Putins kā pirmai "iedzēla" Latvijai
FRANKS GORDONS    28.01.2020

 

 

Piektajā starptautiskajā holokausta forumā, kas ar vairāk nekā 40 valstu līderu piedalīšanos notika Jeruzālemē, visi ar interesi – daļēji ar bažām – gaidīja, ko savā uzrunā teiks Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins, kuŗš savā vienas dienas vizītē uzvedās kā imperātors, kas sagaida ne tikai cieņu, bet zināmu zemošanos.

 

Putins savā uzrunā nekautrējās pārsteigt vēsturniekus, manipulējot ar skaitļiem: no sešiem miljoniem holokaustā nogalinātajiem ebrējiem gandrīz 40 procenti esot bijuši padomju pilsoņi – divarpus miljoni… Taču visos pētījumos par holokaustu atzīmēts, ka Padomju Savienībā bojāgājušo ebrēju skaits bija viens miljons. Kur tad Putins ņēma vēl pusotru miljonu? Tie bija ebrēji, kas mita tai Polijas daļā, ko PSRS okupēja 1939. gada septembrī, kā arī 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs. Tie bija Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas pilsoņi. Daudziem no tiem pat netika iesniegtas padomju pases.

 

Un pēc Staļina nāves uzstādītajās piemiņas plāksnēs, piemēram,  Liepājā, tika rakstīts: fašisma upuri – padomju cilvēki.

 

Te Putins nu atkal izspēlēja "ebrēju karti": skaties, mēs zaudējām vairāk savu ebrēju līdzpilsoņu  nekā citas valstis. Perverss „sasniegums", vai ne?

 

Un tagad – uzmanību! Putins teica: "Nacistiem bija palīgi (posobņiki) visās Eiropas zemēs. Latvijā tika iznīcināti desmitiem tūkstošu, Lietuvā – 200 000, Ukrainā – gandrīz 1,5 miljoni, t. i., 90 procenti no ebrēju pirmskaŗa skaita.

 

Lietuvā vairāk, Ukrainā krietni vairāk, bet Putinam vajadzēja sākt ar Latviju.

 

Tas stiķis ar tiem 90 procentiem ir apzināts: nacistu "palīgi" tā centušies, ka tika slaktēts "pa tīro".

 

Īstenībā šis skaitlis radās tāpēc, ka Lielvācijas kaŗaspēka uzbrukums bija tik straujš, ka tikai nelielam ebrēju skaitam izdevās bēgt. Lietuva tika ieņemta vienā nedēļā, Kauņa pat kaŗa otrajā dienā, Latvijā Kurzeme un Latgale, kur mita vairums ebrēju, krita vērmahta rokās 10 dienu laikā. Nekādas plānveida ebrēju evakuācijas nebija un nevarēja būt: steigā tika izvests austrumu virzienā tikai t. s. padomju un partijas arctīvs. Ja manai ģimenei nebūtu izdevies iespraukties priekšpēdējā vilcienā, kas atstāja Zemitānu staciju 29. jūnija rītausmā, mūs gaidītu droša nāve. Latgalē daudzus ebrējus, kas mēģināja ar divriteņiem un kājām pāriet "veco" PSRS robežu, tur apturēja NKVD patruļas, liekot doties atpakaļ – pretim drošai nāvei.

 

Latvijas pārstāvniecībām ārvalstīs, kā arī "Latvijas institūtam", manuprāt,  vēl daudz kas darāms, lai kliedētu aplamus priekšstatus par t.s. starpetnisko situāciju Latvijā tajos gados. Un šai aspektā, man šķiet, labi noderētu lieliskā filma "Pilsēta pie upes",  demonstrējot to ar angļu subtitriem. Filmā atspoguļots 1939. –1944. gadu periods, kuŗa nomelnošanā īpaši cenšas putiniskas Krievijas propaganda. Tai jāturas pretim.