Putins attaisno PSRS neveiksmīgo kaŗu Afgānistanā
FRANKS GORDONS    19.02.2019

 

 

15. februārī apritēja 30 gadi,  kopš padomju kaŗaspēks atstāja Afgānistanu, pareizāk – bija spiests izvākties no tās. Līdz ar to beidzās brutālais un iznākumā neveiksmīgais kaŗš, kas sākās 1979. gada 25. decembrī un ko izraisīja Leonīds Brežnevs, kuŗš bija iedomājies, ka ar militāru spēku iespējams "pievākt" šo zemi un pārvērst to par Kremlim paklausīgu satelītvalsti, līdzīgu kaut vai Mongolijai.

 

Afgānistanā bija iebrukusi padomju 40. armija – vairāk nekā  100 tūkstošiem vīru, un 10 gadu gaitā tur nācās karot 620 tūkstošiem. Oficiāli iebrucēju nosaukums bija „Ierobežots (!) padomju kaŗaspēka kontingents", un šai kaŗā kritušo padomju kaŗavīru skaits sasniedza 15 tūkstošus, kuŗu vidū bija ne mazums iesaukto latviešu zēnu.

 

Padomju tanki, bumbvedēji, hēlikopteri un nežēlīgās „specvienības" tā arī netika galā ar 250 tūkstošiem islamticīgo kaujinieku – mudžahidu, kuŗu vienīgais iedarbīgais ierocis bija no pleca izšaujamās pretgaisa raķetes „Stinger", ko piegādāja ASV.

 

Padomju iebrukums Afgānistanā izraisīja, var teikt, globālu sašutumu. ASV un vairākas citas valstis boikotēja 1980. gada Olimpiskās spēles Maskavā, un PSRS atbildēja, boikotējot 1984. gada Olimpiskās spēles Losandželosā.

 

Pirms 30 gadiem, kad pēdējie padomju tanki pa "Draudzības (!) tiltu" pie Termezas „atgriezās mājās", pirmais un pēdējais PSRS prezidents Gorbačovs raksturoja šo Kremļa avantūru kā „liktenīgu kļūdu", un daudzi Tautas deputātu kongresa delegāti, tostarp akadēmiķis Sacharovs, šai sakarā runāja par "kauna traipu".

 

Bet tagad, atzīmējot šīs PSRS neveiksmes 30. gadskārtu, Krievijas Federācijas „nacionālais līderis" Vladimirs Putins attaisno šo imperisko avantūru, apgalvojot, ka toreiz esot bijis vajadzīgs „atvairīt reālas briesmas", kas draudējušas PSRS Vidusāzijas republikām, un cildina kaŗa veterānus, kas uzskatāmi par īstiem varoņiem, kuŗi pašaizliedzīgi kalpojuši tēvzemei.

 

Zināmā mērā, var teikt, „izpļāpājies" pareizticīgais staļinists Aleksandrs Prochanovs portālā zavtra.ru, salīdzinot šo PSRS kaŗagājienu „savā diženumā" ar cariskās Krievijas ģenerāli Skobeļevu, kuŗš 19. gadsimta nogalē bija ieņemis Buhāru. Tātad tagad,  kā toreiz, mērķis bija paplašināt imperiju...

 

Vērts pieminēt, ka Rīgas krievu avīzes „Segodņa" korespondents Maskavā Dmitrijs Marts intervējis „Krievijas vistautas apvienības" priekšsēdi Sergeju Baburinu, kuŗš pazīstams kā lielkrievu „nacionalfašists". Baburins, kuŗš savulaik arī kaŗoja Afgānistāna, pildot savu „internacionālo (!) pienākumu", tagad apgalvo: „Mēs uzvarējām (!) Afgānistanā." Tā esot bijusi "sekmīga mieru rosinoša (mirotvorčeskaja) operācija". Pie reizes Baburins nolādēja "Jeļcina valdību", kas esot nodevusi nācijas intereses.

 

Prātojot par Afgānistanas liķteņgaitām 150 gadu gaŗumā, neviļus kļūsti fatālists: 19. gadsimta nogalē Britu imperija nespēja tikt galā ar spītīgajām afgāņu ciltīm, aplūkojamā 10 gadu kaŗā PSRS šai zemē „aplauza zobus", un nu jau 15 gadus NATO bruņotie spēki, kuŗu sastāvā dienē arī Latvijas kaŗavīri, netiek galā ar „Taliban" kaujiniekiem.

 

Noslēgumā gribētos pievērst uzmanību nelielai grāmatiņai „Toreiz Afgānistanā" (Rīga, 1993. g.),  kuŗas autors ir Atis Lejiņš, kas piedalījās afgāņu kaujinieku cīņā pret padomju kaŗaspēku. Līdzās brīnišķīgam Ulda Bērziņa priekšvārdam īpaši interesants ir dialogs starp Ati Lejiņu un Daini Turlaju, kuŗš kā stāba pulkvedis Kabulā piedalījies šai 10 gadu kaŗā, var teikt, pretējā pusē un 1993. gadā bija Latvijas Republikas Aizsardzības spēku komandieris.

 

Viela dziļām pārdomām...