Par zināmo un ne tik zināmo
   10.12.2013

Kārlis Streips 

Par zināmo un ne tik zināmo

Šī laikraksta (un patiesībā visu nedēļas laikrakstu) specifika ir tāda, ka starp komentāra rakstīšanu un tā publicēšanu paiet vairākas dienas, un tas nozīmē, ka, runājot par Latvijas polītiku, reizēm nākas zīlēt kafijas biezumos. Tā tas ir arī šonedēļ, un tas  attiecas uz virsrakstā teikto „ne tik zināmo”.

Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents Andris Bērziņš tikās ar visiem Saeimā pārstāvētajiem spēkiem, lai runātu par jaunas valdības veidošanu pēc tam, kad par savu demisiju bija paziņojis Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Saruna, starp citu,  arī bija par to, kas  varētu būt Latvijas Republikas valdības vadītājs, taču čiks vien sanāca, jo A. Bērziņš pēcāk bilda, ka neviens no ieteiktajiem kandidātiem viņam neesot pa prātam. Sarunu otrais raunds bija paredzēts šonedēļ.

Visvairāk problēmu sakarā ar Valsts prezidenta paziņojumu ir V. Dombrovska pārstāvētajai Vienotībai. Partija pieļāva taktikas kļūdu, A. Bērziņam iesniedzot veselus trīs iespējamu premjērministru uzvārdus, proti – aizsardzības ministru Arti Pabriku, Eiropas Parlamenta deputātu (un Amerikas latvieti) Krišjāni Kariņu un kādreizējo kultūras ministru un pašreizējo Ministru prezidenta padomnieku Intu Dālderi. Tas Valsts prezidentam ļāva spriest, ka, kopumā  kandidātūras nav pietiekami spēcīgas un tāpēc viņš var vienlaikus pateikt „nē” visiem trim kandidātiem.

Vienotība gan nav vienīgais polītiskais spēks, kuŗš piedāvā vairāk nekā vienu iespējamu valdības vadītāju.  Par vairākām iespējām  runājusi arī Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Jāpriecājas par to, ka zaļie zemnieki beidzot ir atteikušies no domas, ka par premjērministru jākļūst pagalam kompromitētajam Ventspils pilsētas galvam Aivaram Lembergam. Turklāt ZZS nemaz īpaši nevēlas uzņemties valdības vadīšanu. Apvienības pārstāvji ir atzinuši, -  ja nu  Vienotība pēdējo četru gadu laikā ir uzsākusi dažādas reformas, lai tad tā arī darbojas ar tām līdz pat nākamā gada oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām, un tad jau redzēs. Ir skaidrs, ka zaļajiem zemniekiem puslīdz droši būs vieta jaunajā valdības koalicijā, jo aizejošais premjērs ir teicis, ka galvenais ir izveidot koaliciju, kuŗai Saeimā būs plašs atbalsts. Maz ticams, ka Valsts prezidents valdības vadītāja amatu varētu uzticēt visnotaļ neprognozējamajai Nacionālajai apvienībai (NA) vai arī Reformu partijai, jo tās reitings ir noslīdējis līdz viszemākajam līmenim.

Kopš A. Bērziņa paziņojuma Vienotība   joprojām paliek pie sava, ka par premjērministru jākļūst A. Pabrikam. Izvēle nav neloģiska. 47 gadus vecais A. Pabriks polītikā darbojas kopš 2004. gada, ir bijis gan plaši atzīts ārlietu, gan arī ļoti labs aizsardzības ministrs. Viņam ir doktora grads polītikas zinātnēs, savulaik viņš ir  bijis arī Vidzemes augstskolas rektors. Tātad,  cilvēks, kas  pazīst polītikas drēbi un ir arī pietiekami intelektuāls. Salīdzinot varam konstatēt, ka Valdim Dombrovskim ir tikai maģistra grads, piedevām nevis polītikas zinātnēs, bet gan fizikā. Brīdī, kad 42 g.v. V. Dombrovskis kļuva par Ministru prezidentu,  polītikā viņš jau bija darbojies kopš 2002. gada, kādu laiku būdams finanču ministrs, pēc tam arī  Eiropas Parlamenta deputāts. Savukārt bijušajan valdības vadītājam Aigaram Kalvītim bija tikai bakalaura grads ekonomikā.

