Dzīve pagātnes ēnā
Sallija Benfelde    28.09.2021

 

 

Vācijas Fridricha Eberta fonds (FES) veicis starptautisku pētījumu par jauniešu vērtībām Centrāleiropā un Baltijas valstīs, tā rezultāti vēl tiek apkopoti un tiks publiskoti gada beigās. Tomēr jau tagad atklājušies interesanti fakti par Latviju, kur tika aptaujāti 1200 jauniešu. Uzreiz jāpiebilst, ka fonds nepieder nevienai partijai, bet ir ar sociāldemokratisku ievirzi.

 

Uz jautājumu, kuŗos laikos 20. un 21. gadsimtā Latvijai klājies vislabāk, gandrīz puse jeb 49% Latvijā uzrunāto respondentu atbildējuši, ka tas ir laiks pēc neatkarības atgūšanas vai pašreizējais periods. Tomēr būtiskas atbildēs ir starp tiem jauniešiem, kuriem dzimtā valoda ir latviešu, vai krievu valoda, vai arī krievu valoda ir tā, ko viņi lieto ikdienā, jo nāk no ģimenēm, kuŗās vienam no vecākiem dzimtā ir krievu valoda.

 

17 procentu aptaujāto jauniešu vecumā no 14 līdz 29 gadiem par Latvijai labāko periodu nosaukuši padomju laikus, kaut gan paši tos nav piedzīvojuši, jo tad vēl nebija dzimuši. Ja šo grupu skata pēc valodas, kuŗā viņi runā, tad aina ir cita. “Krievvalodīgajiem jauniešiem, sauksim tā, vai jauniešiem, kuŗiem dzimtā valoda ir krievu, absolūti pirmajā vietā izvirzās padomju laiks. 39 procenti krievvalodīgo jauniešu ir atbildējuši, ka tas ir labākais laiks Latvijas vēsturē, turpretī latviešu respondentu gadījumā tie ir 10 procenti, tātad – četrreiz mazāk,” skaidro Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks. Turklāt interesanti ir tas, ka kopumā šie jaunieši var būt arī eiropiski noskaņoti, bet viņu uzskati acīmredzot veidojušies ģimenēs, kuŗas jūt nostaļģiju pēc Padomju Savienības laikiem. No visiem aptaujātajiem aptuveni ceturtajai daļai jauniešu uz jautājumu par labākajiem laikiem Latvijas vēsturē nav nekādas atbildes, viņiem nav viedokļa.

 

Lai gan jauniešu uzskatu veidošanā cēloņus droši vien var meklēt arī lielajā to skolu skaitā, kuēās izglītība notiek krievu valodā un izglītības sistēmā kopumā, manuprāt, šī pētījuma fakti jau tagad izskaidro to, ka Latvijā ļoti daudzi neredz nedz to, ka Latvijas drošībai Krievija ir bīstams kaimiņš, nedz saprot, ka pašiecelto “tautas vadoņu” aicinājumi “gāzt režīmu” un draudzēties ar Krieviju apdraud gan valsti, gan viņus pašus. Pēdējā laikā šo nostāju ļoti bieži var redzēt sociālajos tīklos, un, protams, skaidrojumi par informātīvo un hibridkaŗu tiek uztverti kā muļķības, ar kuŗām vara tikai aizsedzoties.

 

Apliecinājums tam, manuprāt, ir arī kāds pagājušā gada Latvijas Universitātes Sociālo un polītisko pētījumu institūta (LU SPPI) pētījums par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri. Izrādās – dažādu draudu, tostarp militāro, uztvere Latvijā ir ļoti atšķirīga, saka vadošā pētniece un LU Polītikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa Tādu sabiedrības vispārējo attieksmi iezīmē arī 2020. gada sākumā veiktais Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra veiktais pētījums “Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti: veicinošie un kavējošie faktori”. Pēc tā datiem – pagājušajā gadā Latviju ar ieročiem rokās no potenciālā agresora būtu gatavi aizstāvēt 31 procents respondentu, savukārt, 55 procenti iedzīvotāju valsti būtu gatavi aizstāvēt nemilitārā veidā, sniedzot cita veida atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

