Dodamies balsot!
Valda Liepiņa    30.08.2022

 

 

Kāds Deivida Lodža (David Lodge) romāna varonis saka -  tad, kad mīlējies pēdējo reizi, tu nezini, ka tā ir pēdējā reize. Tāpat ir ar balsošanu. Vai kāds no mūsu priekštečiem varēja iedomāties, ka 1931.gada 3. un 4.oktobrī, dodoties nobalsot par Latvijas Republikas 4.Saeimu, pēcāk vairāk nekā 60 gadus nebūs iespējas piedalīties brīvās vēlēšanās? Nākamā iespēja bija 1993.gadā! Vai mēs varam šādu iespēju pat iedomāties? 4. Saeimas vēlēšanās 1931.gadā piedalījās 103 kandidātu saraksti no 44 partijām (27 partijas iekļuva Saeimā). Nobalsoja 974 822 vēlētāji, kas sastādīja 80,04% balsstiesīgo. 

 

Latvieši ir starp laimīgajām valstīm, kas atguva tiesības balsot.

 

Pēc 62 gadu pārtraukuma, 1993.gada 5. un 6.jūnijā Latvijas tauta balsoja par 5. Saeimu. Vēlēšanās piedalījās 23 polītiskās partijas. Nobalsoja 1 118 316 vēlētāju, kas sastādīja 89,9% no 1 243 956 balsstiesīgo. Šogad dodamies pie savas neatkarīgās Latvijas Republikas vēlēšanu urnām jau 14. reizi, taču skumji apzināties, ka mēs arvien mazāk novērtējam savas brīvības un neatkarības privilēģijas – nodot savu balsi par Latvijas nākotni. 13. Saeimas vēlēšanās piedalījās 16 polītiskās partijas un nobalsoja vien 54,60%. Mums katram, protams, gribas ticēt, ka Latvijā vairs nepienāks tie laiki, kad mūsu privilēģija balsot varētu tikt atņemta, taču, tikai aizejot nobalsot, mēs varam stiprināt nākotnes brīvības izredzes. 

 

Vēsturnieks Timotijs Snaiders (Timothy Snyder) atgādina par šādiem gadījumiem arī citur salīdzinoši nesenajā vēsturē. Daļa vāciešu, kuŗi 1932. gadā balsoja par nacistu partiju, neapšaubāmi saprata, ka šīs varētu būt pēdējās jēgpilni brīvās vēlēšanas kādu laiku, bet lielākā daļa to nesaprata. Daži čechi un slovaki, kuŗi 1946. gadā balsoja par Čechoslovakijas komūnistisko partiju, droši vien saprata, ka balso par demokratijas beigām, taču lielākā daļa uzskatīja, ka viņiem būs vēl viena iespēja. Bez šaubām, krievi, kuŗi balsoja 1990. gadā, nedomāja, ka šīs būs pēdējās brīvās un godīgās vēlēšanas viņu valsts vēsturē, kas (līdz šim) ir bijušas. Jebkuŗas vēlēšanas var būt pēdējās - vai vismaz pēdējās tā balsotāja mūžā.

 

 

Demokratija vienkārši ir

Mēs esam pieraduši pie domas, ka demokratija vienkārši ir. Tā automātiski turpina pastāvēt līdzās vēsturei, lielākiem spēkiem vai kapitālismam. Demokratija ir cilvēku izvēle valdīt un vadīt, izvēle ne tikai būt brīvam izteikt savas domas un vēlmes, bet arī uzņemties atbildību par rīcību un lēmumiem. Tā ir par vērtībām. Tās pastāvēšana ir atkarīga no tā, par ko esam gatavi uzņemties risku (kā to patlaban redzam Ukrainā). Neatkarīgi no tā, kas notiek šajā kaŗā, ukraiņi riskē par vērtībām, kas atbilst demokratijai, un šis risks mudina mūs domāt par savām vērtībām. Demokratija ir atkarīga no mūsu līdzdalības. Tātad, arī no mūsu piedalīšanās vēlēšanās. Mums ir svarīgi tikt pārstāvētiem pasaules procesos – Latvijai ir svarīgi būt pie galda, lai nenonāktu uz galda... 

