EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Kremlinoloģija ir atgriezusies
118338

Juris Lorencs    12.10.2021

 

 

Savulaik pastāvēja tāda zinātne kā “sovjetoloģija” (sovietology), kas pētīja polītiskos, saimnieciskos un  sabiedriskos procesus bijušajā Padomju Savienībā. Šodien to nomainījušas “Krievijas studijas” vai “postpadomju telpas” pētniecība. Tās visas bija un ir cienījamas zinātnes, kas balstās uz faktiem, statistiku un socioloģiskām aptaujām. Bet padomju laikos pastāvēja vēl kāda visai dīvaina pētniecības nozare, kas arī  pretendēja uz zinātnes nosaukumu - “kremlinoloģija” (kremlinology). Kā jau liecina pats nosaukums, tā mēģināja izdibināt Kremļa varas gaiteņu noslēpumus. Es atceros - kad manos vidusskolas laikos (1970. gadu beigās) vēstures stundās lika lasīt kompartijas kārtējā kongresa materiālus, mani un klasesbiedrus visvairāk uzjautrināja dīvainas frazes, piezīmes, kas bija ieliktas iekavās pa vidu kompartijas funkcionāru runām. Piemēram: “aplausi”, “vētraini aplausi”, “viļņošanās zālē”, “smiekli”, “aplausi, kas pāraug skaļās ovācijās”, “saucieni zālē- pareizi!”,  “saucieni zālē - lai dzīvo Komūnistiskā partija, lai dzīvo biedrs Brežņevs!”,  “visi dzied Internacionāli”. Izrādās, tie nebija parasti iestarpinājumi, bet gan īpašas zīmes, ar kuŗu palīdzību visvarenā kompartija sūtīja signālus saviem biedriem un pasaulei. Tas tur, lūk, ies uz augšu pa karjeras kāpnēm (“vētraini aplausi”), cits labākajā gadījumā paliks savā vietā (vienkārši “aplausi”). Bet vēl trešais, kuŗš nav laists pie vārda un nav pat pieminēts, visdrīzāk tiks aizsūtīts pensijā jeb “pelnītā atpūtā”, kā toreiz mēdza teikt. Tie bija laiki, kad Rietumu eksperti studēja fotografijas, kuŗās varēja redzēt Polītbiroja locekļu izkārtojumu uz Ļeņina mauzoleja svinīgo gājienu un militāro parāžu laikā. Kurš tuvāk vadonim, tas augstāks rangā! Sevišķi vērtīgas bija bēru fotografijas. Kā likums, Mūžībā aizsauktā vadoņa zārka nesējs un galvenās bēru runas turētājs bija arī nākamais “ģenseks”, jeb Komūnistiskās partijas ģenerālsekretārs.

 

“Kremlinoloģija” attīstījās tāpēc, ka padomju sistēma bija noslēgta un slepena. Tikai desmit Jeļcina valdīšanas gados, laikā no 1991. līdz 2000. gadam, Krievija kļuva daudzmaz atklāta un izprotama. Nākot pie varas bijušajam čekistam Vladimiram Putinam, pār Kremli atkal sāka nolaisties noslēpumainības plīvurs. Vēl vairāk - tagad tas sāk nolaisties arī pār Krieviju. Cilvēkiem, organizācijām un medijiem tiek piekarinātas birkas “ārvalstu ietekmes aģents”. Krievijā klīst dīvainas baumas, kuŗās traģēdija mijas ar komēdiju. Vēl pirms gadiem diviem televīzijā varēja vērot, kā bijušais prezidents un valdības vadītājs Dmitrijs Medvedjevs dzer tēju kopā ar Putinu, kā viņi dodas pārgājienā, makšķerē un apcer “mūžīgās Krievzemes” noslēpumainos likteņus. Tagad runā, ka Medvedjevs, kuŗam solīja spožu polītisko nākotni, esot nonācis pārāk tuvās attiecības ar alkoholu un tāpēc “norakstīts kā bezcerīgs”. Ka viens no iespējamajiem Putina varas mantiniekiem varētu būt tagadējais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kopā ar kuŗu Putins parasti pavada atvaļinājumus Sibirijas taigā. Un atkal citas baumas- ka šie kopīgie izbraukumi esot vien viltus manevrs, lai novērstu uzmanību no patiesā varas pārņēmēja. 8. septembrī  Krievijas ziemeļos netālu no Noriļskas pilsētas dīvainos aptākļos gāja bojā viena no augstākajām valsts amatpersonām- ārkārtējo lietu ministrs Jevgēņijs Ziničevs.

