Sallija Benfelde 08.09.2020
Mūsdienās, runājot par politiku, bieži tiek lietoti divi jēdzieni sankcijas un reālpolitika. Tādēļ, manuprāt, ir vērts atcerēties šo jēdzienu skaidrojumu un lietojumu.
Kā zināms, sankcijas ir ierobežojumi vai aizliegumi, ko nosaka valstis vai starptautiskas organizācijas, un tās var noteikt pret valstīm, teritoriju, juridiskām vai fiziskām personām vai arī pret citiem konkrēti identificējamiem veidojumiem. Sankcijas var noteikt Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Eiropas Savienība (ES), arī citas starptautiskas organizācijas piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) vai valstis. Latvijai saistošas ir ANO, ES un Ministru kabineta noteiktās sankcijas.
Savukārt reālpolitika ir jēdziens ar negatīvu pieskaņu, jo, no vienas puses, tā ir praktiska un racionāla rīcība konkrētos apstākļos, bet, no otras puses, tā vienmēr ir saistīta ar jautājumu par principiem un deklarētajām vērtībām un to, cik tās maksā. Citiem vārdiem sakot, tas ir jautājums par robežu, kas šķir atkāpšanos no deklarētajiem principiem finansiālu ieguvumu dēļ un saprātīgu rīcību. Protams, gan valstis, gan cilvēki dzīvo reālajā laikā un vietā ar konkrētām vajadzībām, tādēļ droši vien var teikt, ka politikai vienmēr ir lielāka vai mazāka realpolitikas piedeva. Turklāt nereti lēmumi, kas izskatās saprātīgi, ilgākā laika posmā var izrādīties postoši arī tad, ja cita risinājuma nav bijis. Manuprāt viens no tādiem vēsturiskajiem piemēriem ir padomju karspēka daļu izvietošana Latvijas teritorijā 1939. gada 2. oktobrī Latvijas ārlietu ministram Vilhelmam Munteram, kurš bija izsaukts uz Maskavu, tika izvirzīta prasība parakstīt paktu, kas paredzētu Latvijā ielaist 50 000 sarkanarmijas karavīru, t. i., divreiz vairāk par Latvijas armiju. Atbilde bija jādod pēc 48 stundām. K. Ulmanis sarunā ar Ādolfu Klīvi teica: Tu prasi, vai tas ir ultimāts? Jā, bet, lai satrauktos iedzīvotājus vēl vairāk nesatrauktu, mēs to nepublicēsim. (..)
Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. (..) Tautu Savienība ir bezspēcīga, un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtrauktas. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir izdarījuši igauņi. Tādēļ būtu gudrāk dot ārlietu ministram pilnvaru parakstīt līgumu tūlīt, kā to vēlas krievi. Jāpiebilst, ka toreiz, piemēram, daudzi Liepājas iedzīvotāji bija apmierināti par izvietoto karsapēka daļu, jo tas deva papildus ienākumus karavīriem bija vajadzīga pārtika, arī vēl citi pakalpojumi. Protams, var diskutēt, vai Ulmanim vajadzēja piekrist padomju armijas daļu ievešanai un vai vajadzēja nepretoties 1940. gada okupācijai, jo okupācija būtu notikusi jebkurā gadījumā. Tiesa gan, pretošanās varbūt būtu padarījusi okupācijas faktu acīmredzamu, bet grūti pateikt, vai tas būtu ietekmējis Jaltas vienošanos, jo Krievija, pēc tam PSRS un tagad atkal Krievija mēdz neievērot līgumus, konvencijas, vienošanās un nekaunīgi melo, visu apgriežot otrādi, ja vien tas ir izdevīgi. Tādēļ jautājums par morāli, ētiku un izdevīgumu jeb reālpolitiku ir mūžīgs.
