Pilnmēness un parallēlā pasaule
Sallija Benfelde    03.09.2019

 

Mēdz sacīt, ka pilnmēness laikā cilvēki bieži mēdz runāt un darīt lietas, par kuŗām atliek vien pabrīnīties. Protams, polītiķi nav izņēmums, bet pēdējo gadu laikā sāk izskatīties, ka polītikas pilnmēness sindroms ir ne tikai ieildzis, bet arī aug augumā.

 

Šķiet, paši redzamākie piemēri ir ASV prezidents Donalds Tramps un britu premjers Boriss Džonsons.

 

Par Trampa ideju nopirkt no Dānijas Grenlandi varēja pasmieties kā par asprātīgu anekdoti un gribējās pajautāt, vai ASV prezidents neplāno nopirkt, piemēram, no Francijas Korsiku. Savukārt Trampa ideja tikt galā ar viesuļvētrām, izmantojot mazas atombumbas, šausmās lika sastingt. Tomēr ne visas Prezidenta idejas pirmajā brīdī liekas tik trakas – piemēram, piedāvājums Lielbritanijai tūlīt pat noslēgt ar to visizcilāko un lielāko tirdzniecības līgumu ASV vēsturē, ja briti aizies no Eiropas Savienības (ES) bez jebkādas vienošanās, varētu likties pat kārdinošs. Britu premjers Boriss Džonsons par šo Trampa ideju ir sajūsmā. Tiesa, ne visi britu polītiķi, arī viņa partijā, ir tik pārliecināti, ka tā ir laba ideja un ka tas tā tiešām notiks. Vieni netic Trampa solījumiem, jo viņš uzskata, ka Amerika stāv pāri visiem un visam un ir sācis tā dēvēto tirdzniecības kaŗu ne tikai ar Ķīnu. Otri baidās, ka Tramps piespiedīs britus atteikties no ES stingrajām prasībām pārtikas kvalitātei un kopumā spiedīs arī atteikties no sociālās valsts modeļa, graujot ekonomiku un ievazājot Apvienotajā Karalistē „mežonīgo amerikāņu kapitālismu”. Tas varētu nozīmēt bezmaksas medicīnas, lauksaimniecības un finanču sektora skarbas pārmaiņas, ienākot Lielbritanijā amerikāņu uzņēmējiem ar saviem paradumiem. Tiek minēti četri iemesli, kādēļ „gadsimta darījums” varētu izrādīties tikai māņi.

 

Pirmkārt, savas prezidentūras laikā Tramps nav noslēdzis nevienu tirdzniecības līgumu, tieši otrādi – ir tos sarāvis, turklāt viņš vienmēr cenšas uzspiest tikai savas vajadzības un intereses un sākotnējās prasības visu laiku tiek papildinātas, līdz prasības vairs nav izpildāmas, neapdraudot valsti, kuŗai tās tiek uzstādītas. Otrkārt, ASV kongresam ir jāratificē tāds līgums, bet tajā ir milzīgs un iespaidīgs lauksaimnieku lobijs, kas savukārt nozīmē, ka britu lauksaimnieki var nonākt bankrota priekšā un valsti pārplūdinās apšaubāmas kvalitātes amerikāņu pārtika. ASV kongresā ir arī ietekmīgs īru lobijs. Ja Brexit rezultātā starp Īriju, kas ir ES un Ziemeļīriju, kuŗa ir Lielbritanijas sastāvā, tiks novilkta stingra robeža un tiks pārkāpts pamiera līgums, nekāda tirdzniecības līguma nebūs – par to jau ne reizi ir brīdinājusi Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi.  Un minētie ne tuvu nav visi iemesli, kāpēc tāds līgums izskatās maz ticams un  zibenīga „gadsimta līguma noslēgšana” drīzāk ir mānīšanās, lai neteiktu, ka tie ir klaji meli.