 

Viņš esot pastaigājies pa Irkindas upes ūdenskritumu, paslīdējis un kopā ar draugu iegāzies 30 metru dziļā aizā. Bet tādi cilvēki kā Ziničevs, kuŗš pēc ranga bija sestā vai septītā augstākā amatpersona Krievijā, nekur neiet bez apsardzes. Vēl vairāk - ja apsardze aizrāda, ka, piemēram, pastaigāties pa slidenu ūdenskrituma malu ir bīstami un nepieļaujami, viņi to nemaz nedrīkst darīt. Tad kāpēc Ziničevs tomēr gāja bojā? Krievijā cirkulē baumas, ka viņš esot “novākts”. Jo bijušais ministrs esot bijis starp sazvērniekiem, kuŗi it kā esot gatavojušies gāzt no troņa pašu Putinu. Runā, ka Kremlī patlaban notiekot tā saucamās “troņu cīņas”. Mēs maz ko zinām par Kremļa varas gaiteņos notiekošo, pasaule un pati Krievija barojas vien no baumām. Tieši tāpēc kremlinoloģija atkal ir atgriezusies. Starp citu, krievu valodā vārds “kremlis” nozīmē cietoksni, nocietinājumu sienu ar torņiem. Tādi ir daudzās Krievijas pilsētās, vienkārši Maskavas Kremlis ievērojams ar to, ka aiz tā sienām savulaik  sēdējuši Krievijas cari (līdz Pēterim I, kuŗš 1712. gadā pārcēlās uz Pēterburgu) un kopš 1918. gada- boļševiku vadoņi. Šodien Maskavas Kremļa torņi simbolizējot kādu no Krievijas varas centriem- specdienestus, armiju, “oligarhus” un pašu Putinu, kuŗi cīnās par varu, ietekmi un naudu. Ziničeva negaidītā “aiziešana” esot šo iekšēju intrigu rezultāts.

 

Vai tā ir taisnība? Kas zina! Visas šīs runas un baumas iespējamas polītiskajā sistēmā, kuŗā nav skaidra varas iegūšanas un nodošanas mechānisma. Parlamenta vēlēšanas Krievijā ir pārvērtušās par fikciju. Valsts pamatlikums, Konstitūcija, tiek grozīts pēc patikas un mirkļa izdevīguma. Pašreizējā prezidenta Putina varas termiņi ir pagarināti teju līdz bezgalībai. Vēl viens pierādījums tam, ka Krievijai vispiemērotākā varas sistēma būtu monarchija. Cars, kuŗš valda ar dekrētiem jeb “ukaziem”, ieceļ ministrus un gubernatorus. Saprotama un prognozējama kārtība. Bet kā tikt pie jauna cara, ja Nikolajs I un tā ģimene tika noslepkavoti? Modernajā Krievijā šodien cirkulē visai dīvainas idejas par valsts nākotni. Piemēram- ka Putins varētu tik kronēts par jauno caru. Bet ir viena problēma. Jebkuŗa monarcha autoritātes pamatā ir varas mantošana. Lielbritanijā šodien zināma skaidra hierarhija, kuŗš ir “rindā uz troni”- vispirms Čārlzs, tad Viljams utt. Savukārt Putina tiešie mantinieki tiek slēpti. Vien zināms, ka no pirmās laulības Putinam ir divas meitas, Marija un Katrīna. Kad Putins kļuva par prezidentu un iesāka kaŗu Čečenijā, viņas pamazām “izkūpēja”, līdz izzuda pavisam. Toreiz tas tika pamatots ar drošības apsvērumiem.

 

Tā arī nav zināms, kur un ar kādiem uzvārdiem viņas šodien dzīvo. Klīst baumas, ka abas nodarbojoties ar zinātni un biznesu. Bet ir kāda valsts pasaulē, kuŗas prezidents pavisam apzināti gatavo savu dēlu varas nodošanai. Baltkrievijas diktators Lukašenko tur rezervē troņmantnieku, septiņpadsmit gadus veco dēlu Nikolaju, ar kuŗu kopā pieņem militārās parādes un dodas ārzemju vizītēs. Un kas ir interesanti - ja Krievijā prezidenta Putina šķirtā sieva Ludmila ir labi zināma, bet bērni “izgaisuši”, tad Baltkrievijā viss ir otrādi. Par Nikolaja māti klīst visdažādākās baumas. Iespējams, tā ir kādreizējā Lukašenko ārste Irina Abeļska. Vēl viens noslēpums. Ej nu saproti tos diktatorus!

 


 

Atpakaļ