Miglainas un bīstamas nākotnes cēlāji
Sallija Benfelde    15.08.2017

 

Raugoties Latvijas šodienā, prātā nāk Ilmāra Dzeņa dziedātais “kā pa miglu mana dzīve iet” un kāds smieklīgs notikums no dēla bērnības. Proti, dēlam bija divi gadiņi, un viņš bija pamanījies tā smalki sajaukt cukuru ar sāli un rūpīgi iebērt atpakaļ cukurtraukā. Uzvārīju tēju, pieliku cukuru, bet tēja garšoja tik dīvaini, ka nospriedu – laikam noliktavā stāvējusi mūžību, ar kaut ko bijusi nejauši aplieta un nu vairs nav lietojama. Nopirku citu tējas paciņu, taču tēja šā vai tā nebija dzerama. Tad pamanīju dažas sīkas sāls drupatas aiz cukurtrauka, sāku soli pa solim uzmanīt, ko puika dara, un pieķēru viņu brīdī, kad viņš ar savu tuklo roķeli aizrautīgi maisīja cukuru ar sāli.

 

Brīžiem izskatās, ka šodien amatpersonas, polītiķi un arī plašsaziņas līdzekļi dara to pašu – jauc kopā visu, kas vien sajaucams, un pēc tam brīnās, kāpēc daudzi iedzīvotāji nav sajūsmā par iecerētajām reformām un pārmaiņām un kāpēc izskan balsis par to, ka valsts sākusi soļot bīstamā virzienā.

 

Par neskaidro veselības aprūpes reformu un nodokļu reformas neskaidrībām jau esam rakstījuši. Skaidrs ir tas, ka par to, vai valsts apmaksāta veselības aprūpe visiem būs pieejama, cik tā būs kvalitātīva un vai patiesībā nesoļojam maksas medicīnas virzienā, to rūpīgi slēpjot, skaidrības pagaidām nekādas. Tāpat arī nodokļu reforma, kaut arī daudziem sola lielākus ienākumus, var radīt tādu neaizpildāmu budžeta bedri, ka iepriekšējā finanču krīze varēs likties vien kā prelūdija. Jebkurā gadījumā risku ir daudz, skaidrības maz.

 

Tomēr pēdējā socioloģiskā aptauja un premjera Māra Kučinska izteikumi pēc Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas sēdes rada bažas, ka tik eiropiski un rietumnieciski, kā mēdzam uzskatīt, vis neesam. Proti, pēc starpvaldību sēdes Ministru kabinets informēja, ka tikšanās laikā Ministru prezidents norādījis – Latvija dod priekšroku konstruktīvai un praktiskai abu valstu sadarbībai dažādās jomās un ticis atzīts, ka Latvijas un Krievijas attiecības ietekmē starptautiskā situācija. Tātad attiecības ietekmē ne jau Krievijas ārpolītika, ne jau šīs valsts nostāja demokratijas un cilvēktiesību jautājumos, ne jau Krimas aneksija un okupācija, ne Krievijas nežēlīgais karš Sīrijā... Nē, ir kaut kāda mistiska starptautiskā situācija, kuŗā Krievijai nav nekādas lomas un vainas, acīmredzot ir kaut kādi “sliktie” spēki, kuŗi ievieš sankcijas pret Krieviju un grib izjaukt Krievijas attiecības ar citām valstīm.

 

Tomēr pavisam nopietnas bažas vieš socioloģisko pētījumu centra SKDS pētījums, kuŗā jūlijā iedzīvotājiem tika vaicāts, par ko viņi balsotu, ja Saeimas vēlēšanas būtu jau rīt. Aptaujas rezultāti liecina, ka 21,2% atbildēja, ka balsotu par partiju "Saskaņa", nākamie populārākie bija Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ar 13,8%. Izrādās, ka skandāls ap “oligarchu sarunām”, kuŗās viens no galvenajiem “varoņiem” bija Aivars Lembergs, ZZS vēlētājus maz ietekmējis, un reitinga kritums ir vien par dažiem procentpunktiem. Pārējās partijas ne tuvu netiek līdzi abām aptaujas līderēm: Nacionālajai apvienībai (NA) 5,8%, Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) 4,5%, kam seko Jaunā konservātīvā partija (JKP) ar 4,2% un tikai tad "Vienotība" ar 3,7%. Citām partijām nav vairāk kā 2% iedzīvotāju atbalsta. 

