Sallija Benfelde 11.11.2014
Nedēļa no Lāčplēša dienas līdz Latvijas dzimšanas dienai 18. novembrim ir atmiņu un pārdomu laiks. Par Latviju, par sevi un saviem tuvajiem, par rītdienu un par to, ko gribam un ko darām.
Bērnībā smilšukastē spēlējos ar pirmskaŗa Latvijas brīvvalsts lata monētām, vectēvs, mūrniekmeistars, bija krājis naudu ģimenes mājai. Okupācijas armija vispirms viena, tad otra, pēc tam atkal pirmās atgriešanās monētas padarīja tikai par sapņa apliecinātājām, bez spēka un nozīmes. Tomēr vectēvs padomju laikos ar savām rokām ģimenei māju uzcēla. To, cik smagi un sāpīgi viņam droši vien bija skatīties uz latiem smiltīs, es apjautu tikai daudzus gadus vēlāk. Un aizvien biežāk domāju par to, ka atkal varam visu zaudēt, tikai šoreiz vispirms varēsim vainot paši sevi.
Dažas dienas pirms 11. novembŗa Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube aģentūrai BNS sacīja, ka šobrīd tiek uzbrukts Latvijas iedzīvotāju pārliecībai un gara stiprumam, ka, tuvojoties Valsts svētkiem, ir svarīgi saprast - ka mūsu stiprā pils un spēks meklējams pārliecībā un gara stiprumā. Pret to arī vēršas mūsu ienaidnieks. Uzbrukts tiek pašam būtiskākajam, kas ir katras tautas pamatā, mīlestībai pret valsti un cieņai pret to. Uzbrukumi un informātīvā kampaņa vēršas pret šo visbūtiskāko. Mēs nedrīkstam pakļauties un padoties vājuma brīžiem vai meliem, kas ietekmē mūsu pārliecību, teica komandieris. Savukārt jaunais Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets, runājot par Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, intervijā norādīja, ka jau šajā brīdī varam prognozēt: prezidentūras laikā pieaugs mums nedraudzīgo valstu izlūkdienestu interese par mūsu valsti. Domāju, mēs nevaram izslēgt iespēju, ka mūsu prezidentūras laikā Krievijas Federācija var īstenot kaut kādas informātīva rakstura aktīvitātes, kas vērstas pret nacionālās drošības interesēm. Tās var būt dažāda veida dezinformācijas kampaņas, kuŗu mērķis ir diskreditēt mūsu valsti, mūsu valsts īstenoto polītiku atsevišķās jomās, diskreditēt mūsu valsts lēmumu pieņēmējus, mūsu valsts augstākās amatpersonas.
Diemžēl Latvijas varu bieži vien diskreditē pati vara. Daudzi vēlētāji Latvijā jūtas vīlušies un apmānīti, jo tagad pārliecinās, ka nav nozīmes svītro vai nesvītro deputāta kandidātu, tiks izdarīts tā, kā tas izdevīgāk partijai. Protams, no Vienotības saraksta ievēlētais Jānis Junkurs Kurzemes vēlēšanu apgabalā bija sarīkojis savu priekšvēlēšanu kampaņu, nesaskaņojot to ar partijas vēlēšanu tēriņiem, un ir iespējams, ka Vienotība ir pārsniegusi summu, ko drīkstēja izlietot. Protams, var jautāt, kādēļ Vienotībai vispār bija vajadzīgs cilvēks, kuŗš reiz jau savu partiju piekrāpis, tūlīt pēc 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām no Zatlera Reformu partijas aizgāja seši ievēlētie deputāti, kuŗi pēc tam tika dēvēti par Olšteina sešinieku un kuŗu vidū bija arī Junkurs. Tomēr Saeimas priekšsēde Āboltiņa neiekļuva Saeimā ne tikai tāpēc, ka Junkuram daudzi salika plūsiņus, bet galvenokārt tāpēc, ka viņu pašu ļoti daudzi bija izsvītrojuši no saraksta.
Par spīti Junkura apgalvojumam, nav īstas ticības, ka viņš pats pēkšņi izvēlējies mainīt visus savus nākotnes plānus, kuŗos gan viņš, gan viņa naudas devēji ieguldījuši krietnu summu. Taču ar to vien, ka Āboltiņa tika pie vietas Saeimā, nepietika, vēlētāju ne īpaši mīlētā polītiķe kļuva arī par Vienotības frakcijas vadītāju Saeimā un vēl panāca, ka viņu ievēlē par Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju. Varētu teikt, ka Vienotības populāritāti Āboltiņas iebīdīšana Saeimā nevairo, bet galu galā tā ir partijas izvēle, par kuŗu partija pati arī maksās, iespējams, zaudējot jau nākamajās vēlēšanās. Diemžēl jautājums nav tikai par vienas partijas godaprātu un ētikas izpratni. Tas ir jautājums par demokratijas pamatu iedzīvotāju līdzdalību valsts veidošanā un pārvaldīšanā. Demokratiskā iekārtā pilsoņi piedalās valsts pārvaldē gan ar partiju un vēlēšanu palīdzību, gan iesaistoties nevalsts organizācijās, arī rīkojot piketus, demonstrācijas un streikus. Demokratijā amati netiek mantoti, nedz tāpat vien atdoti savējiem, galvenās amatpersonas pilsoņi ievēlē, uzticot tām rīkoties tālāk.
