Augusts Latvijas vēsturē
Vēsturnieks, 13. Saeimas deputāts (NA) Ritvars Jansons intervijā Ligitai Kovtunai    24.08.2021

 

 

Latvijas kalendārajā augusta mēnesī atzīmēti trīs datumi: 11. augusts – Latvijas brīvības cīnītāju  piemiņas diena; 21. augusts – Konstitūcionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”pieņemšanas diena; 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuŗu atceres diena.

Kāpēc 11. augusts?

 

Kad 1920. gada janvārī pēc Latvijas un Polijas armiju kopīgās cīņas par Latgales atbrīvošanu tiek panākta uzvara, līdz ar ko šī teritorija nonāk Latvijas rīcībā jeb pilnībā tiek iekļauta Latvijas Republikas  kopīgajā teritorijā, Krievija ir spiesta 1920.gada 11.augustā slēgt Miera līgumu ar Latviju. Krievijā vēl turpinājās pilsoņu kaŗš, valsts bija vāja, un Latvija tai brīdī varēja diplomātiskā ceļā panākt šī svarīgā līguma noslēgšanu. Līdz ar to 11. augustā tiek pieminēti visi tie brīvības cīnītāji, kas laikā no 1918. līdz 1920. gadam piedalījās Latvijas neatkarības izcīnīšanā, bet gluži simboliski tā ir diena, kad tiek atdots gods itin visiem, kas cīnījusies par savas valsts brīvību.  

 

Jā, šī diena Latvijā netiek svinēta, tā tiek mazāk pieminēta. Savulaik kopā ar režisoru Raitu Valteru uzņēmām dokumentālo filmu par nacionālajiem partizāniem, tieši 11. augustā to izrādīja Latvijas sabiedriskajā TV. Filmas vēstījums bija parādīt, ka cīnītāja gars latviešos bijis dzīvs arī cauri gaŗajiem okupācijas gadiem, un nacionālie partizāni ir tam spilgts pierādījums. Bet ar vienu filmu jau šo dienu padarīt par nozīmīgu svinamu dienu nevar – par maz ir skaidrots un populārizēts, lai tā iedzīvotos sabiedrībā.

 

Pēdējā gada laikā ir oficiāli pieņemtas  divas atceres dienas – 17. marts kā vienota nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. To ierosināja Valsts prezidents, un Saeima to vienbalsīgi apstiprināja. Tagad svarīgākais darbs ir to „iedēstīt” sabiedrībā, ko ar konferencēm un akadēmiskiem rakstiem vien izdarīt  nu nevar gan – liela nozīme te ir emocionālai, vizuālai uztverei, kā mūzika, kino, grāmatas utt. Tas pats attiecas arī uz otru atceres dienu – 2. martu – Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres iedzīvināšanu. 

 

Attiecībā uz 17. martu parasti kā galvenais notikums tiek minēts Latvijas Centrālās Padomes Memorands, kas tiešām ir ļoti nozīmīgs dokuments, kas tieši 1944.gada 17.martā tika parakstīts. Taču tā ir tikai viena šķautne no Latvijas pretošanās kustības, kuŗā bruņotā pretošanās cīņā vien piedalījās vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku – partizānu, nelegālu, kas, piemēram, izvairījās no dienesta Sarkanajā armijā, un viņiem  arī bija atbalstītāji. Bet ļoti nozīmīga šķautne, uz ko kā tautas deleģētu pārstāvju parakstīta dokumenta ideoloģiski balstījās arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības komandieris Pēteris Supe. 

 

2. martā, 1945. gadā, savukārt Stampaku purvā notika pati lielākā kauja Latvijas teritorijā, netālu no Viļakas. Un arī 2. marta atceres diena nav veltīta tikai šai vienai kaujai, ko līdz šim galvenokārt atzīmējuši Daugavas vanagi. Un atkal – nepietiek  tikai ar atceres pasākumu Stampaku purvā. ir jādomā, kā to plaši iedzīvināt, liekot lietā radošu izdomu. Galu galā – ir taču tik daudz bijušo partizānu atmiņas, partizānu dziesmu, dokumentu. 

 

Līdzīgi kā 4. maijs – valsts neatkarības pasludināšanas diena – īsti iedzīvojās tautā, kad to nosauca par „baltā galdauta svētkiem” un sāka plaši svinēt arī ārzemju latviešu sabiedrībās.

 

Bet ir vēl kāds datums augustā, kas daudzuprāt ir ne mazāk svarīgs par 4. maiju, un tas ir 21. augusts, konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu pieņemšanas diena. Diena, kad Latvija ieguva reālu neatkarību pēc 50 okupācijas gadiem.