Mums ir svarīgi stingri pieteikt saviem ievēlētajiem deputātiem, ka no viņiem prasām to rīcību, ko viņi mums šajās nedēļās sola. “Nu kā var nesolīt? Kā var nesolīt pensionāriem cilvēka cienīgu dzīvi un saprātīgu pensiju? Kā var nesolīt veselības aprūpei viņiem absolūti nepieciešamo naudu? Kā var nesolīt zemniekiem atbalstu konkurētspējas nostiprināšanai?” – šie bijušā premjērministra Einara Repšes vārdi kļuvuši par mūsdienu Latvijas “polītisko folkloru”. Mēs redzam, ka šie vieglprātīgie solījumi vēl joprojām parādās solījumu sarakstu augšgalā. Tieši tagad mums ir iespēja un pienākums ne tikai balsot un izrādīt uzticēšanos kādai partijai, bet gan aktīvi sekot līdzi ievēlēto pārstāvju rīcībai. Un, ja negribam tieši uzticēties, balsojot par kādu partiju, varam to arī izaicināt uz nākotnes rīcību!

Lai gan bieži liekas, ka Latvijas attīstība atpaliek no citām valstīm (un tā dažos sektors arī ir), mums ir izveidojušās nevaldības organizācijas (NVO), nodibinājumi utt. kuŗu uzdevums ir ne tikai papildināt valdības darbības jomās, kur tautas līdzdalība ir nepieciešama, bet arī sekot līdz valdības darbam, korupcijas rādītājiem u.c. Taču, lai sekotu ievēlēto deputātu darbam, šīm organizācijām ir vajadzīga mūsu iesaistīšanās – un vispirms mūsu līdzdalība Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

 

Tieši Latvija bija pirmā Eiropas valsts, kur sievietes ieguva balsstiesības vispārējās, atklātās vēlēšanās. Mūsdienās pašsaprotami liekas, ka tiesības piedalīties vēlēšanās ir gan vīriešiem, gan sievietēm, gan LBTQ. Atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Šveicē sievietes tikai 1971. gadā ieguva iespēju piedalīties vēlēšanās. Latvijas territorijā šādas tiesības bijušas jau 1905.gadā, gadu ātrāk nekā Somijā, kas tiek uzskatīta par pirmo zemi Eiropā, kuŗā sievietēm ļāva vēlēt. Tobrīd Latvija gan atradās trīs Krievijas guberņu sastāvā. Ikkatrs divdesmit gadus vecs iedzīvotājs 1905.gada revolūcijas laikā decembrī varēja piedalīties pašvaldību delegātu vēlēšanās, neraugoties uz tautību vai dzimumu. 

 

Daudzi ir cīnījušies un atdevuši savas dzīvības par mūsu tiesībām balsot, izteikt savu viedokli, par demokratiju Latvijā. Kad transporta pieturā pie Ministru kabineta gaidām autobusu, piemineklis Gunāram Astram mūs mudina “Nebaidieties!”. Viņš un daudzi laikabiedri cīnījās par to, lai mēs šodien varētu piedalīties demokratiskās vēlēšanās. Viņi par to atdeva savas dzīvības, tāpat kā tie, kas krita kaŗa laukā. Tāpat kā neskaitāmie ukraiņi, kas šodien cīnās par savu – un mūsu – brīvību un iespēju dzīvot demokratijā. Brīdī, kad redzam, kā citi cīnās, bet paši neko nedarām, mēs aktīvi (vairs ne pasīvi) mājam demokratijai ardievas. Tā jau ir necieņa ne tikai pret tiem, kas pagātnē cīnījušies, bet arī pret mūsu pēcnācējiem. Pret visiem tiem, kas šajās dienās pirmo reizi dosies uz skolu. 

