Darbaspēka, dzīvesveida, patvēruma problēmas
Franks Gordons    22.07.2015

 

Mazāk apmaksātu darba veicēju trūkuma dēļ tiek ievesti viesstrādnieki, sacīja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvis Edgars Treibergs. Viņš precizēja, ka jau tagad tiek ievesti darbinieki no Ukrainas, kas nodarbināti ogu un augļu novākšanā. Man, Ulmaņlaika bērnam, tūdaļ atausa atmiņā pēdējie pirmskaŗa gadi, kad Latvijā ieveda laukstrādniekus no Polijas.

 

Darbaspēka problēma, var teikt, nodarbina prātus visās attīstītajās valstīs, un bieži vien zināms riska faktors ir ievedamo viesstrādnieku dzīvesveids. Šo darbaspēka dzīvesveida problēmu nedrīkst ignorēt, kad jāizlemj, kādi bēgļi, resp., patvēruma lūdzēji,  uzņemami Latvijā. Telavivā un apkārtējās satelītpilsētās debesskrāpji „aug kā sēnes”, un būvdarbus pēdējos gados galvenokārt veic ķīnieši, kas strādā gadskārtēja kontrakta ietvaros un sūta daļu no nopelnītā savām ģimenēm Ķīnā. Viņi ir čakli, nedzer un nevienam nekrīt uz nerviem. Mūsu fermeri, īpaši dārzāju, vīnogu un augļu novākšanas sezonā, nodarbina - arī kontrakta ietvaros - viesstrādniekus no Taizemes (Siāmas), kuŗi ir čakli, turklāt pieraduši pie tveices. Bet te ir, var teikt, kulinārais aspekts: viņu gardākais ēdiens ir suņa gaļa, viņi ķer ciemata suņus, nokauj tos un cep, un ne vienmēr līdz brīdinājumi un naudas sodi.

 

Toties Izraēlā, tāpat kā Vakareiropā un Ziemeļamerikā, iecienīti un patiešām uzticami ir filipīnieši, kas nodarbināti galvenokārt nespējnieku un invalidu aprūpē. Būdami katoļi, šie malaju cilmes ļaudis rietumzemēs iekļaujas.

 

Latvijas apstākļos, kad rodas jautājums, vai iespējams izraudzīties - 250 cilvēku kvotas ietvaros – bēgļus, resp., patvēruma meklētājus,  pēc katēgorijām, priekšroka,  manuprāt,  būtu dodama bēgļiem no nelaimīgās Sīrijas, kas pēc konfesijas ir kristieši: aisoriem, maronītiem, čaldejiem, jakobītiem u.tml., kuŗu uzskati par ģimeni un sievietes lomu būtiski neatšķiras no Latvijā pieņemtajiem.

 

Var teikt, ka Melnajā Afrikā, piemēram, Nigērijas dienvidaustrumu novados, arī mīt kristieši, kuŗus vajā tās pašas etniskās izcelsmes musulmaņi. Taču, ja neskaita izglītoto virsslāni, viņi sociālā ziņā ir primitīvi, kas apgrūtina viņu integrāciju.

 

Izraēlai ir savdabīga pieredze ar (nosacīti) „afrikāņiem”. Pirms kādiem 30 gadiem Izraēla kā „pazudušos brāļus” uzņēma tūkstošiem tumšādainu Etiopijas jūdu - t.s. falaša, kuŗi uzskata sevi par ķēniņa Zālamana un Sabas ķēniņienes garīgajiem pēctečiem. Viņi nebija cionisti nacionāli laicīgā nozīmē, bet ticēja, ka nāks brīdis, kad, beidzot atgriezīsies svētajā Jeruzalemē. Patlaban šī judaisma paveida pārstāvju skaits Izraēlā ir 160 000.Tie, kas uzauguši Izraēlā, visumā integrējas, apguvuši ivritu līdzās dzimtajai amharu valodai, pilda kaŗa dienestu, viņiem ir savi deputāti parlamentā un pašvaldībās. Diemžēl ģimenēs joprojām izpaužas „tēva tirānija”, un „baltie” policisti bieži vien pret viņiem izturas brutāli, kas nesen izraisīja protesta mītiņus.

 

Daudz lielākas klapatas Izraēlai ir ar aptuveni  40 tūkstošiem nelegālo bēgļu no Erirejas (kur valda despotisks režīms) un Sudānas (kur nebeidzas asiņaini kaŗi starp ciltīm). Viņi caur Ēģipti, šķērsojot Sinajas tuksnesi un piekukuļojot turienes beduinus, kādu laiku masveidā „spraucās iekšā” Izraēlā, kas viņu acīs ir moderna un pārtikusi valsts. Viņi apmetušies galvenokārt Telavivas dienvidos, autoostas apkārtnē, un šī kvartāla izraēlieši vakaros baidās iziet uz ielas. Izraēlas valdība pat sākusi apmaksāt viņiem lidojumu uz kādu no Afrikas valstīm, kas gatava viņus uzņemt (Ugandu, Ruandu). Bet tie, kas šo piedāvājumu pieņēmuši, stāsta, ka „tur arī nav dzīvošana”. Pērngad Izraēla uzslējusi gaŗu žogu parallēli robežai ar Ēģipti, un nelegālo bēgļu straume apsīkusi.

 

Žogi tiek slieti arī, kā zināms, daudzviet Eiropā, kur kāda ES dalībvalsts robežojas ar zemi, kas šajā ūnijā neietilpst un kur drūzmējas  tie, kas alkst laimi un sociālo pabalstu.

 

Slogs ir smags, problēmu bez gala.