 

Borisa Džonsona ierosme apturēt britu parlamenta darbu uz 5 nedēļām – visticamāk, tādēļ, lai parlaments neiejauktos iespējā aiziet no ES bez vienošanās – jau izskatās pēc formāla valsts apvērsuma. Tiesa, premjēram ir paredzēta tāda iespēja, bet darīt to šobrīd, manuprāt,  nozīmē to, ka vai nu premjeram ir pilnīgi vienaldzīga Lielbritanijas pilsoņu un pārējo iedzīvotāju dzīve, vai arī viņš un viņa domubiedri dzīvo kādā parallēlajā pasaulē, kur joprojām valda britu Imperija un tās likumi.

 

Mierinājumam varbūt var piebilst, ka, redzot, cik tas nav vienkārši – aiziet no ES – eiroskeptiķi ir atmetuši ideju par aiziešanu no ES un tās sagraušanu, vietā liekot ideju par nopietnu reformu nepieciešamību. Eiroparlamentā eiroskeptiķi ir izveidojuši savu frakciju Identity and Democracy, lai cīnītos par, viņuprāt, nepieciešamajām reformām.

 

Protams, Tramps un Džonsons nav vienīgie polītiķi, kuŗus ķēris „pilnmēness sindroms”. NATO dalībvalsts Turcija, kuŗa sākusi lielo draudzēšanos militārajā jomā ar Krieviju, arī nebeidz pārsteigt un rada bažas par drošību Eiropā. Un, protams, tie nav vienīgie apdraudējumi.

 

Uz nemierīgās Eiropas, arī pasaules fona Latvija ir tāda kā miera osta. Ir nesaprašanās gandrīz visos jautājumos, ir gaidāma nopietna cīkstēšanās par budžetu – premjērministrs Krišjānis Kariņš par to saka, ka katrs no pieciem valdības partneriem grib „visu vai neko”. Jā, veselības aprūpei un skolotāju algām naudas būs vairāk, bet šobrīd nevar pateikt, cik tās būs. Turklāt algu palielinājums uzreiz neatrisinās 500 skolotāju trūkumu vai to, ka speciālistu deficits, piemēram, Rīgas 2. slimnīcā,  cilvēkiem ar lauztām rokām vai kājām, guļot palātā, uz operāciju jāgaida aptuveni nedēļa. 

 

Stāstā par skolotāju algām pārsteidza izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas nodoms neapmaksāt 1. – 4. klases skolēnu brīvpusdienas, lai nākamajā gadā varētu turpināt celt skolotāju algas, kā solīts. Tiesa gan, pēc ministres domām, brīvpusdienas var apmaksāt pašvaldības. Acīmredzot ministre dzīvo kādā parallēlajā pasaulē, kuŗā vai nu visu skolēnu vecāki ir tik turīgi un labi pārtikuši, ka brīvpusdienas nav vajadzīgas, vai arī pašvaldības tik bagātas, ka var uzņemties to apmaksāšanu. Tas, ka ministres Jaunā konservatīvā partija pieprasa palielināt ar nodokļiem neapliekamos minimumus, kas savukārt samazinās pašvaldību budžetus, Šuplinska laikam nav pamanījusi. Tā dzīve, kuŗu dzīvo Latvijas iedzīvotāji, atšķiras no tās dzīves, kuŗu dzīvo vismaz daži polītiķi, tik ļoti, ka gribot negribot jādomā par parallēlajām pasaulēm, kuŗās mīt iedzīvotāji un polītiķi.

 

Līdzīgus piemērus varētu minēt vēl un vēl, bet ir arī skaidrs, ka visām vajadzībām naudas nebūs un tajā nevar vainot tikai un vienīgi Krišjāņa Kariņa valdību. 

 

Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājis gandrīz gads, varbūt ir laiks aicināt ievēlēto partiju pārstāvjus uz tikšanos ar vēlētājiem ne tikai Latvijā, lai vēlētāji varētu pajautāt, vai solījumi ir bijuši izpildāmi un reāli un kā veicies, tos īstenojot.

 

Manuprāt, partiju vēlētāji var ietekmēt to, vai lēmumi valdībā un arī parlamentā tiks pieņemti saskaņā ar veselo saprātu vai arī katrs pieprasīs „visu vai neko”. Nav jau tā, ka polītiķi līdz šim nekad nebūtu pakļāvušies vēlētāju spiedienam, atliek cerēt, ka „pilnmēness sindroms” nepārņems arī vēlētāju prātus.