Nabaga Vadims
Kārlis Streips    03.11.2015

 

Viņam bija tikai 19 gadu. Vadims Kostenko bija viens no  Krievijas kaŗavīriem Sīrijā. Oficiālā “versija” par viņa nāvi - puisis esot pakāries. Drīz pēc tam, kad viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas uz ciematu, no kuŗa viņš cēlies, radinieki ziņoja, ka Vadimam  bijis lauzts žoklis un  galvaskauss. Tā nenotiek saistībā ar pakāršanos. Tiesa gan, ģimene neatļāva veikt atkārtotu sekciju, jo, kā pateica bojāgājušā jaunieša vecāmāte, “neviens vairs nedrīkst viņu traucēt”. Vēl trakāk - vietējais pareizticīgo priesteris atteicās svētīt Vadima mirstīgās atliekas, jo pašnāvība Pareizticīgās baznīcas izpratnē ir  “grēks”. Piekaušana līdz nāvei, kas šķiet esam bijis īstais Vadima Kostenko bojāejas iemesls, acīmredzot grēks nav... Vismaz Vadima mirstīgās atliekas tika nogādātas dzimtajā ciematā, lai viņu varētu pienācīgi apglabāt.

 

Jāatzīmē, ka tos Krievijas bruņoto spēku pārstāvjus, kuŗi ir piedalījušies Krievijas iebrukumā Ukrainā, apglabā turpat, kur krituši, turklāt  anonimos kapos. Tas acīmredzot ir tāpēc, ka cara Vladimira režīms joprojām cenšas izmisīgi uzturēt mītu, ka Krievijas kaŗavīru Ukrainā nav vispār, lai arī visa pasaule skaidri zina, ka viņi tur ir gan, turklāt ievērojamā vairumā. Bez Krievijas munīcijas un arī zaldātiem diez vai tā dēvētie “separātisti” būtu spējīgi īpaši ilgi noturēties pret Ukrainas tomēr vērā ņemamo kaŗaspēku. 

 

Par visu vairāk gan te jārunā par kaut ko citu, proti, par oficiālās Krievijas nebeidzamo vēlmi melot, acīs skatoties. Par to, cik ļoti Maskava meloja par saviem mērķiem Sīrijā, es jau rakstīju pirms vairākām nedēļām, bet vērts to atkārtot vēlreiz. Apvienoto Nāciju organizācijā Putins  svēti solīja, ka Krievijas mērķis esot uzbrukt tā dēvētajai “Islāma valstij”,  jo tā esot nepieredzēts ļaunums, un visai pasaulei ir jāsadarbojas, lai to iznīcinātu. Taču arvien vairāk un vairāk kļūst skaidrs, ka patiesībā Krievija uzbrūk visiem tiem, kuŗi ir Sīrijas diktatora Asada pretinieki, tajā skaitā uzbrūkot arī tiem, kuŗi vismaz teorētiski skaitās Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotie. Starp citu, Asads pagājušajā nedēļā savu valsti pameta pirmoreiz kopš viņa valsts mežonīgā pilsoņu kaŗa sākuma, lai steigtos uz Maskavu un izlūgtos cara Vladimira solījumu, ka Krievija viņu neatstās novārtā. Acīmredzot tāds solījums arī ir saņemts, jo Krievijas bombardēšana Sīrijā turpinās aizgūtnēm. Tajā skaitā Krievija nesen palaida raķetes no Kaspijas jūras, kas no Sīrijas ir pusotra tūkstoša kilometru attālumā. Maskava lielījās, ka visas raķetes esot sasniegušas mērķus un kaitējuši “Islāma valsts” pozicijām.

 

Citi savukārt teica, ka vismaz četras no tām raķetēm nokrita nevis Sīrijā, bet gan Irānā, turklāt Turcijas ārlietu ministrs pavisam oficiāli paziņoja, ka no atlikušajām raķetēm tikai divas ir trāpījušas pa “Islāma valsts” mērķiem, pārējās ir trāpījušas minētajām pārējām opozicionāru grupām. Kremlis turpina melot par to, ka Sīrijā masveidā iet bojā civīliedzīvotāji. Acīmredzot tagad ir gatavs melot par to, kā iet bojā tās pārstāvji Tuvajos Austrumos. 

 

Krievijas propagandas iespējas šķiet esam neizmērojamas. Viens no jaunākajiem piemēriem ir apgalvojums, ka Ukrainas premjērministrs Arkadijs Jaceņuks savulaik esot kaŗojis Čečenijas nemiernieku pusē un, kā to apgalvoja kāds oficiālās Krievijas pārstāvis,  piedalījies “zvērībās pret krievu kaŗavīriem.” Kopā ar apgalvojumu  bija arī fotografija, kuŗā premjērministrs it kā redzams Čečenijā. Vienīgā „nelaime” tāda, ka līdzīgi,  kā tas ir ar satelīta attēliem, kuŗi nepārprotami uzrāda Krievijas kaŗavīru klātbūtni Ukrainā, arī ar tā dēvētās Photoshop programmatūras palīdzību grozīti attēli ir viegli atpazīstami. Nu nebija Arkadijs Jaceņuks Čečenijā. Attiecīgajā laika posmā viņš vadīja juristu firmu Kijevā. Un tajā pašā laikā gluži nemanāmi bija devies kaŗot?! 