 

Gandrīz ceturtā daļa, uz šo jautājumu atbildot, atzina, ka šobrīd nezina, par ko balsot un 17% vispār nepiedalītos vēlēšanās. Prognozējot nākamo vēlēšanu rezultātus, datus mēdz apstrādāt, šos pašus datus pārrēķinot un pieņemot, ka visu pagaidām neizlēmušo balsis sadalītos proporcionāli tāpat kā izlēmušo. Rezultāts izskatās pavisam baiss: "Saskaņai" atbalsts tuvu 36%, ZZS – virs 23%. Teorētiski šie divi spēki divatā varētu izveidot koalīciju. Pārējie, kas pārvarētu 5% barjeru, krietni atpaliek – NA 9,9%, LRA 7,7%, JKP 7,1%. "Vienotība" 5% barjeru pārvarētu kā pēdējā ar 6,3%. Pārējie paliek zem svītras.

 

Protams, tie ir tikai iespējamie rezultāti, bet tas, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām “Saskaņa” un ZZA veidotu valdību, ja vien divatā pietiktu balsu, īpašu šaubu nav. Šķiet, šaubu nav arī par to, cik tas Latvijai būtu bīstami un ka mūsu valsts patiesībā kļūtu par Krievijas paklājiņu, kuŗā noslaucīt savas okupācijas kaŗos sabristos zābakus. Tāpēc jāpiekrīt publicistam Otto Ozolam, kurš nesen rakstīja, ka nevajadzētu aizmirst – Hitlers nāca pie varas demokratisku vēlēšanu rezultātā.

 

Krievijas tanki Latvijā tiešām ir mazticams scenārijs, bet vēlētāji, kuŗi balso par “Saskaņu” un ZZS, gan ir reālitāte. Daļai vēlētāju jēdziens “mēs esam zemnieku tauta” ir nācis mantojumā no Ulmaņlaikiem un saistās ar labu dzīvi. Tādēļ arī ZZS šiem vēlētājiem ir kā lūgšanu grāmata, ko nedrīkst izlaist no rokām. Daļai vēlētāju elks joprojām ir Aivars Lembergs, jo re, kā viņš prot! Turklāt viņi tic katram Lemberga vārdam, un šajā cīņā par vēlētāju prātiem labs palīgs ir “Neatkarīgā Rīta Avīze” (NRA), kuŗa pēdējā laikā, it sevišķi pēc “oligarchu sarunu” publiskošanas, cenšas tā, ka brīžiem pārspēj pat paša Lemberga tekstus. Tādēļ arī daudzi ZZS vēlētāji joprojām ir pārliecināti, ka Aivars Lembergs ir apmelots, sarunas viltotas un ka viņš ir vienīgais tautas glābējs.

 

Jāatceras arī, ka Krievijas informātīvais karš, kas ar melīgu un tendenciozu informāciju piepludina ne tikai Latviju, mūsu zemē krīt visai auglīgā augsnē, jo okupācijas laika priekšstati par valsti un demokratiju ir dzīvi, valsts bieži vien joprojām tiek uzskatīta par ienaidnieku, kuŗu jāmāna un jāmuļķo, turklāt “Saskaņai” ir stabils vēlētāju loks, kas arī joprojām dzīvo pagātnē un skumst par zaudēto Padomju Savienību un kuŗus nekas šajā pasaulē nemainīs.

 

Visu minēto iemeslu dēļ scenārijs, par kuŗu kādu laiku jau tiek runāts – proti, Latvija var nonākt nebūt ne demokrātu rokās, kuŗi labāk saprot Kremļa, ne Briseles nostājas, nav fantāzija un aizspriedumi.

 

Ko darīt? Pašlaik polītisko partiju lauciņā nekādas lielās izvēles nav, tikai laiks rādīs, ko grib un var Jaunā konservatīvā partija un kādas būs sevi pagaidām tikai vārdos sevi pieteikušās topošās partijas.

 

Manuprāt, pēc 27 neatkarības gadiem ir laiks atcerēties, kā latvieši ārpus Latvijas cīnījās par to, lai pasaule neaizmirstu par brīvu un neatkarīgu Latviju. Izskatās, ka diasporas, it sevišķi t.s. vecās diasporas latvieši ir tie, kuŗi mūs var glābt no mums pašiem. Domāju, ka tautiešiem pasaulē ir jāzina, kas Latvijā notiek, kuŗā virzienā valsts var doties un jāpalīdz tam nenotikt. Līdz saeimas vēlēšanām ir vēl mazliet vairāk par gadu, bet jau tagad katram jāapzinās, ka Latvijas drošība un pastāvēšana ir nopietni apdraudēta, un jāapņemas piedalīties vēlēšanās ne tikai pašam, bet aicināt to darīt radus, draugus un paziņas, kuŗi ir Latvijas pilsoņi. Pretējā gadījumā kādā oktobra rītā mēs varam pamosties jau kā pavisam citas Latvijas pilsoņi.