 

Eiropas Savienības tiesas (EST) tiesnese, profesore Ineta Ziemele uzsver riskus, ja uz vēlēšanām dodas neliels skaits balsstiesīgo. Viņa atgādina, ka demokratija nav visatļautība un tā prasa arī pildīt pienākumus, kā, piemēram, doties uz vēlēšanām, lai nepazaudētu savu valsti. “Latvijas tiesību sistēmā šīs ir tiesības – tiesības kandidēt, tiesības vēlēt. Tikmēr Beļģijā ir administrātīvā atbildība, ja neaiziet šo pienākumu izpildīt,” atzīmē profesore. EST tiesnese īpaši jauniešus aicina sekot līdzi polītiskajiem procesiem valstī: “Mūs ir tik, cik mēs esam, un mēs ģeopolītiski atrodamies tur, kur atrodamies. Līdz ar to Latvijas gadījumā, pat ja tas nav likumā ierakstīts, es to uztveru kā ārkārtīgi milzīgu atbildību – iet un nobalsot. Ņemot vērā, cik neliels cilvēkus skaits aiziet Latvijā uz vēlēšanām, ir milzīgi riski, ka demokratijas process, tā lēmumu demokratizēšana, ir ļoti minimāla Latvijā,” norāda I. Ziemele. Profesore uzsver, ka tas nav labi, ja parlamentā nav pārstāvēti pēc iespējas vairāk viedokļu. Tas valsts attīstībā un katra mūsu dzīvē neko labu nesola, tāpēc noteikti jādodas uz vēlēšanām. 

 

Šodien redzam, ka demokratija visur atkāpjas. Visā pasaulē ir vērojams demokratijas regress. Mums ir unikāla iespēja šo regresu bremzēt savā telpā; tajā par kuŗu mēs esam atbildīgi.

 

 

Etnoeiforija

Latvieši gan Latvijā, gan plašajā diasporā ar nepacietību gaida Dziesmu svētkus jau nākamgad. Dziesmu svētkiem Latvijā, tāpat kā dziesmu un/vai kultūras svētkiem diasporā (īpaši trimdā) ir allaž bijusi liela loma mūsu latviskās pārliecības, pašapziņas nostiprināšanā. Tā ir iespēja latviešiem sanākt kopā un lepoties par savu mantojumu, par sevi. Būdama trimdas bērns atceros, ka, dodoties uz Austrālijas Kultūras dienām ik gadu decembrī, bija īpaša svētku sajūta un, kad atgriezāmies, latviskuma “šprice” bija saņemta. Ap šiem svētkiem rodas tāda kā eiforijas sajūta. Un tomēr te der vēl piemetināt, ka lielāku latviskuma devu mēs dabūjām, apmeklējot pēc Kultūras dienām notiekošos jauniešu kursus, vasaras vidusskolu vai bērnu nometnes, kad tuvāk iepazinām latviešu kultūru, kā arī savus vienaudžus. 

 

Zviedrijā mītošais Juris Krēsliņš : “Mūsu Dziesmu svētku eiforija ir drusku “antivakseriska”. Mēs izbaudām emocionālo svētku eiforiju, bet mēs neko no tā nepārceļam uz valsti. Mēs kopīgi izdziedamies un izdejojamies, bet referendumā nevaram aiziet un nobalsot par valodu.

Te būtu jājautā, vai mūsu etnoeiforija, kuru uzskatu par ļoti svarīgu dzinējspēku, nav aizēnojusi mūsu valstisko domāšanu. Te ir vērts piezīmēt, ka mūsu valsts dibinātāji nenodevās šai eiforijai, kaut arī tie bija ļoti dziļi latvieši, kas cienīja savu valodu un kultūru.”