Vai Valsts prezidents otrā piegājienā akceptēs Arta Pabrika kandidatūru,  par to patlaban nevar spriest. Ja jau ir pateikts, ka visi izvirzītie kandidāti ir brāķis, atkāpties konkrēta cilvēka virzīšanai varētu būt pagrūti.  A. Bērziņš pats par premjēra darbu bija uzrunājis Eiropas Komisijas locekli Andri Piebalgu, bet uzrunātais atkārtoti paziņojis, ka sevi nesaredz ne premjēra, ne  prezidenta amatā. Arī Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa, prezidenta uzrunāta, pateica viņam „nē.” A. Pabriks par kandidātu kļūt piekrita tikai pēc smagām  vairāku dienu pārdomām, jo esot iecerējis kandidēt uz Eiropas Parlamentu. Turklāt  viņam vai arī kādam citam cilvēkam nāksies Ministru kabinetu vadīt laikā, kad līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir tikai deviņi  mēneši, un tas būs laiks, kad partijas centīsies sevi pozicionēt pēc iespējas pozitīvākā gaismā, tātad stipri ticams, ka tas nozīmēs i populismu, i deķa vilkšanu savā virzienā. Viegli nebūs.

Valsts Prezidents vienā ziņā ir pāršāvis pār strīpu - viņš  plānojot vētīt visus eventuālā kandidāta ieteiktos ministru amatu  kandidātus un, ja tie viņu neapmierinās, atsaukšot attiecīgā premjērministra kandidātūru. Satversmē lasāms: „Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem” un „Ministru kabinetu sastāda persona, kuŗu uz to aicina Valsts prezidents”. Nekas tur nav teikts, ka aicinājumu pēc tam var atsaukt, nedz arī  ka Valsts prezidents piedalās ministru kandidātu aicināšanā.

Valsts prezidentam nav arī iemesla izvirzīt kandidātu, kuŗš acīmredzot negūs Saeimas atbalstu. Varam, piemēram, pieļaut, ka kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga labprātāk nebūtu otram amata termiņam izvirzījusi  A. Kalvīti, jo viņš par premjēru atkārtti kļuva pēc 2006. gada vēlēšanām, kad jau bija pavisam skaidrs, ka viņa pārstāvētā Tautas partija priekšvēlēšanu kampaņā ir rupji krāpusies ar tā dēvēto trešo personu financējumu. Vēlāk partijai par to tika piespriests tik bargs naudas sods, ka tai atlika pašlikvidēties. Taču V. Vīķei-Freibergai citas izvēles nebija. Arī A. Bērziņam vajadzētu stingrāk turēties pie Satversmes noteikumiem, jo mums tomēr ir parlamentāra, nevis prezidentāla republika.  A. Bērziņš Saeimā gan ir iesniedzis Satversmes grozījumus, kuŗos ir paredzētas Valsts prezidenta tiesības atsevišķi apstiprināt vai noraidīt katru ministra kandidātu, bet šie grozījumi vēl nav pieņemti, un ļoti iespējams, netiks pieņemti.

Ir jau runāts un rakstīts par to, ka Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs nekādi nevēlas uzņemties morālu vai polītisku atbildību par Zolitūdes traģēdiju un tāpēc par demisionēšanu vispār nedomā. Rātslaukumā 3. decembrī bija paredzēts pikets, lai pieprasītu domes vadītāja  aiziešanu no amata. Lielā ātrumā tika sarīkots otrs pikets - Ušakova atbalstam. Birģermeistara atbalstītāji Rātslaukumā ieradās pirms viņa pēlējiem, tiem līdz bija jau iepriekš sagatavoti transparenti, kā arī skaņu pastiprinoša technika. Plīvoja Rīgas pilsētas karogi, un uz žurnālistu jautājumu, kur tādi iegūti, neviens nespēja atbildēt.

Tagad mēs zinām, no kurienes nākuši ne vien  karogi, bet arī paši protestētāji. Vairākos pašvaldības uzņēmumos, it īpaši Rīgas Satiksmē, ļaudīm tika dota brīvdiena, lai viņi varētu piedalīties piketā. Tviterī esot lasāms kāda iestādes Rīgas namu pārvaldnieks darbinieka stāstītais, ka viņam uzdots savākt Avotu ielas apkārtnes sētniekus Ušakova atbalstam. „Ls 2 pusdienām + Ls 2 e-talons.” Laikrakstā Diena bija  rakstīts, ka atbalstītājiem ar N. Ušakova ziņu sarūpēta silta tēja un Rīgas karogi, kā arī piešķirti jau gatavi plakāti, lai varētu ērtāk paust savu viedokli.