Vēlēšanas ir galvenais un svarīgākais veids, ar kā palīdzību pilsoņi var izteikt savu gribu, ne velti vārds demokratija ir cēlies no grieķu valodas divu vārdu salikuma: dēmos (tauta) un kratos (vara). Satversmē ir skaidri un nepārprotami rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga un demokratiska valsts un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Patiesībā tas nozīmē, ka Latvijas kā neatkarīgas un demokratiskas valsts pastāvēšanu lielā mērā ietekmē iedzīvotāju līdzdalība. Pārliecinoties, ka tiesības uz līdzdalību savas valsts veidošanā un pārvaldīšanā ir nosacītas un neko daudz partiju plānos un rīcībā nemaina, cilvēki aizvien vairāk attālinās no valsts.
Nav nekāds jaunums, ka ikkatrās nākamajās vēlēšanās piedalās aizvien mazāk pilsoņu. Tāpat kā nav nekāds jaunums, ka, samazinoties cilvēku līdzdalībai savas valsts dzīvē, bet pieaugot neatrisināmo problēmu kopumam, palielinās autoritāra, bet pēc tam pat totālitāra režīma risks. Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotājiem rodas vēlme pēc tautas vēlēta prezidenta, pēc stiprās rokas, kuŗai vienīgai būs visas tiesības lemt par svarīgiem jautājumiem. Ja jau partijām nevar uzticēties un tās ignorē vēlētāju gribu, tad lai viens cilvēks, kuŗu ievēlēsim, lemj par visiem, tā domā daudzi vēlētāji. Vēsture gan liecina, ka šāds pavērsiens vēl nekad nav beidzies labi, jo viens cilvēks, apveltīts ar milzīgu un nekontrolējamu varu, agri vai vēlu kļūst ļoti subjektīvs, sāk uzskatīt sevi par nemaldīgu un brīžiem rīkojas pret savu tautu. Tāpēc Saeimas pēcvēlēšanu notikumi, manuprāt, nav tik nevainīgi, kā var izskatīties.
Līdzīgi ir ar Valsts prezidenta Satversmes izpratni. Prezidents zināmā mērā uzņemas pilnvaras, kuŗas Satversme viņam nav devusi, noteikt, kuŗi cilvēki viņam ministru amatos patīk un kuŗus viņš negribētu tajos redzēt. Laimdotas Straujumas pirmās valdības veidošanas laikā prezidentam bija iebildumi pret Arti Pabriku, un Pabriks nekļuva par ministru, kaut gan bija labi darījis aizsardzības ministra darbu. Pusgadu vēlāk vēlētāji viņu ievēlēja Eiropas Parlamentā, tādējādi pozitīvi novērtējot bijušo ministru kā polītiķi. Jā, Satversmē nav rakstīts, ka Valsts prezidents nedrīkstētu piekrist vai nepiekrist kāda ministra kandidātūrai, bet patiesībā tas nozīmē, ka prezidents jauc publiskās un privātās tiesības.
Publiskās tiesības, kas jāievēro amatpersonai, rēgulē attiecības starp valsti un privātpersonu, tātad atļauts ir tikai tas, ko nosaka likums. Privātās tiesības nosaka attiecības starp privātpersonām, un atļauts ir viss, kas ar likumu nav aizliegts. Satversme nosaka, ka Valsts prezidents nosauc Ministru prezidenta amata kandidātu, kuŗš veido valdību, ko savukārt apstiprina vai neapstiprina Saeima. Satversmē, tāpat kā Ministru kabineta iekārtas likumā, nekur ne ar vienu vārdu nav minēts, ka Valsts prezidents izvēlas ministrus. Tagad Valsts prezidents ir iecerējis Satversmes un minētā likuma grozījumus Prezidents nosauc Ministru prezidentu, kuŗš izveido valdību, kas nav jāapstiprina Saeimai. Šķiet, Valsts prezidents Andris Bērziņš labprāt sagaidītu brīdi, kad varētu nosaukt, piemēram, kādu no savas iemīļotās Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS), un tad varētu izveidot valdību kaut vai no ZZS cilvēkiem vien.
Atcerēsimies, ka Satversme ir vienots veselums, kuŗā nedrīkst ne grozīt, ne pierakstīt klāt, kas vien kādam ienāk prātā.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
