Pārdomas pēc pašvaldību vēlēšanām
   19.06.2013

Iedzīvotāji kūtri nāca uz vēlēšanām. Centrālā vēlēšanu komisija ziņo, ka piedalījušies tikai 45,99% vēlētāju. Aktīvākie bijuši rīdzinieki ar 55,54%, bet kūtrākie Zemgalē – 39,33%. Cilvēki nekur pasaulē lokālās vēlēšanas neuzskata par sevišķi svarīgām. Varbūt kūtrākie bija latvieši, kuŗiem savos lauku īpašumos bija sākušies vasaras darbi un tāpēc varbūt balsošana piemirsās. Kaut balsošana bija ierobežoti iespējama jau dažas dienas pirms oficiālās vēlēšanu dienas, tikai niecīgs skaits vēlētāju to izmantoja.

Pēc pašvaldību vēlēšanām dzīve Latvijas pilsētās un novados nav daudz mainījusies. Visumā, vēlēšanu rezultāti liecina, tauta nav bijusi sevišķi ieinteresēta pašvaldību maiņās. It spilgti tas izpaudās Rīgā, kur prokrieviskais Saskaņas centrs nevien uzvarēja, bet savu iespaidu vēl paplašināja. Ar 39 no 60 balsīm Rīgas domē Ušakovam arī turpmāk nebūs nekādas vajadzības rēķināties ar 12 Nacionālās apvienības vai 9 Vienotības deputātiem, kas veido opozīciju domē.

Ušakovs jau vēl četrus gadus Rīgā saimniekos līdzšinējā garā, bet tad gan visi pilsētas ietaupījumi būs nodzīvoti. Kas to gan zin, cik liels progress būs četros gados noticis visas Latvijas saimniecībā. Labākajā scenārijā var cerēt, ka tautas turība būs pieaugusi par saviem 10 vai 12 procentiem, nabadzība būs mazinājusies, algas par kādiem 20% lielākas, visa pilsēta būs tātad kļuvusi rocībā bagātāka.

Jājautā, kāpēc nupat notikušajās vēlēšanās tik mazs atbalsts Rīgā bija latviskajām partijām? Vienkāršākais izskaidrojums ir tas, ka tajās nekandidēja partiju pazīstamākie un populārākie spēki. Neatradās neviens no līderiem, kas pieteiktos cīnīties ar Ušakovu par varu Rīgā. Partiju izraudzītie kandidāti vēlētājus vienkārši nepārliecināja. Iepriecina tomēr Nacionālās apvienības sekmes vēlēšanu iznākumā gan Rīgā, gan daudzviet citur. Latvijā pietrūkst nacionālās stājas un apziņas, tā būtu jāvairo, lai turpmāk latvieši tiešām kļūtu pārliecinoši saimnieki savā zemē, nomestu mazvērtības sajūtu, ko tik daudzi ir mantojuši no okupācijas laikiem.

Interesanti, ka ļoti daudzās pašvaldībās tagad dominē lokālie polītiskie veidojumi jeb t.s. reģionālās partijas. Ārpus Rīgas savu spēku izrādīja arī Zaļo un zemnieku savienība. Vairāk nekā 50 pašvaldībās viens no polītiskajiem spēkiem ieguvis pārliecinošu uzvaru. Tur, tāpat kā Rīgā, uzvarētājiem nav jārēķinās ar vājās opozīcijas domniekiem. Varētu spriest, ka pašvaldībās kopumā nav pašreiz izteiktas varas partijas.

Tā kā četrus gadus vēl Rīgā valdīs Ušakovs, rodas loģisks jautājums, vai latviešiem tiešām ir jābaidās, ka mūsu valstī sāk dominēt lielā krievu minoritāte, ka mūsu pastāvēšana ir apdraudēta. Lai runā skaitļi. Pēdējās trīs tautas skaitīšanas rāda, ka latviešu skaits ir samazinājies no 1,387 miljoniem 1989. gadā līdz 1,285 miljoniem 2011. gadā. Tai pat laikā krievu skaits ir samazinājies no 905 tūkstošiem līdz 557 tūkstošiem. Pat vēl vairāk ir krities citu tautību, pārkrievoto austrumslavu iedzīvotāju un sīko minoritāšu pārstāvju skaits Latvijā. Viņu dzimstība caurmērā ir zemāka nekā latviešiem, bet mirstība augstāka. Viņi atstāj Latviju pat proporcionāli lielākā skaitā nekā latvieši.

