17.05.2013
Nesen parādījās ziņa, ka Latvijas Augstākās tiesas senāts atstājis spēkā Administratīvās apgabaltiesas lēmumu - noraidīt Ineses Binemanes un Andreja Dovguško lūgumu reģistrēt biedrību, kuŗas nosaukums ir Kustība komunisma atbalstam Latvijā.
Atteikums reģistrēt šo biedrību motivēts šādi: Latvija atšķirībā no Rietumeiropas valstīm cietusi ne tikai no nacistiskā, bet arī no komunistiskā režīma noziegumiem. Tāpēc tiesa neuzskata par pārliecinošu lūguma iesniedzēju argumentu, ka daudzās citās valstīs komunistiskās organizācijas nav aizliegtas.
Patiesi, kam vēl vajadzīgi Binemane un Dovguško? Latvijai pilnīgi pietiek ar Eināru Graudiņu un Alfredu Rubiku. Pat ar uzviju, jo šie divi vīri netur savu sarkano sveci zem pūra un, formāli nedēvējot sevi par komunistiem, atklāti pauž tos pašus marksisma-ļeņinisma postulātus, kuŗu vārdā tika iznīcināti miljoni.
Necik sen Einārs Graudiņš portālā www.IMHOclub.lv lepni un izaicinoši deklarēja: "Esmu padomju cilvēks, un mana dzimtene ir PSRS," - kuŗas sabrukums viņam ir traģēdija. Graudiņš kādu laiku bija saistīts ar uzņēmējiem, kas kļuva par avīzes Diena īpašniekiem pēc "Ēlertes komandas" aiziešanas. Tai laikā viņš šajā avīzē gandrīz katru dienu nāca klajā ar kaujinieciskiem "antifašistiskiem" blogiem un stādījās lasītājiem priekšā kā "marksisma teorētiķis, internacionālists pēc satura, antiglobālists pēc formas". Patlaban viņam ir savs tvitera forums: https://twitter.com/EinarsGraudins, kur viņš, sevi tāpat titulēdams, pauž savu viedokli, kuŗa būtību atspoguļo sarkana zvaigzne ar sirpi un āmuru, kas grezno katru šī foruma lapu.
Einārs Graudiņš kopā ar Juriju Aleksejevu nodibināja Nepilsoņu kongresu, lūkojot radīt tādu kā parallēlu spēka faktoru, līdzīgi 1917. gada t.s. padomēm Pēterpilī. Viņš var mēroties ar Lindermanu un pat pārspēt to, piemēram, PRO100TV raidījumā apgalvodams: "Latvija rej (gavkajet) uz Krieviju tad, kad to prasa ASV" (..) Kā savā laikā teicis ārkārtīgi gudrs cilvēks - Alfreds Petrovičs Rubiks, Latvijas territorija Savienotajām Valstīm ir labākais nenogremdējamais aviācijas bazes kuģis pret Krieviju".
Un te nu mēs nonākam pie Alfreda Rubika, Eiropas Parlamenta deputāta un t.s. Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) vadītāja. Šis 78 g.v. komūnistiskās teorijas un prakses veterāns, nelokāms ļeņinietis, sešus gadus bija "padomju Rīgas mērs", pusotru gadu LKP CK 1. sekretārs un reizē PSKP CK politbiroja loceklis, 1991. gada 23. augustā apcietināts un apsūdzēts apvērsuma organizēšanā, 1995. gadā notiesāts, sodīts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, 1997. gada novembrī pirms termiņa atbrīvots no cietuma, 1999. gadā kļuvis par minētās LSP priekšsēdi. Kas ir šī partija, kuŗa (tīrā viltība) apvienojusies ar partiju Saskaņa un kopīgi veido apvienību Saskaņas centrs (SC)? Vikipēdijā.lv teikts, ka šīs partijas pozīcija esot "marksisms", un savu emblēmu - sarkano neļķi - tā nočiepusi Eiropas mērenajiem sociāldemokrātiem. Bet ko līdz šī mimikrija, ja Rubika partija piedalās katrā starptautiskā komunistisko partiju saietā? Latvijā kompartija ir aizliegta, bet līdz ar nosaukuma maiņu viss ir OK...
Un raugi, Saskaņas centra ietvaros un aizsegā, būdams SC priekšsēža vietnieks (!), Rubiks 2009. gadā tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, ko var uzskatīt par šī sirmā, teiksim, marksista karjēras kalngalu atjaunotajā Latvijā. Šis cienījamais eirodeputāts Rubiks LNT ziņu sižetā apgalvo, ka "tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīimīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo sadarbojās ar fašistiem." Un, nupat, uzrunādams 1. maija mītiņa dalībniekus, Rubiks noliedza okupācijas faktu, apgalvojot, ka Latvijas pievienošana Padomju Savienībai bijusi tikpat brīvprātīga kā iestāšanās Eiropas Savienībā. Telefonsarunā ar žurnālistu Rubiks pārspējis pats sevi, norādot, ka "deportācijas veica tā laika oficiālas iestādes, balstoties uz likumiem".
Kad Lielvācijas oficiālās iestādes gatavoja "žīdu jautājuma galīgo atrisinājumu", tās arī balstījās uz tā laika likumiem...
Cik gaišs pretstats Alfredam Rubikam ir cits kompartijas veterāns - Anatolijs Gorbunovs! Tiesa, 1987. gadā, būdams LKP CK sekretārs ideoloģijas jautājumos, viņš nosodīja grupas Helsinki-86 ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 17. jūnijā. Dzīvodams ārpus Latvijas, es savos Laika komentāros salīdzināju Gorbunovu ar Gorbačovu, nezinādams, ka viņš ir nevis krievs, bet Latgales latvietis. Un biju patīkami pārsteigts, kad Gorbunovs, būdams LKP CK sekretārs un Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdis, atbalstīja Latvijas Tautas fronti un no 1990. līdz 1993. gadam veica Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēža pienākumus, tādējādi būdams pirmais Latvijas valsts vadītājs pēc neatkarības atjaunošanas.
1999. gadā Gorbunovs tika izvirzīts par kandidātu Valsts prezidenta vēlēšanās. Viņš trijiem lāgiem bija ministrs Latvijas valdībās un visus šos gadus ir palicis nemainīgi populārs tautā. Šī vīra pavērsiens, viņa šķiršanās no "iestaigātā" ceļa kompartijas virsotnē bija godprātīga. Viņa popularitāte ir neapšaubāma. Ne velti Egils Līcītis š. g. 30. aprīlī Latvijas Avīzē salīdzināja Anatoliju Gorbunovu ar Valdi Dombrovski, uzsveŗot, ka abi godavīri "zīmogoti ar valsts ģerboni".
Acīmredzot abi šo uzslavu ir pelnījuši.
Franks Gordons
Foto: www.ir.lv
Atpakaļ
.jpg)
