatavošanās darbu, ka daudzi kori un deju kopas mēģināja attālināti, katrs dziedot un dejojot, piemēram, savās mājās, un vadītājs, to visu „lika kopā” uz datora ekrāna, lai varētu dot padomu, konsultēt, ko darīt labāk. Tika pieminēta arī tradicija – kā zināms, pirmie svētki notika 1960. gada 23. jūnijā, bet bērnu un jauniešu priekšnesumi bija arī neatņemama lielo Dziesmu un deju svētku tradicija. Diskusijās iesaistījās gan pašdarbības vadītāji, gan ārsti un beigu beigās tika nolemts, ka svētki būs, bet citādā formātā. Tie sākās 12. jūlijā, un publiskajā telpā tos nevar īpaši pamanīt, ja tam speciāli neseko, koncerti nenotiek visiem kopā vienā vietā, bet novados, tie tiek nofilmēti un vēlāk tos varēs redzēt gan sabiedriskajos, gan citos medijos. Visām norisēm ir savi drošības pasākumi, un, manuprāt, var sacīt, ka tomēr „vilks paēdis un kaza dzīva”, lai gan svētku gaisotne ir ļoti atšķirīga.

 

Uz šo rūpju fona par epidemioloģisko drošību pārsteidz, ka tiek atļauts starptautisks pasākums no 2. līdz 7. augustam, kas būšot līdz šim lielākais Baltijas praids. Tiesa gan, tā rīkotāji skaidro, ka visi pasākumi tikšot translēti tiešraidē un būšot iespēja tajos piedalīties attālināti, viņi sekošot visiem epidemioloģiskajiem ierobežojumiem, bet pasākums jau nav tikai gājiens, paredzētas arī sieviešu stand-up  jeb stāvizrādes, slavenu Latvijas komiķu „cepiens” par sabiedrības aktuālitātēm, diskusijas par viendzimuma ģimeņu ikdienas izaicinājumiem, par veselības jautājumiem un sabiedrības grupu iekļaušanas jautājumiem, filmu dienas, „Latvian Drag King Collective” uzstāšanās, kopienas talantu tikšanās un citi notikumi. Manuprāt, šobrīd ļoti nervozo sabiedrību tas var sašķelt vēl vairāk, jo Latvijā attieksme pret jautājumiem, kas saistīti ar citādo, atšķirīgo, ir ļoti sakāpināta un jūtīga arī apstākļos, kas nav dēvējami par ārkārtas. Atliek cerēt, ka nenotiks incidenti – kā tas kādreiz ir bijis – un pasākums nevairos un neaudzēs savstarpējo nesaprašanos, pat naidu. Saprotu, ka Rīgas dome vēlas ievērot visu cilvēku tiesības, un tas ir tikai apsveicami, bet vai šajos pandēmijas apstākļos jānotiek visiem iecerētajiem pasākumiem?

 

Lai kā tur arī būtu, diemžēl apzināti vai neapzināti, bet turpinās sabiedrības šķelšana, un daļai polītiķu nav nekādu robežu, kuŗām viņi nespētu pārkāpt naudas un varas dēļ pavisam apzināti un mērķtiecīgi. Piemēram, Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un Latvijas Zaļās partijas (LZP) valdes priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Edgars Tavars Latvijas Radio pauda, ka vakcīnai pret Covid-19 viena no blaknēm var būt arī ķermeņa paralīze.  Vēlāk gan viņš taisnojās, ka ir pārteicies, un ar ķermeni ir domājis tikai seju. Protams, daļa radioklausītāju atcerēsies tikai viņa apgalvojumu, bet ne vēlāko taisnošanos un speciālistu skaidrojumus par to, kā ir patiesībā. Tādēļ, klausoties polītiķu paziņojumos acīmredzot jābūt ļoti uzmanīgiem, un arī Saeimas deputātiem nedrīkst ticēt katram vārdam. Mums jākļūst gudrākiem.