“Mēs esam NATO!”
13. Saeimas deputāts, bij. Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis intervijā Ligitai Kovtunai    22.03.2022

 

Būdams Latvijas aizsardzības ministrs no 2015. gada 8. jūlija līdz 2019. gada 23. janvārim, jūs tuvplānā tikāties ar mūsu lielajiem sabiedrotajiem Amerikā un Eiropā. Pat bijāt sadraudzējies ar Kanadas aizsardzības ministru Hardžitu Sadžanu, pēc tautības indieti. Vai šīs vizītes jums deva pārliecību, ka mēs varam viņiem uzticēties? 

Nav pat mazāko šaubu! Savu pārliecību varu apstiprināt, arī pamatojoties uz dažāda līmeņa sarunām ar Amerikas visaugstākajām militārajām amatpersonām. Nāk prātā kāda tikšanās Vācijā pēc oficiālās darbdienas, kad vīri, kas pieredzējuši kaŗu, sarunās apliecināja, ka zina kaŗa augsto cenu. Atbraucis mājās, es jutos daudz mierīgāks par Latviju. Šie vīri saviesīgās sarunās saka to pašu, ko publiski. To dzirdēt man bija svarīgi. Viņu attieksme ir nelokāma. 

 

Šobrīd tā draudzēšanās gan ir attālināta, nav tādu ikdienas sarunu, bet es joprojām ļoti augstu novērtēju Hardžita darbību un attieksmi, to, ko viņš, pārstāvot savu valsti, izdarīja Latvijas labā. Un kā viņš to darīja – pat savu galvassegu, atbraucot vizītē uz Latviju, bija izveidojis mūsu karoga krāsās! Tas apliecināja viņa patieso draudzību un ieinteresētību. Turklāt es no viņa ļoti daudz mācījos, būdams ministra amatā. Nesen Latvijā vizītē bija Kanadas premjērs Trudo, un vēlreiz tika apliecināta šis valsts atbalstošā un draudzīgā attieksme. 

 

Es vienmēr uzsveru: NATO esam mēs paši, un nevajag teikt: NATO un mēs. Tas ir nepareizi. Mēs esam NATO, un tā to arī vajag saprast! Un 5. punkts mūs sargā, jeb – saskaņā ar šo punktu mēs paši sevi sargājam, visi kopā. Vēl ir arī 3. punkts Vašingtonas nolīgumā, saskaņā ar kuŗu ir noteikti pienākumi pašai valstij sevi sargāt, rūpēties par savu aizsardzību un drošību.  

 

Mūsu lasītāji, lielākoties vecās trimdas cilvēki, šobrīd ir ļoti satriekti, daudzkārt esmu dzirdējusi ̶  „vai tiešām mana dzīve  sākās ar kaŗu un beigsies ar kaŗu?!” To ir smagi dzirdēt, jo nezinām jau, kā mierināt. 

Paļaujoties uz NATO, kas esam mēs paši! Šai pārliecībai  un tai sekojošai rīcībai jābūt ciešai. Latvijas valsts palielina aizsardzības budžetu no 2% uz 2,5%, no NATO puses tiek stiprināts Austrumu flangs. 

 

Un tūlīt otrs jautājums – kā mēs ikviens varam iesaistīties? 18. martā Ādažos, NATO kaŗabazē, piemēram, notika Čikāgas latviešu ierosināta plaša atbalsta akcija NATO kaŗavīriem – par to lasiet 1. un 2. lpp. Tautieši sūta ziedojumus Ukrainas bēgļu atbalstam. Ko vēl?

To pašu man jautā arī mani radinieki Kanadā, kam esmu ļoti pateicīgs par daudzām dzīves mācībām, par viņu ieguldījumu manā dzīves izpratnē un – īstenībā par to, ka tagad esmu, kas esmu! Mana atbilde – ikviens var darīt, ja ir vēlēšanās un attieksme. Tad praktiskās lietas risinās pašsaprotami. Trimdas tautieši turpina darīt to pašu, ko visu laiku darījuši, – skaidro saviem mītnes zemju valstsvīriem, stāsta pasaulei patiesību un atbalsta praktiski. Palīdzība var būt financiāla, var sūtīt ukraiņiem sadzīvei nepieciešamo un pārtiku, galu galā – dot patvērumu cilvēkiem, kas bēg no kaŗa. Latvijā tas jau plaši notiek. Atkal atceros savas tantes stāstīto, kā viņa devās bēgļu gaitās, cik tas ir smagi un cik ļoti nozīmīgs ikkatrs, vismazākais atbalsts, arī morālais. 