 

LU SPPI veidoja fokusa grupas 12 pilsētās, cilvēkiem tika uzdoti dažādi jautājumi par to, kas viņus uztrauc, no kā viņi baidās. Diskusijas ilga vairākas stundas. Izvēlētajās pilsētās pēc fokusa grupu dalībnieku domām ļoti maza nozīme ir militāriem draudiem. Vienīgā pilsēta, kur tie tika minēti kā iespējami, ir Ādaži – acīmredzot tādēļ, ka militārās bazes klātbūtne rada zināmu satraukumu, ka potenciālā militārā apdraudējuma situācijā tā varētu ciest pirmā. Gan interesanti, ka Liepājā, kur atrodas Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) Jūras spēki, militārie draudi netiek uzskatīti kā nozīmīgi.

 

Visās pilsētās kā vieni no galvenajiem tika minēti ekonomiskie draudi. Tāpat daudzviet pēc fokusa grupu dalībnieku domām pastāv arī polītiskie draudi, ko minēja Rīgas, Rēzeknes, Jaunjelgavas un Daugavpils iedzīvotāji. Trešajā vietā pēc respondentu domām ierindojas personiskie draudi – kādā pilsētā vairāk minēti ar veselības aprūpi saistītie, citviet bažas par izglītību. Hibriddraudus savā “top trīs” minēja iedzīvotāji Ādažos, Daugavpilī, Talsos un Valmierā. Savukārt Rīga ir vienīgā pilsēta, kur iedzīvotājus uztrauc potenciālie vides draudi. Iespējams, tas saistīts ar lielo ostu tuvumu un līdzīgiem vides riskiem, kuŗi nav tik izteikti citviet Latvijā.

 

Raksturojot Krievijas radītos draudus, pētījuma autori secina – lai arī Krievija kopumā tiek uztverta kā agresīvs kaimiņš ar visai grūti paredzamiem nodomiem, vairākums respondentu tomēr uzskata, ka Latvijai aktuālākas ir citas problēmas. Krieviju pētījuma dalībnieki ierindoja desmit lielāko apdraudējumu saraksta lejasgalā. Daudz lielāks apdraudējums, pēc iedzīvotāju domām, pagājušajā gadā bija polītiskā nestabilitāte, stratēģiskās domāšanas trūkums valtiskā līmenī, ekonomikas un gadiem nerisinātās sociālās problēmas, arī veselības aprūpes un izglītības sistēmas jautājumi. Ž. Ozoliņa skaidroja, ka respondentu emocionālo stāvokli lielā mērā ietekmē polītiskā situācija Latvijā. Neticība valdībai un polītiskajām partijām transformējas neticībā sev, valsts nākotnei un tās attīstībai. To daudzi respondenti uzsvēra kā personisku draudu, norādot – kā var plānot ģimenes nākotni, ja valstī nav polītiskās stabilitātes!?

 

Protams, Covid-19 situāciju ir tikai saasinājis, un, manuprāt, ir saprotams, ka iedzīvotāji vispirms domā par ikdienas lietām un jautājumiem. Tomēr situāciju tas tikai pasliktina, “tautas vadoņi” to veikli izmanto. Baidos, ka daudziem nostaļģija pēc gadiem Padomju Savienības sastāvā var tikai pieaugt. 

 

Kā jau vairākkārt esmu rakstījusi – ir nopietnas bažas, ka mēs, Latvijas pilsoņi, sākam apdraudēt paši sevi un savu valsti. Ja nākamā gada Saeimas vēlēšanās tajā iekļūs Šlesers un Gobzems ar savām partijām, tad ir gandrīz neapšaubāmi, ka Saskaņa, abu šo kungu partijas un Zaļo un zemnieku savienība būs ar mieru veidot kopīgu koalīciju, ja tām būs vairākums. Un tad valsts orientācija lēnām, bet stabili var mainīties Austrumu virzienā.