Piektās kolonnas cienīgi darbi
Sallija Benfelde    13.01.2015

 

Apzīmējums „piektā kolonna” radās Spānijas pilsoņu kaŗa laikā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē. Tas ir apzīmējums ārvalstu savervētiem vai tām simpatizējošiem aģentiem, kas nodarbojas ar kaŗaspēka, valsts iedzīvotāju demoralizēšanu, piemēram, spiegojot, musinot uz nemieriem, ceļot paniku, veicot diversijas un citas pretvalstiskas darbības. Protams, pēdējā laikā izgaismojas dažs labs Krievijas ietekmes aģents, bet valsts varu nu nekādi nav iespējams ierakstīt piektās kolonnas rindās. Tomēr Latvijas polītikā notiekošais brīžiem liek domāt, ka vai nu vara nesaprot, ko dara, vai varbūt nemaz negrib saprast. 

 

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš nevar izdomāt, vai pieņemt Krievijas prezidenta Putina ielūgumu uz 9. maija svinībām Maskavā. Lietuvas un Igaunijas prezidenti jau ir publiski paziņojuši, ka šo ielūgumu nepieņems, jo Kremļa ārpolītika ir klaji agresīva, bet Bērziņš vēl vilcinās paust savu nostāju, runā, ka vajag pagaidīt un padomāt. Latvijas Ārlietu ministrija, komentējot Valsts prezidenta nostāju, teic, ka Latvija ir prezidējošā Eiropas Savienības (ES) valsts, tās nostājai vajadzētu būt neitrālai, jāraugās  ko teiks pārējās ES dalībvalstis un varbūt Krievijas nostāja mainīsies. Tikmēr jau Bērziņš ir paguvis paziņot, ka tas tomēr būs viņa paša personīgais lēmums, bet vēl nav to pieņēmis. Jāteic, ka Ārlietu ministrijas nostāja vairāk gan atgādina Prezidenta „piesegšanu”. Neapšaubāmi, Latvijai ir jārēķinās ar savu prezidējošās valsts statusu, bet ir skaidrs arī tas, ka visu ES dalībvalstu nostāja šajā jautājumā dažādu iemeslu dēļ nav un nebūs pilnīgi vienāda. Ir polītikas eksperti, kas uzskata – piedalīšanās 9. maija svinībās Maskavā savā ziņā atzīs par likumīgu un pieņemamu Kremļa polītiku Ukrainā, turklāt Putina retorika pēdējā laikā varbūt ir kļuvusi mazliet civīlizētāka, bet Krievijas rīcība līdz šim brīdim nav mainījusies ne par matu. Protams, Eiropu biedē neprognozējama valsts, kurai ir kodolieroči, kuras valūtas vērtība ir samazinājusies aptuveni uz pusi un kuras ekonomikā sākusies lejupslīde. Mēdz teikt, ka bīstamu zvēru nevajag iedzīt stūrī, saka arī, ka Krievija šobrīd ir kā pērtiķis ar granātu – jādara viss, lai nepamudinātu šo pērtiķi mest ar granātu citiem. Lai kā arī būtu, manuprāt, Valsts prezidents tomēr varēja atteikties piedalīties svinībās Maskavā ar atrunu, ka mainīs savu lēmumu, ja Kremļa polītika Ukrainas jautājumā reāli mainīsies. 

 

Saistībā ar mūsu valsts prezidentu jau nākamā ziņa ir slikta – Andris Bērziņš arī šogad nav uzaicināts piedalīties Pasaules ekonomikas forumā Davosā. Savulaik ielūgumus tajā piedalīties saņēma gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Valdis Zatlers. Kā zināms, Pasaules ekonomikas foruma ikgadējā sanāksme katru gadu janvārī notiek Šveices kūrortpilsētā Davosā. Jāpiebilst, ka Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite ir saņēmusi ielūgumu uz šī gada pasaules līderu sanāksmi, un viņa būs viena no galvenajām runātājām sesijā par enerģētikas ģeopolītiku, kamēr ES prezidējošās valsts prezidents to nav saņēmis. Tomēr šokējošākais ir tas, kā to komentēja pats Andris Bērziņš: „Es atpūtas pasākumos piedalos, tomēr šaurā lokā, dodu priekšroku savai ģimenei un savam makam.” Šķiet, te pat nav ko komentēt, ja Davosas forums tiek uzskatīts par atpūtas pasākumu un ja valsts pirmā amatpersona atklāti paziņo, ka viņa personīgās lietas un naudas maks ir svarīgāks par valsti. 

 