 

Zinu, ka latvieši no Kalifornijas sameklējuši kontaktu ar jums un jautā, kā tieši un kur nogādāt saziedoto?

Ikvienu brīdi esmu gatavs atbildēt! 

 

Vienosimies tā: jautājumus lūdzam sūtīt uz redakciju, un mēs nekavējoties ar jums sazināsimies un sniegsim atbildi, arī mājaslapās.

Ļoti labi, ka redakcija iesaistās šajā informatīvajā darbā, savukārt es apsolu palīdzēt, atbildot pats vai darot zināmu precīzāko kontaktu. 

 

Runājot par veidiem, kā palīdzēt, ̶  jūsu laikrakstā bija raksts par to, kā Latvijas sievietes darina kamuflāžas jeb aizsargtīklus. Arī mana sieva tur piedalījās. Ikviena vienkārša lieta šobrīd var kļūt ļoti nozīmīga – varbūt viens šis tīkls var izglābt kādu dzīvību...

 

Un vēl – Ukrainas slimnīcās šobrīd ir ļoti nepieciešama visāda veida palīdzība, sākot ar instrumentiem un zālēm, beidzot ar medicīnisko personālu. Jau pēc 2014. gada drāmatiskajiem notikumiem Ukrainā Latvija ir uzņēmusi cilvēkus, kam nepieciešama rehabilitācija un operācijas pēc ievainošanas, arī bērnus. 

 

Ataust atmiņā Amerikas latviešu āŗsti, kas savulaik dziedējuši Vietnamas un Korejas kaŗā cietušos. Varbūt šo izdzirdēs kāds no jaunās paaudzes latviešu ārstiem...

Īpaši nepieciešama ir mikroķirurgu palīdzība, kas Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Instrumenti, medikamenti, konsultācijas – viss ir vitāli nepieciešams.

 

Tiktāl medicīna, bet Ukrainas cīnītājiem noder arī kvadracikli, džipi, ko Latvijas puiši tur nogādā. Šobrīd svarīgi ir koordinēt palīdzību, lai tā būtu ātra, mērķēta un kvalitātīva. 

 

Iepriecinoša ziņa ir par lielo atsaucību iestāties Zemessardzē. Tātad latviešu puiši – un meitas arī – kuplā skaitā gatavi savas zemes aizsardzībai.

Nekad par to neesmu šaubījies! Tā nav vienkārša izvēle, nepietiek ar vienu vien patriotisku lēmumu kļūt par zemessargu – ir jāgatavojas, jāapgūst militārās prasmes un jārēķinās, ka tas ir lēmums uz ilgāku laiku. Visu cieņu cilvēkiem, kas šo lēmumu pieņem! Savulaik, strādājot ar rekrutēšanās dienestu, pieņemot jauniešus obligātajā kaŗadienestā, atgādināju – vai ir vēl kāds cits līgums, ko parakstot,  tu liec pretī dzīvību? Tāpēc, lūk, ikvienā valstī ir tāda cieņa pret kaŗavīriem. Te es nerunāju par Krievijas iebrucējiem, nē, viņiem pat neder kaŗavīra vārds...    

 

Iepriekšējā mūsu avīzes numurā publicējām interviju ar ukraiņu operdziedātāju Pavlo Balakinu, kuŗš nāk no Doņeckas un pēdējo desmitgadi strādā Tallinā, tagad dzied Rīgā. Mēs runājām par attieksmi pret kaŗu Krievijā, par atbalstu Putina režīmam un par satriecošo faktu, ka arī slaveni mākslas pasaules cilvēki – Anna Netrebko (Donas kazaku atvase!), diriģents Valerijs Gergijevs, kinorežisors Sergejs Michalkovs un pulks citu atklāti atbalsta šo režīmu, līdz ar to arī kaŗu. Pavlo skaidro ar to, ka viņi vienkārši ir „aizbaroti” – tik „vienkārši”!

Tieši tā! Šie cilvēki ir acīmredzot izdarījuši izvēli starp savu labklājību un patiesām vērtībām. Bet vēstures priekšā taču nāksies atbildēt, nepalīdzēs „vai, es nezināju!”. Šis laiks ir kā lakmusa papīrītis, kas parāda īsto dabu un īstās vērtības. Šie cilvēki īstenībā ir līdzvainīgi pie ukraiņu nāvēm, ciešanām un bēgļu likteņiem. 