 

Tiesa, folkloras, koŗu un deju kustībai bija neatņemama loma Latvijas Atmodā. Dziesma un deja palīdzēja tautai izdzīvot okupācijas gadus. Teātri piekopa latviešu valodu. Šajos gados liekas, ka izveidojusies domāšana, ka gan jau kāds cits parūpēsies… Bet mēs taču paši spējām par sevi uzņemties atbildību 1989., 1990, 1991. gadā, kad sargājām (un nosargājām) savu valsti. Uzņēmāmies atbildību vēl līdz gadsimteņa mijai, kad balsotāju skaits sāka konsekventi sarukt līdz pēdējām vēlēšanām (13. Saeima) 2018.gadā, kad savu balsi nodeva vien 54,6% balstiesīgo. 

 

Kāpēc neejam?

Un te jau varu dzirdēt parastos iemeslus – “Ai, nav jau tur neviena par ko balsot…”; “Visi kaut ko sola, bet neviens neko nedara…”; “Viņi visi tur ir korumpēti…”; “Es kaut kur lasīju, ka vēlēšanas ir tik un tā pret Satversmi”. “Reizēm dzirdam, ka vēlētājs saka: esmu vīlies šajās vēlēšanās – polītiķi netur solījumus! Nav jāgaida, ka elite mūs nemānīs. Krāpšanās un melošana ir cilvēka sastāvdaļa. Skaidrs, ka polītiķi mānīsies un melos, bet jāizdara spiediens, lai polītika paliek tīrāka. Pagaidām to sabiedrībā nemana.” (Psichiatrs Artūrs Utināns)

 

Dodamies uz vēlēšanām un arī pēc tam izmantosim savas pilsoniskās un demokratiskās tiesības, sekot līdzi deputātu darbam, izdarīsim spiedienu! Tam ir jābūt apzinātam, gadiem ilgam procesam, nevis skaļiem protestiem (ar baloniem, koncertiem utt.), kuŗos līdzīgi domājoši cilvēki apvienojas. Tas ir arī konstruktīvs darbs demokrātiski ievēlētai opozīcijai. 

 

Lai dotos uz priekšu, ir vajadzīga kāda struktūra. No kurienes radīsies savas zemes saimnieki? Kā izveidosim savu valsts pārvaldes sistēmu, ja neesam nevienu ievēlējuši? Mūsu pēdējo desmitgažu pieredze nekādus mistiskus saimniekus no tukšiem vārdiem nav radījusi! Nihilisms, kas veidots ar uzsaukumiem (tostarp – neiet uz vēlēšanām!) un kritiku, bet bez alternatīvas rīcības vai alternatīvas varam izlasīt soctīklos, laikrakstos. Tie atbaida potenciālos vēlētājus, jo viņiem vairs nav skaidrības par vēlēšanu nozīmi. Katrā jau kaut kur ir apslēptais dumpiniekus, bet mūsu Saeimas vēlēšanas un valsts nākotne ir pārāk svarīga, lai pakļautos savam iekšējam dumpiniekam!

Maize un cirks?

“Dodiet tautai maizi un cirku!” Vēlēšanu gaitā esam daudz pieredzējuši ne tikai tukšos vai neizpildītos polītiķu solījumus, bet arī vēlēšanu kampaņas, ko varētu vienīgi raksturot kā cirku (sākot ar banāniem līdz bezmaksas koncertiem). Vēl joprojām ir polītiķi, kas uzskata, ka cilvēkus var “nopirkt”, pārliecināt ar ēdienu un izklaidi, tā vietā, lai viņi varētu nodoties pilsoniskām pārrunām un darbiem. Šo jēdzienu senatnē pirmo reizi aprakstīja satīriķis, romiešu dzejnieks Juvenāls, kuŗš radīja latīņu terminu panem et circenses, kas nozīmē "maize un cirks". Vai tie ir banāni, koncerti vai skaļas klaigas, protesti – daļu vēlētāju tieši tas uzrunā. Taču liekas, ka ir vēl lielāks skaits vēlētāju, kuŗus tas ne vien neuzrunā, bet varbūt atbaida vai liek pavīpsnāt? Polītiskā dzīve šķiet kļuvusi banāla un teatrāla. 

