Sallija Benfelde 26.07.2022
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. jūlijā pagāja 151 diena. Situācija joprojām ir smaga, katru dienu notiek artilērijas un raķešu apšaudes, iet bojā cilvēki, tiek postītas pilsētas un lauki.
Piecu kaŗa mēnešu īsā bilance
No okupētajām territorijām piespiedu kārtā tiek izvesti cilvēki, kuŗi tiek vai nu pārvietoti uz Krievijas austrumu reģioniem kā praktiski bezmaksas darbaspēks, vai arī tiek ievietoti filtrācijas nometnēs, kuŗās apstākļi ir nežēlīgi, daudzi tiek nogalināti. Mātēm atņem bērnus un sūta uz Krievijas bērnu namiem. Kopējais piespiedu kārtā pārvietoto Ukrainas iedzīvotāju skaits ir aptuveni miljons cilvēku. Bojā gājušo un ievainoto bērnu skaits tuvojas tūkstotim, bet precīzi skaitļi joprojām nav zināmi, jo daudzus bojā gājušos atrod tikai daudz vēlāk, bet par nogalināto skaitu okupētajās territorijās ticamu datu nav.
Viena no pēdējo dienu ziņām vēsta, ka 22. jūlijā Krievijas okupanti Ukrainā Luhanskas apgabala zemniekiem atņēmuši 70 000 tonnu jaunās ražas labības un to aizveduši, informēja apgabala kaŗa administrācijas vadītājs Serhijs Haidajs. Ukraiņu zemnieki, par spīti lauksaimniecības technikas trūkumam, kuŗu gan zaga, gan iznīcināja, arī apšaudēm un riskam, pavasarī apsēja laukus un jau bija paspējuši novākt jūlija ražu.
Dienu pēc tam, kad 22. jūlijā Stambulā tika parakstītas atsevišķas vienošanās ar Turciju un ANO par Ukrainas graudu eksporta atsākšanu no Melnās jūras ostām, Krievija, ar raķetēm apšaudīja Odesas ostu. Krievijas meli, ka to nav darījusi, apgalvojumi, ka mērķēts pa militāriem objektiem un nevis pa ostu un pretrunīgā taisnošanās beidzās vēl pēc dienas, kad Krievija oficiāli paziņoja, ka apšaudījusi Odesas ostu.
Ukrainas zaudējumi kaŗā tuvojas 100 miljardiem ASV dolāru, iznīcinātas un nodedzinātas vai bojātas simtiem skolu, slimnīcu, kultūras pieminekļu, baznīcu, bibliotēku, nozagts viss, ko vien okupanti ir spējuši aizvest. Ja nespēja aizvest, tad sadedzina vai sasit, un notiekošais jau sen ir pārkāpis jebkuŗas konvencionāla kaŗa, veselā saprāta un cilvēcības robežas.
Protams, arī agresora valstij ir zaudējumi, un 25. jūlija rītā Ukraina ziņoja, ka Krievija zaudējusi 39 520 kaŗavīru, 1722 tankus, 221 lidmašīnu un 188 helikopterus. Kopš Ukraina saņēma HIMARS, ir iznīcinātas daudzas okupantu munīcijas noliktavas, komandpunkti.
