Putina problēma: kā izstrēbt paša savārīto putru
FRANKS GORDONS    16.06.2015

 

Gods un slava Kanadai! Iedzīvotāju skaita ziņā (35 miļjoni) tā ir pati mazākā no Lielā septiņnieka (G7) dalībvalstīm - bet tās premjērministrs Stīvens Harpers viskonsekventāk stājas pretim Putina Krievijas pašreizējai lienošai un glūnošai agresijai. Intervijā amerikāņu TV kanālim CNBS Harpers uzsvēra, ka Putinam Rietumu vērtības ir svešas, „viņam nav vietas pie šī galda (G7 valstu sanāksmē) un viņam tur nav jāatgriežas”.

 

Putins gan nepalika parādā, un Baltijas jūrā krievu kaŗakuģi, kas bāzējas Pilavā pie Kaļiņingradas (bij. Kēnigsbergas), uzkrītošā veidā „pavadīja” Kanadas kaŗa flotes korveti HMCS Fredericton, uz kuŗa atradās Stīvens Harpers, kuŗš vēlējās novērot NATO jūras spēku mācības pie Polijas ziemeļu krastiem.

 

Var manīt, ka Vladimirs Putins gan rietumvalstu sankciju, gan samudžinātas Donbasa situācijas dēļ nervozē, un bijušais Putina padomnieks Andrejs Illarionovs intervijā TCH  korespondentam neizslēdz varbūtību, ka pret Putinu briest t.s. „ģenerāļu kluba” sazvērestība, kuŗas priekšgalā esot Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Ivanovs. Illarionovs norāda uz Ivanova interviju Kremļa propagandas ruporam Russia Today, kuŗā par uzticamiem un nekorumpētiem nosaukti četri vīri: aizsardzības ministrs Šoigu, ārlietu ministrs Lavrovs, Federālā drošības dienesta vadītājs Bortņikovs un prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Patruševs. „Es par viņiem galvoju,” teica Ivanovs. Un Illarionovs secina, ka faktiskā vara Krievijā sāk nonākt Ivanova rokās. Illarionovs pieļauj šādu scenāriju: Ivanovs, Bortnikovs, Patruševs pierunāšot Putinu pakāpeniski atteikties no pilnvarām, uzturēties galvenokārt savā Gelendžikas pilī pie Melnās jūras, pildīt formāli „tēvišķīga padomdevēja un mentora” funkcijas, kamēr faktiskā vara pāriešot minēto piecu vīru rokās ar Ivanovu priekšgalā.

 

Varbūt tas nav pilnīgi no gaisa grābts, jo daudz kas liecina, ka Putins nonācis sprukās, nezinot, kā izstrēbt paša ievārīto putru.

 

Lielas rūpes viņam sagādā pirms gada paša izlolotās „tautas republikas” Doņeckā un Luhanskā, kur pēc Krimas aneksijas ar Kremļa svētību un ideoloģisko atbalstu „izkūņojās” t.s. Jaunkrievijas plāns, kas paredzēja atraut no Ukrainas ne tikai Donbasu, bet plašu joslu, kas galu galā sasniegtu Odesu un nogrieztu Ukrainu no Melnās jūras. 2014. gada jūnijā Putins, klātesot sabiedroto Normandijas desanta 70. gadskārtas svinībās, bija spiests rietumvalstu līderu stingrās nostājas priekšā pazemināt toni un iegrožot apetīti, un divu mokpilnu Minskas maratonsarunu rezultātā viņam neatlika nekas cits, kā atzīt Doņeckas un Luhanskas novadu territoriālo piederību Ukrainai, kuŗas prezidents Petro Porošenko gan apsolīja šiem novadiem piešķirt īpašu statusu, bet tikai Ukrainas konstitūcijas ietvaros.

 

Tagad abu „tautas republiku” līdeŗi piekrīt  šādam risinājumam, bet ar diviem noteikumiem: ka šo abu prokremlisko veidojumu „prezidenti” paliktu savos amatos un ka Ukraina „nekad” nekļūs par NATO dalībvalsti. Visai nekaunīgas prasības...

 

Lietišķa un nopietna situācijas analize lasāma The New York Times slejinieka Adriana Karatnicka rakstā Putin's Warlords Slip Out of Control. Vedot savu „slepeno” kaŗu Ukrainas austrumos, Putins noslēdzis līgumu ar sātanu, raksta Karatnickis, jo tur rosās warlords (tādi kā privātu armiju barveži), algotņi un kriminālnoziedznieki. Ukrainas austrumos izveidojusies kleptokratija (zagļu vara), un Maskavai arvien grūtāk kontrolēt notikumu gaitu. Tur kaŗo kriminālnoziedznieki, sabiedrības pabiras, labējie ekstrēmisti no Krievijas, tostarp kazaki, un klaiņojoši krievu algotņi, kas kaŗojuši Čečeenijā, Dienvidosetijā, Piedņestrā. Viņus atbalsta Krievijas armijas rēgulāras un speciālas vienības. Abās „tautasrepublikas” plaukst ieroču, narkotisko vielu un alkohola tirdzniecība.

 

Adriana Karatnicka rakstā īpaši norādīts, ka Krievijas drošības dienests nobažījies par nekontrolējamo situāciju Donbasā un tiek „turēts aizdomās” par  vairāku vietējo barvežu likvidāciju: 23. maijā, piemēram, „novākts” kāda Luhanskas bataljona komandieris Aleksejs Mozgovojs, kurš pārmetis abu „tautas republiku” vadītajiem „nodevīgo atteikšanos” no „Jaunkrievijas projekta”.

 

Putins nokļuvis neapskaužamā stāvoklī. Viņam nav skaidrības par turpmāko ceļu, kontrole izslīd no rokām ne tikai Donbasā, un par zināmu apjukumu liecina arī plaši izvērstā gatavošanās Aleksandra Solžeņicina simtgadei, līdz kuŗai vēl palikuši trīs gadi. No vienas puses, Solžeņicina Gulaga archipelags ir obligāta mācību viela Krievijas skolās, bet, no otras puses, Putins joprojām skumst par PSRS sabrukumu, kuru Solžeņicins tik ļoti vēlējās steidzināt.