Šobrīd viens no aktuālajiem jautājumiem ES ir par Baltkrieviju un tajā notiekošo. ANO, ES un arī Baltijas valstis jau ir paziņojušas, ka neatzīst Baltkrievijā notikušās prezidenta vēlēšanas, ka to rezultāti ir viltoti, ka vajadzīgas jaunas, atklātas un demokrātiskas vēlēšanas, jāpārtrauc izrēķinasanās ar miermīlīgajiem protestētājiem. Tāpat arī ES ir paziņojusi par sankciju ieviešanu proti, zināmam skaitam Baltkrievijas amatpersonu, kuras ir atbildīgas par vēlēšanu rezultātu viltošanu un vardarbību pret iedzīvotājiem, tiks noteikts iebraukšanas aizliegums. Baltijas valstīs, to skaitā arī Latvijā, jau ir pieņemts persona non grata saraksts 30 amatpersonām. Par ekonomiskajām sankcijām šobrīd netiek lemts, jo tās vissmagāk skars tieši iedzīvotājus. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko nerunā un negrasās runāt ne ar vienu no ES valstīm un konsultējas tikai un vienīgi ar Krieviju. Tādēļ ES ir jārunā ar Krieviju un jāmēģina panākt, lai Baltkrievijā beigtos protestētāju vajāšana un izrēķināšanās ar tiem. Tas savukārt nozīmē neizbēgamu tirgošanos ar Krieviju, kura ir ieinteresēta pievākt Baltkrieviju, kuras formālā neatkarība jau tagad ir vairāk vai mazāk nosacīta, jo tās ekonomika jau sen ir atkarīga no Putina labvēlības.
Tātad jautājums ir, ko varētu gribēt Krievija? ES ir ieviesusi rindu sankciju pret Krieviju saistībā Krimas aneksiju un karadarbību Ukrainas austrumos. Nupat Vācijas kanclere Angela Merkele paziņojusi, ka neizslēgs iespējamību, ka Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanas lieta var atstāt ietekmi uz Krievijas un Vācijas gāzesvada Nord Stream 2 projektu. Kā zināms, 44 gadus vecais Navaļnijs 20. augustā ar saindēšanās pazīmēm nesamaņā tika nogādāts Omskas slimnīcā, bet divas dienas vēlāk tika pārvests uz Vāciju, kur viņa ārstēšanu uzņēmusies Berlīnes Universitātes klīnika Charite. Vācijas valdība 2. septembrī paziņoja, ka iegūti neapgāžami pierādījumi, ka Navaļnijs ir saindēts ar nervus paralizējošu kaujas vielu, kas pieder Novičok grupai.
Grūti spriest, vai Merkeles paziņojums bija tikai kā brīdinājums, vai arī tas it nopietns nodoms. Vācija jau sen un stabili sadarbojas ar Krieviju enerģētikas jautājumos, virkne vācu firma sir ļoti ieinteresētas šādā sadarbībā, un var visai droši apgalvot, ka tās interesē peļņa, bet Navaļnija indēšana un Putina ietekmēšana Baltkrievijas jautājumā nav to interešu lokā. Turklāt Vācija nav vienīgā valsts, kura ir ieinteresēta sadarboties ar Krieviju. Zviedrijas premjers Stēfans Lēvens ir paziņojis, ka visi lēmumi saistībā ar gāzesvadu no Krievijas Nord Stream 2 ir pieņemti jau sen un ir svarīgi ievērot starptautiskos līgumus un tiesību normas, tādēļ neatbalsta šī gāzes vada celtniecības bloķēšanu. Jāpiebilst, ka šī projekta izmaksas ir 9,5 miljardi eiro, to finansē Krievijas kompānija Gazprom, un tajā piedalās piecas Eiropas kompānijas, arī Zviedrijas. Par Nord Stream 2 projekta bloķēšanu pagājušajā gadā paziņoja ASV, tādēļ Kievijai tas ir svarīgs jautājums, tāpat kā vairākām ES valstīm. Savukārt tas nozīmē, ka sarunās ar Krieviju gan par aizliegtās nervu paralizējošās vielas izmantošanu, gan par nostāju Baltkrievijas jautājumā dominējošās būs abu pušu ekonomiskās intereses, un galvenā acīmredzot būs Vācija un Krievija. Vēl var piebilst, ka Baltijas valstu nostāja ir noteiktāka un tādēļ Latvijai un Lietuvai diktators Lukašenko saistībā ar persona non grata sarakstu jau ir piedraudējis ar sankcijām tranzīta jomā, kas var tikt īstenotas, ja kravas izdosies novirzīt caur Krievijas ostām, kas tehniski gan ir sarežģīti. Latvija arī nākamjā gadā nevēlas kopā ar Baltkrieviju rīkot pasaules hokeja čempionātu. Jebkurā gadījumā Baltijas valstis ir gatavas zaudējumiem principiāli svarīgu jautājumu dēļ. Vai Eiropa spēs pretoties izdevīguma vilinājumam, rādīs laiks.
Atpakaļ
.jpg)