 

Ir ļoti maz to Krievijas iedzīvotāju, salīdzinot ar viņu iedzīvotāju gandrīz 150 miljoniem, kas jebkad bijuši ārpus Krievijas. Līdz ar to viņi dzīvo šaurā, noslēgtā informātīvajā territorijā, ko turklāt piepilda tikai Kremļa propagandas avoti. Viss! Un ja trīsdesmit gadus potē apdullinošus melus, kā gan viens vienkāršs cilvēks var tiem nenoticēt!? Rietumu sabiedrība to nespēj saprast. Arī to, kāpēc gan krievu tauta nesaceļas. Līdzīgi Rietumu sabiedrība brīnījās par to, ka aizvadītā gadsimta 40. gados uz Sibiriju tika izsūtīti simti tūkstoši cilvēku,  nometināti tur necilvēcīgos apstākļos un slepkavoti... Ko runāt par Rietumiem – pašā Krievijā tas bija „atklājums”. Un pēc kāda laika acīmredzot brīnīsies, kad ziņu lentēs ieraudzīs, kāda šodien izskatās sagrautā Ukraina, ka te slepkavoti mierīgie civīliedzīvotāji un bērni, simtiem bērnu. 

 

Un kas notiek krievu kaŗavīru galvā, kad viņi šauj pa dzīviem cilvēkiem?! Krievu rakstniekam F. Dostojevskim pieder vārdi: „Neviens kaŗš nav vienas bērna asaras vērts.”

Bet mēs taču, pamatojoties uz savu rūgto vēstures pieredzi, bijām brīdinājuši, ka lielais kaimiņš ir neaprēķināms. Mums pārmeta rusofobiju. Tagad jāsaka – paldies Dievam, ka 2016. gadā Varšavā tika pieņemts lēmums par mūsu NATO sabiedroto izvietošanu Austrumeiropā. Jau tolaik biju cieši pārliecināts, ka tas bija vēsturisks lēmums. Turklāt – par savas valsts drošību ir jārūpējas visu laiku, ik dienas un – mūžīgi. Tas prasa lielus resursus, un tie ir jāiegulda.

 

Tas, saprotams, ir valsts polītikas un valsts budžeta ziņā. Mēs pošamies uz jaunās, 14. Saeimas vēlēšanām, līdz ar to jaunas valdības izveidi, un nu ir laiks ikvienam no mums, balsstiesīgajiem, būt gataviem pieņemt ļoti atbildīgu un ļoti pārdomātu lēmumu – kam uzticēt savu valsti? Tas attiecas uz it visiem, arī ārpus Latvijas dzīvojošajiem. Kā intervijā teica Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēde Kristīne Bērziņa – tas ir veids, kā tieši palīdzēt savai valstij.

Absolūta taisnība! Iepriekšējās vēlēšanās nobalsojušie 24,4% procenti ārzemju tautiešu ir daudz par maz! 

 

Ir aplēsts, ka arī tas nodrošināja trīs mandātus 13. Saeimā. Diasporas vadošā organizācija PBLA ir izvirzījusi mērķi panākt vismaz 50 tūkstošus balsu –aģitējot, pārliecinot, aicinot. Kādus izvēles kritērijus ieteiktu jūs tautiešiem, kas dosies balsot?

Vispirms gan vēlos, būdams polītiķis, apliecināt savu pārliecību, ka ir jāmaina vēlēšanu sistēma, pārejot no polītisko partiju sarakstiem uz mažoritāro sistēmu, saskaņā ar kuŗu var balsot par personālijām. Līdzīgi, kā tas ir, piemēram, Kanadā. Bet šobrīd – galvenais ir doties balsot ar apziņu, ka tādējādi palīdzu savai valstij, apliecinot savu izvēli, pierādot, ka iesaistītos tās likteņa veidošanā. Mani sarūgtina  fakts, ka mēs kūtri iesaistāmies polītikā. Latvijas lielākajās partijās ir aptuveni divi tūkstoši biedru, kurpretim kaimiņos Igaunijā skaits sasniedz deviņus, desmit, piecpadsmit tūkstošus. 

 

Par izvēli – ikvienā Latvijas polītiskajā partijā ir cilvēki, par kuŗiem es noteikti iestātos, balsotu, bet, tā kā būs jāizvēlas konkrēts polītiskais spēks, der zināt, cik daudz tajā ir šādu cilvēku un ko tas līdz šim nozīmīgu paveicis. Pandēmijas laiks ļoti labi daudz ko izgaismoja. Jau tagad ir vērīgi jāseko, kā strādā polītiķi no dažādām  partijām, domājot arī par to, lai mūsu polītisko spēku kopējā aina nebūtu tik sadrumstalota, kāda tā ir šobrīd.