Krievijas propaganda Latvijā
Propaganda Latvijā kara laikā tikai pastiprinās, un nesen publiski kļuva zināms par kādu absolūti skandalozu gadījumu, kas beidzot ļāva ieraudzīt kādas biedrības pretvalstisko darbību. Atliek cerēt, ka arī Latvijas drošības iestādes to ir pamanījušas, un rīkosies. Proti, Rīgā darbojas bērnu organizācija kidstv.lv, kuŗu tās dibinātāji sauc par akadēmiju, no kas apvieno bērnus vecumā no 7 līdz 14 gadu vecumam un esot dibināta kā jauno radio un televīzijas reportieŗu interešu pulciņš. Patiesībā šī organizācija nav ne akreditēta, ne licencēta interešu izglītības programma, tātad faktiski strādā bez likumīga pamata, un to tagad atbildīgās iestādes ir noskaidrojušas. Izrādās, bērni bija devušies uz Baltkrieviju, intervējuši diktātoru Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu Nikolaju. Intervijas laikā nepilngadīgais Lukašenko intervētājs jau paziņojis, ka sen grib Baltkrievijā veidot militārista karjeru, visas vizītes noskaņojums bija labvēlības stilā varu sagrābušajam Lukašenko. Organizācijas vadītāja ir Krievijas pilsone Nadežda Bukharova, kuŗa tagad sniedz intervijas Baltkrievijas oficiālajiem medijiem, stāsta, ka Latvijā 30 gadus bijusi nepilsone. Pirms diviem gadiem viņa esot sajutusi, ka būs kaut kādi notikumi, pieņēmusi Krievijas pilsonību un nokārtojusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā. Bukharova tagad stāsta, ka Latvijā ar viņu izrēķināšoties, viņai bail atgriezties, bet Lukašenko pats sargā t.s. akadēmijas audzēkņus no Latvijas varasiestāžu izrēķināšanās ar viņiem. Ar vārdu sakot, Baltkrievijas propaganda izmanto šo situāciju, cik vien tas iespējams, kārtējo reizi sevi pasniedzot kā miera un taisnīguma iemiesojumu.
Tikmēr Latvijā ne viens latvietis, kuŗš apgalvo, ka mīl Latviju un ir tās patriots, sociālajos tīklos apgalvo, ka kaŗš, protams, ir slikts, bet, ka to sākušas ASV, jo apzināti kaitinājušas Krieviju, ka patiesībā Krievija un ASV savas attiecības kārto Ukrainas territorijā, turklāt labi nopelna uz kaŗa rēķina. Tā teikt, lielie zēni kārto savas attiecības, mums tur nav, ko jaukties. Protams, šie runātāji negrib vai nespēj pamanīt, ka patiesībā vārds vārdā atkārto Krievijas propagandu. Par to gan katrs no viņiem varētu pārliecināties, ja kaut vai portālā meduza.io izlasītu dažus publiskotos dokumentus. Proti, Putina partija Vienotā Krievija («Единая Россия») Maskavas nodaļa ir izstrādājusi ieteikumus, kā deputātu kandidātiem runāt pirms rudenī gaidāmajām municipālajām vēlēšanām. Šīs rekomendācijas ir ļoti interesantas, tās varētu kalpot piemēriem labai mācību stundai par propagandu, bet neiedziļinoties visās četrās tēzēs, kas katram deputāta kandidātam būtu jāapgūst, jāteic, ka minēto uzskatu paudēji Latvijā labākajā gadījumā ir naivi. Sliktākajā gadījumā šie cilvēki apzināti darbojas Krievijas interesēs, jo iepriekš izklāstītās tēzes par ļauno ASV un nevainīgi Krieviju skan tāpat kā Putina partijas rekomendācijas.
Saprotu, ka drošības dienesti nav publiskas darbības veids, tomēr gribētos lielāku pārliecību, ka minētie fakti tiem nav palikuši nepamanīti.
Vienkāršs, patiess un baismīgs stāsts
Stāstu par Ukrainā notiekošo ir daudz, un bieži vien mēs nogurstam no kaŗa ziņām, no tā, ka jāatbalsta ukraiņi. Piedāvāju izlasīt kādu ukrainietes Lalas Tarapkinas stāstu no Bučas Jabluņska ielas, ko viņa publicējusi sociālajos tīklos, lai to atcerētos visu mūžu. To latviešu valodā pārtulkojusi Jana Streleca.
Mēs izdzīvojām brīnumainā kārtā.
Brīnumainā kārtā tas notiek tad, kad krievi uzskata tavu vīru par nacistu, bet viņš izmūk no gūsta.
Taču paliekam mēs.
Es un 20 gadus vecs dēls.
Un viņi atnāk un saka man labs rīts! Šodien mums ir paredzēta nošaušana.
***
... bet nošaušanas vietā paredzēta ir pirkstu nociršana.