Tajā pat laikā gados jaunie cittautieši daudz lielākā skaitā šodien, nekā pirms 22 gadiem, saprot un runā latviski. Viņu masa Latvijā samazinās, viņu integrācija un arī asimilācija pieaug. Neskatoties uz lielo morālo un materiālo atbalstu, ko krievietības uzturētāji saņem no Putina Krievijas, laiks un dzīve dara savu, krievu valoda lēni, bet neatlaidīgi zaudē savas okupāciju gados iegūtās pozicijas Latvijā. Paaudzēm mainoties, minoritātes pašas arī mazliet latviskojas.

Ušakovs valdīs Rīgā, bet Rīgas bērnudārzos jau pavisam drīz visi bērni runās latviski. Viņa darbošanās neapdraudēs latviešu valodas progresu mūsu valstī, arī ne tādā krievietības cietoksnī kā Rīga.

Latvijas pašvaldību vēlēšanas krāsaini iezīmētā karte, kas parādījās Latvijas Avīzes 3. jūnija numurā, ir raiba kā dzeņa vēders. Tā liecina par raksturīgo latviešu individuālitāti un arī par Rīgā bazēto lielo polītisko partiju samērā mazo lokālo iespaidu provincē.

No 2009. gada 31. jūlija Latvija ir administratīvi sadalīta deviņās lielajās pilsētās un 109 novados. 2011. gadā, sašķeļoties Rojas novadam, to skaits tagad ir 110. Šis sadalījums izbeidza pa daļai vēsturisko un pa daļai okupācijas laiku ieviesto pārvaldi (7 tā saucamās republikas pilsētas, 50 rajonu pilsētas, 41 novads un 424 pagasti). Sadalīšana novados ne vienmēr loģiski apvienoja visas lokālās intereses, bet šāds veidojums stipri vienkāršoja valsts vietējās administrācijas tīklu. Taču tas krasi atšķiras no Latvijas administratīvā sadalījumā pirmās neatkarīgās Latvijas laikā, kad Latvijā bija četri apgabali, 19 apriņķi un 517 pagasti.

Šobrīd pastāv arī statistiskie reģioni: Rīga, Pierīga, Vidzeme, Zemgale, Kurzeme un Latgale, kuŗi atšķiras no kādreizējā vēsturiskā Latvijas dalījuma. Zemgale ir zaudējusi Latgalei savu austrumu galu, bet pie Jēkabpils izpletusies pa Vidzemi un arī gabaliņā no Latgales. Pierīgas apgabals ir noņēmis Zemgalei Tukumu un Vidzemei lielu daļu no Rīgas apriņķa un piejūŗas joslu no Valmieras apriņķa līdz pašai Igaunijas robežai. Arī Vidzemes-Latgales un Kurzemes-Zemgales robežas ir mainījušās. Turpat vai puse no Latvijas iedzīvotājiem dzīvo aplī ap 50 km no Rīgas centra. Latvijas lauku novadi ir praktiski iztukšojušies, jo lauksaimniecība jau sen vairs nav pamatnodarbošanās tautai. 1939. gadā 60,3% no Latvijas bija lauksaimniecībā izmantojamā zeme, ko sastādīja aŗamzeme un dārzi, pļavas un dabiskās ganības. Meži aizņēma ap 27% no kopplatības. Šodien lauksaimniecībā izmantojamā zeme sastāda 37% no kopplatības, bet meži – 46,3%.

Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība veido tikai 5,1% no iekšzemes kopprodukta. Šīs pārmaiņas ir ļoti lielā mērā ietekmējušas dzīvi valstī, iedzīvotāju pārorientēšanos uz citiem darba veidiem un viņu koncentrāciju pilsētās un tuvu tām. Tādēļ arī notikušas lielās administratīvās pārmaiņas, kas savukārt ietekmējušas partijas un to polītiku.

Ojārs Celle