 

Diena, kad Latvija patiešām pārcirta visas saites ar bijušo Padomju Savienību. Un te pastāstīšu kādu „stāstu iz dzīves”. Kāds mans draugs, kuŗš vēl 1990. gadā bija spiests būt dienestā okupantu Padomju armijā, toreiz 4. maijā sakravāja mantas, lai dotos mājās, taču... viņa komandieris ņirgādamies paziņoja, ka vēl nav nekāda pamata viņu laist, jo šai datumā vēl tikai stājās spēkā pārejas periods Latvijas attiecībās ar PSRS. Tikai pēc 1991. gada 21. augusta viņš, saņemdams armijas iesauku “Brīvā Latvija” varēja savu dienestu beigt, atgriezties mājās, un kopš tā laika 21. augusts ir diena, ko viņš joprojām svin, aicinot ciemos draugus. 

 

Pēc 4. maija Deklarācijas pieņemšanas vēl darbojās tikai daži Satversmes panti, gan paši galvenie, bet pārējā likumdošana reāli tika iedarbināta tikai pēc 21. augusta. Būtībā tiešām laika posms starp 4. maiju un 21. augustu ir pārejas periods, gan no juridiskā, gan tautas apziņas viedokļa, un šis datums – 21. augusts ir atjaunotās neatkarības reālās atgūšanas diena. 

 

Kas „ļauj” dažam labam uzskatīt un apgalvot, ka neatkarība Latvijai sakarā ar Maskavas puča izgāšanās iekrita tieši rokās...

 

Nē, nekādā gadījumā! Tas bija likumsakarīgs process – neatkarības tendence bija sākusies un ņēmusies spēkā daudz ātrāk par puču. Un nav svarīgi vai ar minēto pārejas periodu vai bez tā 4. maija deklarācijas nācija bija pasludinājusi Latviju par suverēnu valsti. Varētu gan teikt, ka pēc puča neatkarība gluži vai tika dāvāta PSRS Vidusāzijas republikām, kuŗas būtībā īsti nezināja, ko ar to iesākt. Tā ir ļoti liela atšķirība, ja vērtējam ne tikai Latvijas , bet visas Baltijas gatavību pastāvībai un neatkarībai. Mūsu vēsturē ir neatkarīgas valsts pieredze, turklāt atcerēsimies, ka trimdā šī neatkarības un brīvības ideja tika glabāta un kultivēta. Pateicoties visu iepriekš minēto apstākļu kopumam, ieskaitot pretošanās kustību tika aktuālizēts okupācijas fakts, kas savukārt palīdzēja gūt starptautisko atbalstu un atzīšanu, kā arī izvest no Latvijas okupācijas varas kaŗaspēku. Tas arī nodrošināja procesa neatgriezeniskumu, jo – ja Krievijas armija būtu mūsu territorijā palikusi līdz Putina laikam, t. i., 2000. gadam, situācija būtu ļoti nestabila. Pirmām kārtām, mēs nebūtu NATO un Eiropas Savienībā. 

 

Latvijas kalendāros vēl ierakstīts arī 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuŗu atceres diena. 

 

Tā ir 1939. gada 23. augusta nodevīgā diktatoru Staļina un Hitlera pakta parakstīšanas diena, kad daļa Austrumeiropas nonāk Padomju Savienības, daļa -nacistiskās Vācijas ietekmes sfērās. Atminēsimies, ka Vācija jau gatavojās kaŗam un tai pašā 1939. gadā repatriēja jeb izvāca no Baltijas savus vācu izcelsmes tautiešus. 

 

Jautājums jums kā Saeimas deputātam – vai tad 21. augusts tomēr tiks nostiprināts kā atzīmējama diena, un mēs to līdzīgi kā 4. maiju arī ierakstīsim zināmajā Laika kalendārā?

 

Jau 12. Saeimas laikā tika rīkoti sarīkojumi 21. augusta atcerei. Neatkarības laukumā pie Saeimas zaļo tolaik Lidijas Lasmanes stādītie kociņi, bet ar to vien, protams, ir par maz. Jubilejas gadā Coivid-19  situācija  daļēji apturējusi arī šo jautājumu. Šogad Saeima piedalās pilnīgas neatkarības atgūšanai veltītās konferences  “Sapnis un piepildījums. Brīvība un neatkarība.” organizēšanā, 21.augustā pie Brīvības pieminekļa gūlās valsts amatpersonu likti ziedi. Taču  arī šī diena ir jāiedzīvina ar visu to plašo iespēju kopumu, par ko mūsu sarunas sākumā jau runājām. 

 

Un visbeidzot jautājums, jūtot nākamo vēlēšanu tuvošanos – pēc kādiem kritērijiem jūs ieteiktu izraudzīties to polītisko spēku, par kuŗu atdot savu balsi? 

 

Ir jāskatās uz līdzšinējo veikumu – ko konkrēti 13. un iepriekšējās Saeimās ir paveikuši tie polītiskie spēki, par ko domājat balsot,  ko labu izdarījuši tautai vitālās jomās, kā kultūra, valoda, ģimene u. c., lai savu valsti un nāciju patiešām stiprinātu.