Ja jautājumā par 9. maija svinībām Ārlietu ministrijas nostāju, kuŗa līdz šim ir bijusi ļoti noteikta, vēl var mēģināt saprast, tad jautājumā par to, ka Latvija nepievienosies četru valstu aicinājumam Eiropas Savienībai – atbildēt Krievijas izvērstajam informācijas kaŗam, patiesībā vairs izskaidrot nevar. Lietuva kopā ar Igauniju, Lielbritaniju un Dāniju ir nolēmušas sākt cīņu ar Krievijas televīzijas kanāļiem, un šo valstu ārlietu ministri aicina Eiropas Komisiju izveidot rīcības plānu, kā pretdarboties Krievijas propagandai. Mūsu Ārlietu ministrija saka, ka Latvija atbalsta šo aicinājumu, bet to neparakstīs, jo bijis ļoti maz laika saskaņot aicinājuma tekstu un ka diplomāti cer, ka Latvijai, ieturot neitrālu poziciju, kā prezidējošajai valstij izdosies panākt pēc iespējas plašāku ES atbalstu šim dokumentam. Tajā pašā laikā klajā nācis kāds valdības pasūtīts pētījums, kuŗā konstatēts, ka aptuveni 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju skatās nelegālo jeb pirātisko satelīttelevīziju. Tajā galvenokārt ir pieejami Krievijas un Baltkrievijas TV kanāļi, tātad Krievijas informātīvajā telpā dzīvo ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju, it sevišķi Austrumu pierobežā. Pētījums liecina, ka Krievijas televīzijas ietekme ir skaidri redzama, cilvēki tic Putinam un Krievijas polītikai, un visvairāk tā domājošo cittautiešu dzīvo Rīgā un Latgalē. 20-30 procentu Latvijas cittautiešu vēlas pievienoties Eirāzijas Savienībai un Krievijai, visvairāk ieklausās Rīgas pilsētas galvā Nilā Ušakovā, Krievijas prezidentā Vladimirā Putinā un pareizticīgo baznīcā, viņu vidū populāra ir arī 12. Saeimas deputāte, partijas „No sirds Latvijai” priekšsēdr Inguna Sudraba un Valsts prezidents Andris Bērziņš, bet visvairāk cittautiešiem nepatīk ASV prezidents Baraks Obama. No krievu valodā runājošajiem cittautiešiem tikai 7 procenti bruņota konflikta gadījumā ir gatavi doties aizstāvēt Latviju ar ieročiem rokās, varbūt tā rīkotos piektā daļa aptaujāto. Ukrainas un Krievijas konfliktā vairums cittautiešu atbalsta Krieviju, bet ukraiņus – tikai 15 procenti. Pārliecinošs vairākums uzskata, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļi par notikumiem Ukrainā runā patiesību. Vairāk nekā puse aptaujāto cittautiešu (54%) ir pret ASV un NATO (52%).

 

Latvijā nelegālo televīziju apkaro tikai viens policijas inspektors, un viņam ir vēl daudz citu pienākumu saistībā ar pirātiskajām datorprogrammām privātajā sektorā un jāpalīdz arī novērst intelektuālā īpašuma apdraudējumu. Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir diezgan bezpalīdzīga šajā jautājumā, jo tai nav vajadzīgā darbinieku skaita un financējuma. Saeima vēl joprojām nav grozījusi likumu, kas liktu televīzijas operātoriem savās pamatpakās palielināt Eiropas televīzijas kanāļu skaitu. Bet Kultūras ministrijai jau ilgāku laiku neizdodas atrast plašsaziņas līdzekļu polītikas nodaļas vadītāju. Nozarē strādājošie piekrīt, ka cīņa ar pirātisko satelīttelevīziju, tostarp nekodētajiem Krievijas televīzijas kanāliem, negūs panākumus, ja valsts nespers vajadzīgos soļus savas informātīvās telpas aizsardzībai. 

 

Un te nu sākas pats nesaprotamākais un vienlaikus arī šokējošākais. Situācijā, kad ir pilnīgi skaidrs – notiek informatīvais karš, Krievija tajā iegulda daudzos miljonos mērāmas naudas summas, Latvija ne tikai neparaksta minēto četru valstu aicinājumu izveidot kopīgu rīcības plānu Krievijas propagandas apkaŗošanai, bet dara visu, lai šīs propagandas apkarošana Latvijā nebūtu iespējama. Laika pagājušā gada pēdējā/šī gada pirmajā numurā lasītāji varēja iepazīties ar NEPLP locekļa Daiņa Martjāna rakstu par to, ka jāstiprina informātīvā telpa Latgalē, veidojot tur Latvijas Radio reģionālo studiju. Kā zināms, NEPLP arī lūdza valdībai pārlikt 2014. gadā apraides nodrošinājumam ietaupīto naudu, 106 tūkstošus eiro, uz citu kontu 2015. gadā, lai palielinātu monitoringa centra spējas veikt savu darbu. 2014. gadā apraides izmaksas televīzijai bija samazinājušās aptuveni piecas reizes, tādēļ papildu nauda monitoringam budžetā netika prasīta.

 

Droši vien ir vietā paskaidrot, ka neiztērētā budžeta nauda automātiski nepāriet uz nākamo gadu, turklāt  NEPLP pats to nevar arī pārlikt uz citu kontu. Saeimas Budžeta un finanču komisija šos (un arī vēl citus NEPLP priekšlikumus budžetā) noraidīja, un, protams, Saeima balsojumā atbalstīja komisijas viedokli. Klausoties komisijas sēdes audioierakstu, šķiet, ka dzirdi kādas absurdas lugas iestudējumu. Galvenie oponenti NEPLP ierosinājumiem bija komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis (Vienotība) un Inguna Sudraba (No sirds Latvijai) un jāteic, ka tādu demagoģiju un “muļķa laišanu” bieži vis nenākas dzirdēt. Komisijā runātais būtu atsevišķa raksta, ne šī komentāra temats, bet jāteic, ka viens gan kļuva skaidrs: koalicijā ir bijusi vienošanās naudu budžetā NEPLP nepiešķirt. Acīmredzot Inguna Sudraba vismaz šajā jautājumā ir bijusi vienisprātis ar kollēgām, savukārt Saskaņai, kuŗai par budžetu vispār bija ļoti daudz sakāmā, par televīziju un radio, protams, nebija bilstams nekas, un šajā komisijas sēdē saskaņieši bija rāmi kā jēri. Teorētiski skaidrojumu var atrast, jo acīmredzot koalicija gribēja budžetu pieņemt ātri, bez aizķeršanās – gan tāpēc, lai neapdraudētu tikko apstiprināto valdību, gan tāpēc, ka degungalā bija ES prezidentūra. Tomēr pārsteidz tas, ka valsts stabilitātes vārdā tiek apdraudēta mūsu valsts pastāvēšana, jo Krievijas propaganda darbojas netraucēti.