Avantūrists un sauss birokrats neder!
   16.04.2019

 

 

Kamēr partijas vēl tikai mēģināja vienoties par kandidātiem, sabiedrībā jau noritēja aktīvas diskusijas par Valsts prezidenta izvēles procesu,  par tām zināšanām, īpašībām un vērtībām, kas raksturo izcilu valsts prezidentu, kā arī par to, kā būtu uzlabojams process, lai sabiedrība tiktu pie ideāla prezidenta. 

 

Nesen biedrības "Par izcilu Valsts prezidentu" rīkotajā paneļdiskusijā birojnīcā Nice Place Rīgā piedalījās konstitucionālo tiesību jurists Edgars Pastars, Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameras valdes pārstāvis, uzņēmuma ECO Baltia valdes priekšsēdis Māris Simanovičs, portāla Manabalss.lv vadītājs Imants Breidaks, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Skaidrīte Lasmane, sabiedrības par atklātību Delna jurists un iniciatīvas "Par atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās" autors Jānis Veide un socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Diskusiju vadīja Aldis Austers 

 

S. Lasmane. Latvijai neder teatrāls avantūrists un sauss birokrats. Esmu iedziļinājusies pirmo Valsts prezidentu darbībā, viņu biografijās. Piemēram, Jāņa Čakstes runās un arī citu tā laika valstsvīru runās ļoti daudz dominē celtniecības terminoloģija: būvēt, celt, veidot, uzlabot... Man šķiet, ka šie darbības vārdi nav īpaši raksturīgi pašreizējo Latvijas prezidentu terminoloģijā. 

 

Manuprāt, šobrīd ir vajadzīgs tāds prezidents, kas spēj tautu uzrunāt, iedvesmot kādiem darbiem. Latvijā patlaban lielu akcentu liek uz likumu rakstīšanu cerībā, ka ar likumiem visu atrisinās. Bet no rakstītā likuma līdz tā īstenošanai ir ļoti tāls ceļš. Tāpēc ir vajadzīgs prezidents, kuŗš ļauj parlamentam nodarboties ar likumdošanu, bet pats spēj vienoties ar tautu, lai kaut ko uzlabotu, būvētu, celtu un pārveidotu. Neaizmirsīsim, ka mēs dzīvojam ceturtās industriālās revolūcijas priekšvakarā. 

 

 

I. Breidaks. Pārvaldīt valsti, būt par polītiķi, nav tas pats, kas būt par mācītāju, ētisko vērtību nesēju, filozofu... Morālām vērtībām ir jābūt klātesošām, bet tās nevar būt izšķirošas. Prezidentam jāstāv pāri polītiskajām partijām un polītiskajiem strīdiem. Viens no principiem, ko iedibināja Jānis Čakste, bija tas, ka pirmā persona ir virs ikdienas ķildām un sīkumiem. Ja partijai ir konkrēts elektorāts, kas nav visa nācija, tad prezidentam jāstrādā vienlaikus visai nācijai, pāri elektorāta grupējumiem. Partijas ir tās, kas izvirza un apstiprina prezidentu, bet tomēr vēlams būtu virzīt tādu cilvēku, kas nav vienas partijas konkrēts pārstāvis.

 

Prezidentam ir jābūt valsts vizītkartei, iekšējajam konsolidētājam, mūsu valsts sejai ārējā pasaulē, mūsu harizmātiskajam oratoram. Prezidentam ir jārunā par to, kas būs ar Latviju, kāda ir tās vīzija un attīstības risinājumi, kāda būs mūsu rīcībpolītika, kurp mēs ejam. Tā nav konkrētu likumu uzrakstīšana un ieviešana, bet stratēģiskās tendences veidošana. 

 

 

A. Kaktiņš. Mēs varam ņemt visus labos vārdus latviešu valodā un teikt, ka viņam ir jābūt gudram, godīgam, krietnam, tikumīgam... Tā ir ideālā pasaule, bet ir reālā pasaule,  un tajā es personīgi neprasītu no viņa pārāk daudz. Man šķiet,  ļoti svarīgi tas, ka Valsts prezidents ir spēcīga simboliska figūra. Tas nav stāsts par parastu polītiķi. Simboli parasti ir irracionāli, kas dzīvo paši savu dzīvi. Jāapzinās, ka tu esi simbols un jāmēģina to simbolu piepildīt ar saturu. 