Pēc tam mūs atved mājās no tā pagraba, un kopā ar mums tagad dzīvo divi krievi.
Bet aiz sētas snaiperis.
Mēs esam dzīvi, jo viņi gaida, kad atgriezīsies mans vīrs.
Tajā laikā vīrs slēpās pie kaimiņienes bēniņos.
Un visu redzēja.
***
Tā pagāja 2 nedēļas.
Vienu dienu viņi atnāca un teica, ka viņi paņem sev līdzi mūsu suni. Manu zilacaino haskiju!
Un tad manī pamodās tāds spēks, kam nekas nevar stāties pretī:
KĀ TAD, PROTAMS, TŪLĪT VIŅI PAŅEMS MŪSU SUNI, KĀ TAD! NEPAŅEMS VIS!
***
Kas ir, atkal atnācāt mūs nogalināt? tā es viņus sveicu katru reizi, kad viņi ielaužas manā mājā.
Piecos no rīta, divos naktī vai pusdienlaikā.
Mans vārds ir sarkasms.
***
Divas nedēļas es neizgāju pa vārtiem, un, kad izgāju, uz ielas nebija asfalta. Visur karājās vadi, ielās gulēja mani nošautie kaimiņi.
Es gāju pēc ūdens. Un snaiperis visu laiku uz mani tēmēja.
Okupācijas laikā es novājēju par 20 kilogramiem, es vispār pilnīgi neko neēdu. Dieviņ, varētu jau tā, bet nu ne par tādu cenu.
***
Viņi savā starpā sarunājās tieši man zem logiem.
Atkāpsimies, mums taču nav, ar ko kaŗot. Un nākamajā rītā viņi brauca kaujā, kādi 40 tanciņi vai kas nu tur, tādi uzpūtīgi! Atgriezās četri.
Jā, tad es sapratu, ka jānoturas vēl pavisam drusciņ.
***
Pagalmā ieskrēja ievainots krievs. Asinis bija visur.
Viņš gārdza pārsien
Es viņam pateicu, lai vācas prom no šejienes ar visām savām krievu asinīm, nevajag manu zemi apgānīt.
***
Tajā dienā, kad nu mūs beidzot tiešām veda reizi par visām reizēm nošaut, vīram izdevās izmukt no bēniņiem.
Viņš redzēja, ka mūs ar dēlu aizveda.
Kad mūs veda turp, es palūdzu uz mirkli atgriezties, lai atstātu vīramātei ēdienu, viņa ir uz gultas.
Mums atļāva. Es vairākas stundas vārīju uz ugunskura ēdienu.
Viņi mūs neieredzēja.
"Jūs, sūda haholi, jums nav tiesību dzīvot labāk par mums!
***
Atceros kliedzienus 30. martā.
Ātrāk sēdieties, un viņi visi salēca savos tanciņos un ļoti ātri aizbrauca.
Kļuva kluss.
Tā pagāja veselas četras dienas.
Parādījās mūsējie.
Tie bija SKAISTI CILVĒKI. Uz vecajām krievu konservbudžām parasti karājās kādi 10 apskretuši krievi, bet šeit uz elegantām kaujas mašīnām brauca kiborgi.
Nepārspējami vīri, viņi noguruši mums uzsmaidīja.
Visi, kas vien bija palikuši mūsu ielā, visi iznāca un nokrita ceļos.
Mēs raudājām, mājām tā, itin kā mums būtu vismaz desmit roku, mēs aizrijāmies ar asarām.
Viņi māja mums, viņi bija brīnišķīgi.
Pat mūsu tanki bija citādāki - mūsdienīgi, jaudīgi, viņi bija KAŖAVĪRI, nevis deģenerātu bars.
***
Vīrs atgriezās pēc divarpus mēnešiem pilnīgi sirms.
Dēls dzīvs.
Suns pie mums.
Es vēl neko neesmu izsāpējusi, nevaru gulēt, nevaru skatīties uz savu māju.
Bet es esmu ukrainiete, un to vairs nevar mainīt.
Atpakaļ
.jpg)