Piketētāji tika speciāli saorganizēti – ne jau bez pašvaldības ziņas. Pusdienu un transporta naudu būtībā var uzskatīt par kukuli, un viss process atgādināja padomju laikus, kad piedalīšanās dažāda veida PSRS svētkos, dažādās manifestācijās un gājienos arī bija „brīvprātīgi obligāta”.  Rīgas Satiksme nav uzņēmums, kur viss ir labākajā kārtībā, katru gadu tas zaudē lielas naudas summas un spēj pastāvēt tikai ar pašvaldības dotācijām. Vai šis uzņēmums tiešām saviem darbiniekiem piešķiŗ brīvdienu, lai viņi varētu pulcēties Rātslaukumā? Tramvaji, trolejbusi un autobusi, protams, brauc piketa laikā, vadājot arī tā dalībniekus. Jā, te nu stipri ož ja ne pēc korupcijas, tad pēc administrātīvo resursu ne gluži likumīgas izmantošanas gan.

Kronis visam bija brīdis, kad pēc tam, kad Ušakova atbalstītāji Rātslaukumā kādu strēķīti  bija paklaigājuši, pie viņiem iznāca pats stāsta varonis un, kā vēstīts plašsaziņas  līdzekļos, atbalstītājiem demonstrēja uzvaras žestu – paceltu roku ar diviem pirkstiem „v” zīmē. Tobrīd pilsētas galvas oponenti vēl nebija lāgā sapulcējušies, taču Ušakovs itin žigli atkal pazuda rātsnamā. Paša sasauktajā preses konferencē domes priekšsēdis paziņoja, ka negrasās atkāpties no amata, un, savu sakāmo nolasījis, aši pazuda aiz durvīm, lai neviens viņam nevarētu uzdot nevienu jautājumu.

Pats es  ne preses konferencē, ne piketā nebiju,  un tomēr man ir jautājums: par ko tad īsti, mēra kungs, jūs tik ļoti priecājāties? Jo uzvaras zīmi šajā gadījumā var interpretēt kā „man izdevās izvairīties no atbildības par situāciju, kuŗa tomēr radās tieši manis vadītās Rīgas pašvaldības, nevis Ministru kabineta rīcības rezultātā... Protams, jebkuŗam polītiķim tīkams ir brīdis, kad kundzītes asarām acīs metas viņa virzienā ar ziediem un skūpstiem, bet vainu šī bija tā reize, kad lepoties?....

Tāpat kā A. Lembergs, arī N. Ušakovs vienā sabiedrības daļā ir un paliek populārs, lai kas arī notiktu. Abos gadījumos var spriest, ka abi polītikāņi ir darījuši visu iespējamo, lai iepatiktos  darbaļaudīm. Rīgā plašām sabiedrības grupām ir piešķirtas tiesības sabiedriskajā transportā braukt par pliku velti, nebūt nešķirojot tos, kuŗiem maciņš ir plāns, no tiem, kuŗiem tas ir biezs. Ar to vien pietiek, lai daudzi izjustu pateicību. Taču A. Lembergs ir krimināli apsūdzēts, un N. Ušakovs aktīvi atbalstīja domu, ka krievu valodai Latvijā  piešķiŗams valsts valodas statuss. Turklāt Ušakova vadībā Rīgas dome citu pēc cita ir pieņēmusi apšaubāmus lēmumus, piemēram, pēc jaunā gada tie, kuŗi ir reģistrēti Rīgā, sabiedriskajā transportā varēs braukt par mazāku maksu.  Rīgas domē joprojām  liela problēma ir korupcija. Pēc demisijas Valdis Dombrovskis kādā intervijā, jautāts, vai Zolitūdes traģēdijā vismaz daļēji nav vainojama tieši korupcija celtniecības vidē, atbildēja: „Neapšaubāmi, tur ir arī šāds faktors. (..), zināma simboliska nozīme ir arī tam, ka Rīgas domes Būvvaldi pārrauga Attīstības departaments, kuŗu vada cilvēks ar iesauku "misters 20%". Tas, manuprāt, diezgan skaidri parāda, kādi netikumi šajā sistēmā valda.”

Laiks rādīs, vai Nila Ušakova izdarības kaut kā atsauksies uz viņa pārstāvētā Saskaņas centra (SC) reitingu un populāritāti Latvijā. Vēlētājiem tomēr ir ļoti īsa atmiņa, un nākamā gada oktobrī diez vai kāds īpaši domās par Zolitūdes katastrofu un par Rīgas saimnieka dižošanos pēc tam. Ir nudien vēl netikumi. Lieli netikumi.