 

Kad vaicājām iedzīvotājiem, kam viņi uzticas, kā vērtē dažādus polītiķus, tad uzzinājām, ka Latvijā ir ļoti maz augsti novērtētu polītiķu, viņu paliek arvien mazāk. Tie augstie vērtējumi ir tikai vairs relātīvi pret tiem, kuŗiem ir zemāki vai nekādi vērtējumi. Tas polītiskais panteons, kam spētu uzticēties liela vai lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, paliek arvien mazāks un mazāks un šobrīd ir gandrīz pilnīgi iznīcis. Šeit es redzu milzīgu problēmu. Profesore Lasmane runāja, ka vajadzētu kaut kā iedvesmot un uzrunāt sabiedrību, atrast kopējus mērķus utt. Bet ikdienas dzīvē un aptaujās redzam, ka patiesībā esam ļoti sašķelti un kļūstam aizvien sašķeltāki. Tas nozīmē, ka atrast kādas lielas kopējas tēmas, lai varētu uzrunāt ļoti daudzus, kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Tādi cilvēki, kas stāvētu tam visam pāri un būtu spējīgi uzrunāt lielu vērā ņemamu sabiedrības grupu, paliek arvien mazāk. Tā ir milzīga problēma tajā ziņā, ja pēkšņi valstī notiek kaut kas ļauns un iestājas x stunda. Tad ir vajadzīgs cilvēks vai vairāki cilvēki, kas ir pietiekami lielas autoritātes un spēj uzrunāt nāciju, spēj to konsolidēt un savākt. Patlaban Latvijā ar to ir ļoti, ļoti problēmatiski, lai neteiktu vairāk, jo nav vairs šo lielo,  spēcīgo līderu. 

 

Jāuzsver arī tas, ka Valsts prezidentam ir jāstāv pāri ne tikai polītiskajiem, bet arī etniskajiem un valodu, kā arī citiem iespējamiem dalījumiem. To nav vienkārši panākt, bet tā ir kritiski svarīga lieta. 

 

Ja pirmskara Latvijas laikā būtu visi tie informācijas kanāli un apstākļi, kas ir šobrīd, es nedomāju, ka mēs tā mīlētu toreizējos prezidentus, jo mēs zinātu krietni vairāk par viņiem un viņi nebūtu tik ļoti mītoloģizēti.

 

 

E. Pastars. Prezidentam jābūt izpratnei par prezidenta institūcijas misiju. Diemžēl ne vienmēr ir redzams, ka tā ir bijusi. Šai institūcijai vajadzētu palīdzēt airēt, kad daudzi nezina, kurp. Kad polītiķi ir izmisumā un nezina, ko darīt, viņi zina, ka atnāks prezidents un spēs viņus uzvirzīt uz pareizā ceļa. Cerams, ka nākotnē būs tādi Valsts prezidenti, kas šo funkciju varēs izpildīt. 

 

Man negribas teikt, ka prezidentam ir jābūt tikai izcilam orātoram. Svarīgi, lai prezidents spētu domāt, jo ne visi cilvēki spēj domāt. Ja viņš spēj domāt, viņš spēj uzrakstīt arī runas, nevis tikai tās nolasīt kā deklamētāju konkursā.

 

Noteikti būtu jāzina svešvalodas, vismaz biznesa angļu valoda sākuma līmenī. 

 

Es negribu glorificēt pirmskaŗa Latvijas laika prezidentus, jo viņi, pirmkārt, ir miruši un, otrkārt, mēs nezinām, kādas tajā laikā bija ikdienas diskusijas. Ja palasa tā laika presi, nebija tā, ka viņi visi bija ļoti mīlēti, bija daudz kritikas viņu darbībai.

 

 

Ilze Krastiņa, zvērināta advokāte (no zāles). Mani klienti bijuši gan Gustava Zemgala, gan Jāņa Čakstes radinieki. Līdz ar to nācās pastudēt vēsturi. Mīļie draugi, pēc kara, kad nekā nebija, Čakste, Zemgals, Kviesis un viņu domubiedri atjaunoja neatkarīgo Latviju. Viņiem tas izdevās tikai tāpēc, ka viņiem bija ticība, cerība un mīlestība uz savu latviešu tautu. Ja prezidents būs cilvēks ar cilvēciskajām vājībām, īpašībām, viņš sapratīs pārējo tautu. Skatīsimies arī uz Kārli Ulmani! 1938. gadā, atklājot Civīllikumu, viņš teica: „Viens likums, viena taisnība visiem! Sarežģītās lietās - brīvība, svarīgās lietās – vienība, visās lietās – saderība." Vārdos viņš izteica savu vīziju un cilvēkus uzrunāja, ka jābūt vienotiem. Šeit runā par to, ka nav mums nekas tāds, kas varētu aizraut un aizkustināt. Ir! Dziesmu un deju svētki.! Vaira Vīķe-Freiberga aizrāva tautu ar vienkāršu uznācienu, daudzi to vēl atceras.