 

Krievijas mērķi Sīrijā ir kā uz delnas redzami. Jau sen Krievijai  tur ir bijusi jūras baze, no kuŗas, lieki teikt, tā atteikties nevēlas. Tāpat Krievija vēlas nodrošināt  plašāku klātbūtni Tuvajos Austrumos, tā vēlas tur samazināt Amerikas un plašākā nozīmē  - Rietumu pasaules ietekmi. Bet par visu vairāk tā vēlas ar kaŗa “palīdzību” vairot cara Vladimira populāritāti pašam savā valstī, jo laikā, kad ekonomiskās sankcijas spiež, tautsaimniecība brūk, rubļa vērtība rūk, energoresursu cenas paliek zemas, un krievu tauta grimst arvien bezcerīgākā nabadzībā, loģika prasītu, ka vadoņa populāritāte arīdzan sarūk. Bet Putinam it kā redzamu sāncenšu nav, jo viņš veiksmīgi ap sevi ir izveidojis “savējo” pulku. Ja Krievijā valdītu  īsta demokratija, būtu visas iespējas kandidēt pret Putinu un, ļoti iespējams, arī uzvarēt. Bet Krievija nav demokrātijas valsts, tā ir puslīdz totālitāra diktātūra, un tajā  cars acīmredzot turpinās valdīt līdz pat mūža beigām.

 

Tiesa, notikumiem Sīrijā ir arī viena nepatīkama blakne, proti, kaŗa un tā radītā arvien lielākā bēgļu plūsma ir novērsusi pasaules uzmanību no citām problēmām, tostarp no joprojām neatrisinātās situācijas Ukrainas dienvidaustrumos. Pēdējā laikā šķiet, ka tur situācija ir rimusi. Krievijas iesaistīšanās Sīrijā nozīmē, ka tā mazāk var pievērsties Ukrainai, ziņots, ka diezgan daudzi no tiem krievu kaŗavīriem, kuŗi patlaban ir Tuvajos Austrumos, turp devās pa tiešo no Ukrainas. Nav arī īpaša iemesla domāt, ka ziemā notiks liela karošana. Taču ir arī tādi, kuŗi uzskata, ka cars Vladimirs situāciju Ukrainā veiksmīgi ir “iesaldējis” tāpat, kā viņš to ir darījis territorijās, kuŗas viņa valdīšanas laikā ir atņemtas Gruzijai un Moldovai. Pavisam nesen Dienvidosetijas “republikas” prezidents paziņoja, ka viņš savā valstī vēloties rīkot referendumu par Dienvidosetijas oficiālu pievienošanu Krievijas Federācijai. Ja tāds referendums notiks, tad bez šaubām varam sagaidīt to pašu arī Abhazijā un Piedņestrā. Ar Piedņestru gan būtu sarežģīti, ņemot vērā, ka starp to un Krieviju ir visa plašā Ukraina. Taču tā tas nav ar Doņeckas un Luganskas “republikām.” Tur “separātisti” vēsti no Dienvidosetijas, visticamāk, uzņēma ar gana lielu interesi.

 

Vienādi vai otrādi, Krievijas uzvedība pasaulē patlaban ir sasniegusi nudien atbaidošas neprognozējamības līmeni. Nesen skatījos raidījumu, kuŗā kādam ASV bruņoto spēku pārstāvim jautāja, kad, pēc viņa pieredzes, amerikāņu un krievu lidaparāti bijuši tik tuvu, ka abu lidmašīnu piloti otru lidaparātu var ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Viņš atbildēja - “pagājušajā sestdienā” - un lika saprast, ka tā nebūt nebija pirmā reize. Tāpat zināms, ka Krievijas kaŗa lidmašīnas pāris reižu ir ielidojušas Turcijas un tātad NATO gaisa telpā, un diez vai tas notika nejauši, kā to apgalvo Kremļa runasvīri. Visticamāk, ka Maskava patlaban vēlas pārbaudīt pārējās pasaules pacietību. 

 

Latvijas interesēs pilnīgi noteikti nav neprognozējami agresīva Krievija. Taču par to, ka mūsu kaimiņvalsts kļūst arvien bīstamāka, derētu padomāt  tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuŗi čīkst par Latvijas aizsardzības budžeta palielināšanu laikā, kad citām vajadzībām naudas kārtējo reizi nepietiek. Bez pienācīgas aizsardzības arī pensijām un skolotāju algām nekādas lielas nozīmes nebūs.