Ne katru konfliktu var "iesaldēt"
FRANKS GORDONS    17.09.2019

 

 

No 1990. līdz 1994. gadam plosījās karš starp Armēniju un Azerbaidžānu Kalnu Karabachas dēļ. Bojā gajušo skaits abās pusēs sasniedza 16 tūkstošus. 1994. gadā tika noslēgts pamiers. Kopš tā laika abpus pamiera līnijai reizumis „uzliesmoja” spēcīgas apšaudes, taču polītiskā situācija būtībā nemainījās.

 

Šai kaŗā uzvarēja Armēnija, kuŗas spēkus papildināja brīvprātīgie no plašās armēņu diasporas. Armēņu kaŗaspēks ieņēma ne tikai armēņu apdzīvoto Kalnu Karabachas autonomo apgabalu, bet arī vēl sešus apkārtējos azerbaidžāņu apriņķus, jo citādi Armēniju ar Kalnu Karabachu savienotu tikai kalnains ceļš – šaurs koridors, kuŗu viegli pārgriezt. Ieņemtajā territorijā tika pasludināta Kalnu Karabachas republika jeb Arcaha, formāli  „otra armēņu valsts”, bet faktiski tas bija Armēnijas „pagarinājums”, un kartēs Armēnija un Arcaha „saplūda”.

 

Armēnijas un Azerbaidžānas viedokļi kopš 1994. gada pamiera palika, var teikt, granītcieti un nemainīgi. Armēnija pastāv – ne bez pamata – uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, Azerbaidžāna – uz savas territorijas nesadalāmības (veseluma) principa.

 

Visus šos 25 gadus (1994 – 2019) laiku pa laikam tiekas dažādas komisijas ar Krievijas, Francijas un citu valstu pārstāvjiem, un arī Armēnijas prezidents tiekas ar savu Azerbaidzānas kollēgu, bez smaidiem apsolīdami, ka risināšot (?) konfliktu vienīgi mierīgā kārtā, bez vardarbības. Un viss paliek pa vecam, kaut gan Erevānas patrioti skandē – „ne soli atpakaļ” un Baku ielās patrioti zvēr – „atņemto atgūsim”, bet visi saprot, ka konflikts pamatīgi „iesaldēts”.

 

5. septembrī Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim bija telefona saruna ar Krievijas prezidentu Putinu, un 7. septembrī Kijevā un Maskavā Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim bija telefona saruna ar Krievijas prezidentu Putinu, un tai pašā dienā Kijevā un Maskavā simultani notika abu pušu gūstekņu un ieslodzīto apmaiņa pēc principa 35:35. Tā kā „kaut kas sakustējās” ..., Kijevas Borispoles lidostā Zelenskis jūsmīgi apsveica atbrīvotos, īpaši pazīstamo režisoru Sencovu, ko Kremlis apsūdzēja "terrorismā" un par kuŗu iestājās civīlizēta pasaule, kā arī Maskava tiesātus ukraiņu jūrniekus. Putins savukārt „saņēma” no Zelenska Vladimiru Cemahu, kuŗu tiesāja par līdzdalību Malaizijas pasažieŗu lidmašīnas notriekšanā. Kremlī bija gandarīti, ka Cemahs pratināšanā „neko neizpauda”. Tātad viņam bija ko izpaust...

 

Gaidāmas bezgalīgas diebates „Minskas formatā”, „Normandiajs formatā” ar Merkeles, Makrona, Putina un Zelenska piedalīšanos, bet tas, ko spriež vērotāji, nav nopietni ņemams.

 

Tāpēc pelna ievērību Zelenska iniciātiva – lai izbeigtu asins izliešanu Donbasā, jāvienojas par faktisku pamieru, abām pusēm atvelkot savus spēkus no frontes līnijas, ļaujot starptautiskiem novērotājiem uzraudzīt „klusumu”, tātad faktiski „iesaldēt” konfliktu.

 

Taču vārdi, kas nupat atskan Maskavā, pierāda, ka nekas netiks „iesaldēts”. Kādā „polītologu sanaskmē” runu teica t. s. Doņeckas tautas republikas "galva" (lasi – barvedis) Deniss Pušilins: „Mūsu mērķis – maksimāli integrēties Krievijas telpā (..) Mūsu mērķis – ieiet Krievijas sastāvā ar federālā novada tiesībām.”  Donbasa iedzīvotāju garastāvoklis esot manāmi uzlabojies, kad Putins ar dekrētu atviegloja viņiem Krievijas pasu saņemšanu.

 

Nekādas „iesaldēšanas” – konflikts turpinās gruzdēt.