Kaŗa noziegums
Kārlis Streips    22.07.2014

 

Gandrīz 300 cilvēku, tostarp grupa speciālistu HIV/AIDS jomā, nu ir miruši. Lasītāji jau noteikti zina, ka šie cilvēki lidoja no Amsterdamas uz Kualalumpuru Malaizijā un virs Ukrainas dienvidaustrumiem lidmašīnai trāpīja raķete un dzīvību zaudēja visi tās pasažieŗi un apkalpe.

 

Ko mēs par notikušo zinām konkrēti? Nepārprotami ir  skaidrs, ka iepriekšējo nedēļu un mēnešu laikā Krievijas Federācijas spēki ir apmācījuši Ukrainas tā dēvētos separātistus ļoti smagu pretgaisa ieroču izmantošanā. Tūlīt pēc traģēdijas separātisti taisnojās – mēs ne, mums tādu ieroču nav, mēs nevarējām izšaut raķeti. Viņiem piebalsoja oficiālā Krievija ar tādu pašu attieksmi – nē, nē, mēs tie nebijām, acīmredzot vainīga ir Ukraina. Starp citu, kādā Krievijas plašsaziņas līdzeklī parādījās pagalam absurdā “teorija”,  ka vainīgie bijuši  ne vien Ukrainas militārie spēki, kas notrieca lidmašīnu, patiesībā viņu mērķis bijis notriekt citu lidmašīnu, kuŗā lidojis Krievijas prezidents Vladimirs Putins un kuŗa attiecīgo territoriju šķērsojusi mazliet vēlāk. Lai nu kā, ir pilnīgi skaidrs, ka separātisti melo. Pirmkārt, pirms kāda laiciņa viņi okupēja Ukrainas militāro bazi un tūdaļ publiski izlielījās, ka viņiem izdevies sagrābt tieši tādu raķešu sistēmu, kāda acīmredzot  izmantota Malaizijas aviosabiedrības lidmašīnas notriekšanā. Otrkārt, tikai dažas dienas pirms notikušā separātisti notrieca Ukrainas transporta lidmašīnu, kas lidoja krietni augstāk, nekā to būtu iespējams notriekt ar viņiem pieejamām raķešu sistēmām. Tātad ir skaidrs, ka separātistu rīcībā bijušas raķetes, kas varēja notriekt lidmašīnu, kuŗa lidoja vairāk nekā desmit kilometru augstumā.

 

Ukrainas rīcībā esot audioieraksts, kuŗā kāda Krievijas militārpersona un kāds separātists apspriež notikušo, vispirms domājot, ka notriekta kaŗa lidmašīna, un tad attopoties, ka patiesībā tā bijusi pasažieŗu lidmašīna. Iespējams, lasītāji  šo ierakstu ir dzirdējuši. Ukrainas televīzijā pirms pāris dienām demonstrēja skatu, kuŗā it kā attiecīgā BUK raķešu sistēma tiek vesta prom no notikuma vietas Krievijas virzienā. Abos gadījumos nevienam Rietumu žurnālistam vismaz pagaidām nav izdevies atrast apliecinājumu, ka minētā saruna tiešām notikusi, un ka pārraidītajā skatā tiešām bijusi redzama BUK tipa raķete. Ir pilnīgi un nepārprotami skaidrs, ka Ukrainas separātisti par notikušo ir visaugstākajā mērā nosodāmi. 

 

Nākamajā dienā pēc traģēdijas Ukrainas aviokatastrofu speciālisti ieradās notikuma vietā, lai veiktu izmeklēšanu, bet tajā pašā vakarā separātisti pavēlēja  viņiem aiziet un attiecīgajā poligonā atgriezties tikai nākamajā rītā. Tas nozīmē, ka traģēdijas vieta visu nakti  bijusi pilnīgi separātistu rīcībā un  vairāku diennakšu gaŗumā nelaimīgo pasažieŗu mirstīgās atliekas gulējušas klajā laukā, kur nokritušas. Sākotnēji traģēdijas vieta pat bija kaut cik brīvi pieejama visiem “interesentiem”. Kāds separātistu pārstāvis pat nekaunējās paziņot, ka patiesībā lidmašīna  bijusi pilna nevis ar dzīviem pasažieŗiem, bet ar līķiem un lidmašīnas pilots pats to nogāzis provokācijas nolūkā. 

Vēl tiek ziņots, ka  separātisti ir savākuši lidmašīnas tā dēvētās melnās kastes un nebūt nav gribējuši tās atdot starptautiskajiem izmeklētājiem. Pēc Ukrainas ziņotā, separātisti tās  atdevuši Krievijai, taču skaidru liecību nav. Melnās kastes var sniegt pietiekami konkrētu informāciju - kur precīzi lidmašīna atradusies uzbrukuma brīdī un cikos tas noticis. Ja tas ir zināms, tad droši vien ir iespējams izkalkulēt, no kurienes raķete izšauta. Ja separātisti tiešām nebūtu vainīgi, tad kāpēc viņi melnās kastes vēlas turēt noslēpumā. Tas ir kliedzošs starptautisko noteikumu pārkāpums. Lai arī separātisti nepārstāv nevienu valsti, bet tikai pašu izdomāto “republiku”, viņus financē tieši Krievijas Federācija, un Krievijas Federācija ir parakstījusi starptautisko līgumu par aviokatastrofām. Ja melnās kastes ir nonākušas Maskavas rīcībā, tai ir neapšaubāms pienākums tās nodot izmeklētājiem.