 

Te saka, ka neesot autoritātes, uz ko paļauties. Man ir tādi cilvēki un daudziem ir. Piemēram, Juris Rubenis, kuŗam cilvēki ļoti tic un uzticas. Es personīgi uzticos Levita kungam, jo ļoti labi viņu pazīstu kopš aizvadītā gadsimta 90. gadiem.

 

 

J. Veide. Noteikti vajadzīgs vairāk nekā viens kandidāts. Es nepazīstu Egilu Levitu, tāpēc man gribētos, lai viņš debatē ar kādu. Ir sabiedrības daļa, kas noteikti viņu ieraudzīs pirmo reizi.

 

E. Pastars. Kas attiecas uz prezidenta kandidātu atlasi, man vienmēr ir bijis jautājums, bet kā tie kandidāti uzrodas? Pieņemu, ka būtu jābūt "galvu mednieku" komandai, kas parāda šos prezidenta kandidātus. Ir taču cilvēki, kuri neiedomājas, ka viņi varētu pat kandidēt. Tāpēc personu atlases firmas piesaiste zināmā mērā ir būtiska. Nebūtu jāpaļaujas, ka viņš uzrodas no kaut kurienes.

 

Nebūtu slikti, ja arī sabiedriskajām organizācijām tiktu dota iespēja izvirzīt kandidātus. Tad tas labais kandidāts netiktu "saindēts" ar partiju vai polītiķa uzvārdu, kas parakstās par viņa izvirzīšanu.

 

Prezidentu ievēl Saeima ar vismaz 51 balsi, bet tas ir pārāk mazs skaits. Igaunijā prezidentu ievēl ar divām trešdaļām balsu, bet, ja nevar ievēlēt, tad piedalās arī pašvaldību vadītāji. Konstitucionālo tiesību komisija, kuŗu vadīja Levita kungs, atzinumā skaidri norādīja, ka esošais vairākums nav atbilstošs tai realitātei, kādai būtu jābūt.

Rolands Repše (no zāles). Prezidents diemžēl ir Latvijas politiskās sistēmas produkts tam, kā notiek politiskās spēlītes Saeimā. Atklātā balsošana ir neliels kosmētiskais remonts, kad deputāts ir spiests parādīt savu seju. Varbūt tiešām  vajadzētu iet Igaunijas pēdās un paplašināt prezidenta ievēlēšanas bazi uz pašvaldību vadītājiem. 

 

Mums (Repše pārstāv Jauno konservātīvo partiju – Red.) bija diezgan liela vienprātība par Egilu Levitu, kuŗam ir nākotnes redzējums un kuŗš to ir nodemonstrējis. Bet ir jūtams, ka sākušas kādas iekšējās spēlītes, tiek turēti kabatās kādi nezināmi kārava dūži, kuŗus vilks ārā kādā mirklī. Iepriekšējā Saeima jau palaida garām iespēju ievēlēt Levitu par Valsts prezidentu. Tagad ir otrais mēģinājums, un mēs nezinām, vai tas izdosies.

 

 

M. Simanovičs. Man ir vienkāršs un saprotams priekšlikums: ja reiz tapusi biedrība "Par izcilu valsts prezidentu", tad kāpēc lai tā, tuvojoties nākamajām Valsts prezidenta vēlēšanām, neizveidotu nominācijas komisiju, kuŗā apvienotu Latvijā atpazīstamu biedrības, piemēram, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameru, Latvijas Ārstu biedrību un citas, kas izraudzītos piemērotākos kandidātus valsts augstākās amatpersonas amatam un piedāvātu tos Saeimai. Te, lūk, ir tautas viedoklis un, lūdzu, balsojiet! Šādam balsojumam būtu pavisam cita vērtība. Ja katra partija nominēs savu kandidātu, mēs nonāksim pie polītiskā tirgus. 

 

 

I. Breidaks. Koalicija, izvirzot vienu kandidātu, liek saprast, ka opozicijas kandidāti ir bezcerīgi. Bet tas nav pareizi. Saeima pagājušajā gadā sprieda, ka katram kandidātam vajadzētu saņemt 50 tūkstošu cilvēku parakstus. Tas liecinātu, ka šim cilvēkam ir populāritāte sabiedrībā. Diemžēl šis priekšlikums tika noraidīts. Pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas varētu turpināt to lobēt.

 

E. Pastars. Tā ir neordināra un interesanta pieeja. Pie tās varētu strādāt.

Red.