Cerot uz labāku Rīgu
Juris Lorencs    18.08.2020

 

 

Retie ārzemju tūristi, kuŗi šajā vasarā pastaigājas pa Rīgas centru, diezin vai pamanītu, ka 29. augustā pilsētā notiks ārkārtas pašvaldību vēlēšanas. Parkos neredz aģitācijas teltis, ielās tikpat kā nav reklāmas plakātu, bet manā pastkastītē vēl nav iemesta neviena (!) reklāmas lapiņa. Var jau būt, ka polītiķi taupa spēkus un gatavojas “izšaut pulveri” pēdējā kampaņas nedēļā. Tomēr izskatās, ka partiju maciņi kļuvuši plānāki, savukārt polītisko kampaņu financēšanas uzraudzība ar katru gadu kļūst aizvien stingrāka. Patiesībā pašvaldību vēlēšanām Rīgā vajadzēja notikt vien nākamā gada jūnijā. Tad kāpēc tāda steiga?

 

Atgādināšu notikumu chronoloģiju. 2019. gada 30. janvāris, Korupcijas novēršanas un apkarošas birojs veic kratīšanu Rīgas mēra Nila Ušakova (partija “Saskaņa”) kabinetā. Pamatojoties uz aizdomām par kukuļošanu Rīgas domē, ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Juŗa Pūces 4. aprīļa rīkojumu Ušakovs tiek atstādināts no amata. 25. maijā Latvijā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuŗās Ušakovs un viņa vietnieks Andris Ameriks (partija “Gods kalpot Rīgai”) iegūst deputātu mandātus un pārceļas uz Briseli. Pēc viņu aiziešanas Domes valdošajā koalīcijā sākas nesaskaņas, līdz tā pilnībā izirst. Vienlaikus Rīga saskaras ar nopietnām atkritumu apsaimniekošanas problēmām, no namu pagalmiem dienām ilgi netiek izvesti atkritumu konteineri. Pēc tam, kad Rīgas domē trīs sēdēs pēc kārtas nav sanācis vajadzīgais deputātu kvorums, ministrs Pūce 6. decembrī iesniedz Saeimā likumprojektu par Rīgas domes atlaišanu. Saeima to pieņem 2020. gada 13. februārī , bet 24. februārī likumu apstiprina Valsts prezidents Egils Levits. Sākotnēji bija paredzēts, ka ārkārtas vēlēšanas notiks 25. aprīlī. Taču savas korekcijas ieviesa Covid-19 epidēmija, un vēlēšanas pārcēla uz 29. augustu.

 

Kopumā tajās startē 15 saraksti, uz 60 vietām domē pretendē 707 deputātu kandidāti. Ja patreizējie polītisko partiju reitingi saglabāsies nemainīgi līdz vēlēšanu dienai, tad pārmaiņas Rīgā būs. Pie varas nāks partijas, kas patlaban veido Saeimas valdošo koalīciju. Dažreiz dzird apgalvojumu, ka beidzot pie teikšanas Rīgā būšot “latviskie spēki”. Es tam īsti negribētu piekrist. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka gan “Saskaņas”, gan “Gods kalpot Rīgai” rindās ir arī daudzi latvieši. Es drīzāk teiktu- pie varas nāks jauni cilvēki un jauna domāšana. Nesen intereses pēc ieskatījos Centrālās vēlēšanu komisijas interneta mājas lapā www.cvk.lv,  iepazinos ar partiju piedāvājumu Rīgas domes vēlēšanām. Tas, kas iekrita acīs- jauni, vēl nedzirdēti uzvārdi. Svaigi, moderni uzskati, jauns Rīgas attīstības redzējums. Gribētos ticēt, arī godīgi nolūki. Tomēr visvairāk mani pārsteidza apstāklis, ka es nezinu šos cilvēkus, neesmu par viņiem neko dzirdējis. Tas liecina par vairākām lietām. Pirmā un acīmredzamā- es novecoju. Izaugušas paaudzes, ar kuŗām ceļi krustojas aizvien retāk. Otrām kārtām- mēs sākam līdzināties Rietumeiropai un vairs tik ļoti neinteresējamies par polītiku kā agrāk. Ja vairs nevaram nosaukt visus ministrus, neatpazīstam lielāko daļu Saeimas deputātu, kā tad lai mēs zinātu Rīgas domes deputātu kandidātus? Un, visbeidzot, jaunatne vēlas nākt polītikā, un tas ir apsveicami. 13. Saeimā ievēlēto deputātu vidējais vecums ir 47,3 gadi. Partijai, kuŗai socioloģiskās aptaujas paredz uzvaru domes vēlēšanās, deputātu kandidātu vidējais vecums ir 40 gadi.