 

Atceros ar kādu pacilātību mēs Melburnā devāmies uz 5. Saeimas vēlēšanām 1992.gadā. Latvijā un ārpus tās brīvas un neatkarīgas vēlēšanas bija sapņu piepildījums. Melburnas vēlēšanu iecirknis bija ierīkots latviešu namā, un tur gaiss pilnīgi “sprakšķēja” no pozitīvajām emocijām. Beidzot varējām atkal vēlēt Latvijas brīvās vēlēšanās! Tas bija tik nozīmīgs notikums, ka Austrālijas televīzijas kanali veidoja īpašus ziņu sižetus un tos rādīja vakara ziņās. Tas bija nozīmīgs notikums ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā. 

 

Kad 2010.gadā izveidojām vēlēšanu iecirkni Luksemburgā, tur mītošie latvieši bija stāvā sajūsmā par iespēju turpat savā mītnes zemē nodot savu balsi. Vairs nebija jābrauc uz Briseli, bet gan kopā ar visu ģimeni doties balsot. Tie bija kā svētki. Togad vēlēšanu iecirkni ierīkojām goda konsula garāžā! Ārpusē bija uzslieta nojume – ja nu gadījumā uznāktu lietus vai pārmērīgi stipra saule. Rindas veidojās. Vecāki ar maziem bērniem, daži vēl ratiņos, nāca balsot. Gadiem ejot, bija skaisti ieraudzīt šos bērnus pieaugam un pievienojamies saviem vecākiem. Tā bija pilsoniskās apziņas audzināšanas paraugstunda. Un pamazām Luksemburgā izaugušie jaunieši paši nāca pirmo reizi nodot savu balsi. To Luksemburgā izdarīja arī Prezidenta Egila Levita dēls. Jaunieši ļoti nopietni lasīja programmas, sekoja ziņām un analīzei – tas viņiem bija nopietns un svarīgs pienākums. Toreiz uz vēlēšanu iecirkni Luksemburgā atbrauca arī latvieši no tuvējās Vācijas, Francijas un Beļģijas. Viņiem šķita, ka, ja nu Luksemburgā (garāžā!!!) var iekārtot vēlēšanu iecirkni, kādēļ gan viņi nevarētu to pašu? Ar gandarījumu vērojām, ka nākamajās vēlēšanās Eiropā izveidojās vairāki jauni iecirkņi. Diaspora gribēja – un grib – balsot. 

 

Šogad vēlēšanu iecirkņu skaits ārzemēs ir sarucis. To laikam daļēji var skaidrot ar lielo uzsvaru uz pasta balsošanu. Lai gan gribas ticēt, ka šī iespēja tiks pilnībā un aktīvi izmantota, nekas nespēj atvietot to sajūtu, kāda ir personiski aizejot uz iecirkni un tur iemest savu izvēli urnā. Ja balsojam pa pastu, tad nodrošināsim balss nonākšanu iecirknī līdz 1.oktobrim.

 

 

Mums ir izcila iespēja

Varam mazināt demokratijas regresu pasaulē. Varam uzticēt vai izaicināt valdību un valsts pārvaldi uz aktīvāku darbu nākotnē. Varam iesaistīties mūsu jaunievēlētās valdības darba sekošanā un izvērtēšanā. Neklusēsim!

 

Vai esam aizmirsuši, cik maz ir to valstu, kuŗām izdevies iegūt vai atgūt šo privilēģiju? 

 

Vai esam aizmirsuši, cik daudzi cilvēki Latvijā un ārpus tās strādāja un ziedoja (arī savas dzīvības), lai mums iedotu un nosargātu šo privilēģiju? 

 

Vai tā tomēr nav necieņa pret iepriekšējām paaudzēm, ja mēs nenovērtējam to, kas mums tagad ir dots? Un, ja šo privilēģiju nenododam nākotnes paaudzēm?

 

1.oktobrī mums katram zināms, kas jādara. Ejam balsot! Šī ir mūsu iespēja aktīvi piedalīties Latvijas Republikas nākotnes izaugsmē. 

Raksts tapis projekta “JĀbalso” ietvaros, sadarbībā ar PBLA un SIF