 

Ļoti konkrētas parallēles te ir velkamas ar 1983. gadā PSRS kaŗa lidmašīnas notriekto Korejas aviolīnijas pasažieŗu lidmašīnu. Toreiz PSRS pārstāvji melnās kastes pievāca nekavējoties, un līdz pat PSRS sabrukumam gandrīz 20 gadus vēlāk oficiālā Maskava meloja, ka notriekta ir nevis pasažieŗu, bet gan spiegu un, konkrētāk,  – ASV spiegu lidmašīna. Maz ticams, ka cara Vladimira režīms šajā jautājumā būs pielaidīgāks, it īpaši ja melnās kastes pierādīs, ka raķete ir šauta precīzi no separātistu kontrolētās territorijas.

 

Ir pilnīgi skaidrs, ka notikušais ir klasificējams par  kaŗa noziegumu. Kāds deva attiecīgo pavēli, un kāds piespieda nepieciešamo podziņu. Ir citi, kas zina, kuŗš devis pavēli un kuŗš piespiedis podziņu, jo, starp citu, BUK tipa raķeti viens pats cilvēks palaist nevar. Tur ir bijuši vismaz divi vīri. Protams, separātisti šo cilvēku identitāti diez vai atklās, un to pašu var gaidīt arī no Krievijas. Korejas lidmašīnas pilots, kas izšāva attiecīgās raķetes, pēc tam tika apbalvots ar medaļu par “varonību”.

 

Manuprāt, Ukrainas varas iestādēm ir visas tiesības aizturēt separātistu pasludinātās “republikas” vadītājus līdz brīdim, kad būs noskaidrots, kas īsti noticis un kas notikušajā vainīgs. Protams, separātisti nav ar pliku roku ņemami, jo tos atbalsta Krievija.

 

Pārējai pasaulei ir pēdējais laiks beidzot noņemt rožainās brilles, lai saskatītu, kas ir mūsdienu Krievija un, kas ir Vladimirs Putins. Arī tām valstīm, kas ir atkarīgas no Krievijas energoresursiem vai kā cita. Pirms sešiem gadiem, kad Krievija okupēja daļu Gruzijas, Rietumi klusi papurpināja, bet drīz vien viss atkal bija “normāli”. Kremļa vilkam apetīte aug ēdot. Krimas aneksija jau bija milzīgs starptautisku likumu pārkāpums, pat ja tur tika sarīkots  “referendums”. Krievija ar separātistu starpniecību kaŗo pret Ukrainu. Kaŗš Eiropā nav pieredzēts kopš bijušās Dienvidslavijas sabrukuma, taču Ukrainā notiekošais ir kaŗš. Putins var gvelzt, cik viņam tīk, ka Ukrainas dienvidaustrumos darbojoties  “cilvēka tiesību aizstāvji”,  kuŗiem ar Krieviju nav nekāda sakara. Tieši tāpat tas bija Krimas gadījumā – vispirms cars Vladimirs nesarkstot apgalvoja, ka tā ir pašdarbība, kuŗā Krievija nu nekādi nav bijusi iesaistīta, lai gan tie, kuŗi Krimā gāza pastāvošo iekārtu, starptautisku kameru priekšā tūlīt  vaļsirdīgi atzina, ka viņi ir no Krievijas. Pēcāk arī pats cars atzina, ka Krievija bijusi iesaistīta. Viņa skatījumā Krimas jautājums acīmredzot ir “nokārtots,” bet Ukrainas dienvidaustrumos nekas nav beidzies. Patlaban Krievijai nav iemesla atklāt savus mērķus, pat ja tie ir kā uz delnas redzami.

 

Amerika un Eiropas Savienība vēl spriež, kā reaģēt uz šo noziegumu. Ir visnotaļ skaidrs, ka Putina pievaldīšanai amerikāņi un NATO neizmantos to pašu procedūru, ko viņi izmantoja, lai gāztu Serbijas diktātoru Miloševiču, proti, – uzlidojumus un bombardēšanu. Krievija ir pavisam kas cits. Ir arī pietiekami daudz citu resursu, – daudzkārt stingrākas sankcijas nekā tās, kuŗas ieviestas patlaban. Nav vairs laika baidīties, ko tādā gadījumā darīs Krievija. Šī valsts jau tagad ir pierādījusi, ka starptautiskā kārtība un neatkarīgu valstu robežas tai ir absolūti nulles vērtībā. Eiropā tā aktīvi izmanto “skaldi un valdi” polītiku, lai nodrošinātu nevienprātību par sankcijām un daudz ko citu. Jā, Krievija ir liela valsts ar kodolieročiem, taču par visu vairāk tā baidās no konkrēta pretspēka. Ir laiks to demonstrēt!