 

Kas nodarbina rīdzinieku prātus? Atkritumu problēma bija iemesls, kāpēc ministrs Pūce sāka runāt par Rīgas domes atlaišanu. Satiksmes sastrēgumi, izdrupušās ielas, nelabotās ietves. Bērnudārzu trūkums. Bet vairāk par visu- korupcijas ēna pār iepriekšējo domi. Tiesa, nav jau tā, ka līdz šim nekas nav darīts. Pilsētā top jauni veloceliņi un sporta laukumi. Tieši Ušakovs bija tas, kuŗš aizsāka vērienīgo Līgo svinēšanu Daugavmalā. Parādās jaunu attīstības centru aizmetņi- Skanstes ielas apkārtne, Nacionālā bibliotēka, Jaunās Teikas rajons blakus bijušajai rūpnīcai VEF, Latvijas Universitātes studentu pilsētiņa Torņakalnā. Apkārt Rīgai izveidojušies eleganti privātmāju rajoni (Mārupe, Berģi, Piņķi, Ulbroka). Bet mani, kuŗš dzīvo pašā pilsētas centrā - Tērbatas un Ģertrūdes ielu stūrī, uztrauc tuvākās apkārtnes degradācija. Tukši, pamesti nami, it īpaši Čaka/ Marijas un Brīvības ielās, slēgti veikali, noputējuši, gadiem nemazgāti logi. Pēdējos gados vairākas man pazīstamas ģimenes ar bērniem atstājušas pilsētas centru, pārcēlušās uz Pierīgu, Ogri, Saulkrastiem.

 

Starp argumentiem par labu šādam solim (tīrs gaiss, daba, savs dārzs) ir arī sekojošs: centrā nav kur novietot mašīnu. Tā nu ir iznācis, ka visa Rīga no Daugavas līdz pat Grīziņkalnam uzbūvēta laikā, kad automašīnu vēl nebija. Rīga gan nav vienīgā, ar līdzīgām problēmām saskaras bezmaz vai visas Eiropas pilsētas. Lielveikali un jo sevišķi interneta tirdzniecība pamazām izputina mazos veikaliņus pilsētu centros, kuŗi nespēj samaksāt augstās īres cenas. Vienlaikus esam sākuši mazāk tērēt- gan baidoties no iespējamās krizes, gan sekojot vides aizsardzības organizāciju aicinājumiem “dzīvot pieticīgāk”. Situāciju vēl vairāk saasināja Covid-19 epidēmija. Cilvēki baidās iet uz kafejnīcām, veikalu plauktos krājas neizpārdotu apģērbu un apavu kalni. Patiešām- kāpēc pucēties, ja tāpat nav kur iet? Ko darīt? Un te nu mēs saskaramies ar gluži vai neatrisināmu dilemmu. Pēdējos simt gados viens no efektīvākajiem attīstības instrumentiem valstīs ar brīvā tirgus saimniecību bijis nekustamā īpašuma nodoklis. Gribi dzīvot bagātā, sakārtotā un prestižā vidē- maksā! Bet centrs vairs nav ne sakārtots, ne prestižs, bet nekustamā īpašuma nodoklis šeit tikai aug. Izskan bažas, ka pēc pusotra gada, kad stāsies spēkā jaunās nekustamo īpašumu kadastra vērtības, daudziem tās var izrādīties nesamaksājamas. Nav brīnums, ka cilvēki un biznesi pamet pilsētas centru.

 

Brīdī, kad es rakstu šīs rindas (ir 16. augusts), Rīga svin pilsētas svētkus. Vērmaņdārzā notiek tradicionālais tirdziņš. Tērbatas ielā, kas uz mēnesi pārvērsta par gājēju zonu, brīvdabas kafejnīcās cilvēki bauda vasaras sauli. Beidzot parādījušās pirmās polītiskās reklāmas. Partija “Kam pieder Latvija?”, kuŗai polītikas eksperti gan īpašus panākumus nesola, sola atņemt naudu “aizdomīgām firmām” un atdot to rīdziniekiem. Diezin vai vēlētāji uzķersies uz tik lētām makšķerēm. Gribētos ticēt, ka 2025. gadā, kad beigsies jaunievēlētās domes pilnvaru laiks, mēs dzīvosim citādā Rīgā. Turīgākā, ērtākā, tīrākā, interesantākā. Efektīvi un godīgi pārvaldītā. Ar jauno Rail Baltica dzelzceļa maģistrāli, daudziem veloceliņiem, koncertzāli un modernās mākslas muzeju. Bet tas ir tikai sākums jaunam darba cēlienam. Rīga jau nekad nebūs gatava.