Atpakaļ viduslaikos
Sallija Benfelde    17.05.2016

 

Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kuŗa nav parakstījusi un ratificējusi t.s. Stambulas konvenciju, un izskatās, ka tās parakstīšana šobrīd jau ir zem jautājuma zīmes.

 

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) uzskata, ka sabiedrībā plašas diskusijas izraisījusī Stambulas konvencija ir atbalstāma. Premjers gan uzskata, ka konvencijai klāt ir jāpievieno deklarācija, kas ļaus šī dokumenta nosacījumus Latvijā ieviest atbilstoši Satversmei.

 

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija nupat paziņojusi, ka vēl nezinot, vai konvencija ir jāatbalsta. Nacionālai apvienībai visu laiku pret konvenciju ir dažādi iebildumi, un tikko arī tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ir atzinis, ka faktiski ir pret konvencijas parakstīšanu.

 

Pirms nedēļas Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji parakstīja atklātu vēstuli, kuŗā aicināja Stambulas konvenciju neratificēt. Šo vēstuli parakstīja Romas katoļu baznīcas Rīgas archibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas archibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgo baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

 

Nevalstisko organizāciju asociācija „Ģimene” pret Stambulas konvenciju ir nostājusies jau kopš brīža, kad tā nonāca Saeimā.

 

Kas ir Stambulas konvencija?

 

Tās pilnais nosaukums ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu. Konvenciju pieņēma 2011. gadā. Konvencijas būtība ir nepieļaut vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm nekādā formā un veicināt radikālas pārmaiņas, lai risinātu šo nopietno cilvēktiesību pārkāpumu. Stambulas konvencijā atzīts, ka no vardarbības ģimenē cieš ne tikai sievietes, bet arī bērni un vīrieši. Tātad konvencija attiecas uz jebkuru sabiedrības pārstāvi.

 

Vai Latvijā vardarbība ir izplatīta?

 

Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk nekā vidēji ES valstīs. Aptuveni 30% sieviešu savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskas vardarbības, apmēram 30% bērnu ir cietuši no vardarbības ģimenē. Vidēji katru gadu vīri/ partneri nogalina 5 sievietes, vairāk nekā 100 sievietes nokļūst slimnīcās ar vīra/ partnera nodarītajiem miesas bojājumiem.

 

Protams, jautājums, ko polītiķiem, asociācijas „Ģimene” pārstāvjiem un nu jau arī kristīgo baznīcu vadītājiem vaicā daudzi jo daudzi Latvijas cilvēki, ir – kāpēc konvencija nav vajadzīga, ja Latvijā vardarbība plaukst un zeļ?

 

Šķiet, visskaidrāko atbildi, kaut arī patiesībā nesaprotamu, ir devuši baznīcu vadītāji. Proti, šaubas un bažas izraisot tas, kā konvencijas autori analizē vardarbības cēloņus. Par tādiem tiek nosaukti nevis cilvēku netikumi, kļūdas un vājības, bet tradicijas, kultūra, reliģija un ģimenes institūts. Turklāt konvencija neaizliedzot pornografiju, nevēršoties pret narkotikām un alkocholu, kas esot vardarbības izraisītāji. Acīmredzot baznīcu vīri nav pamanījuši, ka, piemēram, islāms, kas nebūt neatbalsta alkocholu un pornografiju, savās radikālajās izpausmēs ir ļoti vardarbīgs pret sievietēm. Tāpat arī nežēlīga fiziskā vardarbība (apgraizīšana) pret meitenēm afrikāņu ciltīs ir tradiciju, nevis alkochola noteikta, tāpat kā meitenes pārdošanu vīrietim par sievu daudzviet ir tradicija un nevis pornografijas sekas. Turklāt šī konvencija ir nevis valdības darba plāns, bet tiesisks dokuments, uz kuŗa pamata tāds darba plāns par vardarbības apkaŗošanu var tapt.

 

Polītiķi un minētās asociācijas pārstāvji runā par Satversmes apdraudējumu, ko konvencija radot. Asociācija ir paziņojusi, ka konvencija esot radikālā feminisma iemiesojums, bet polītiķi kaut ko runā par to, ka Latvijā laulība starp vīrieti un sievieti esot visa pamats, bet konvencija to apšaubot, tā dodot vietu citādi orientētajiem. Patiesībā daži teikumi un termini no konvencijas tiek staipīti, kā vien iepatīkas, un iznākumā ir uzkurināta tāda neliela panika par to, ka Latvija grasās pieņemt dokumentu, kas nojaukšot robežu starp dzimumiem un apdraudēšot tradicionālo ģimeni. Pamazām jau sāk skanēt runas, ka sievietes vieta ir mājās un ka viņas vienīgais uzdevums ir dzemdēt bērnus. Kādā TV raidījumā nesen pat izskanēja doma, ka tās sievietes, kuŗas izglītojas un strādā, to dara tādēļ, ka jāpelna maizītei, vai arī ir pārliecinātas un apstulbinātas ar apgalvojumiem, ka viņām ir jāiegūst izglītība un jātaisa karjēra. Tā teikt, ja nebūtu jāpelna maizei un ja sievietes nebūtu apmātas ar izglītības un karjēras idejām, viņas sēdētu mājās, dzemdētu un dzemdētu, un Latvija plauktu. Protams, visa šī jezga ir vairojusi arī noliedzošu attieksmi pret cilvēktiesībām, un ir nācies dzirdēt, ka tās esot pēdējais patvērums neliešiem.

 

Jāteic gan, ka ļoti gribētos publiski pavaicāt šo uzskatu paudējiem, vai tiešām ārstes, medmāsas, skolotājas un daudzu citu profesiju sievietes strādā vai nu tikai tādēļ, ka jānopelna maizei, vai arī tādēļ, ka ir apmātas ar savu karjēru? Un kur ir tie vīrieši, kas nāks un strādās viņu vietā? Savukārt sievietēm, kas aizgūtnēm runā par radikālo feminismu, ko paužot konvencija, gribas atgādināt, ka tieši feminisms un cilvēktiesības ir viņām devušas šo iespēju publiski un brīvi paust savus uzskatus. Grūti iedomāties, kā pirms gadiem 200 viņas varētu publiski norādīt vīriešiem, kas viņiem jādara valsts labā. Tāpat kā daža laba deputāte, šķiet, aizmirsusi, ka, pateicoties feminismam un cilvēktiesībām, viņai ir tiesības kandidēt un tikt ievēlētai Saeimā.

 

Putra ir savārīta pamatīga, acīmredzami tiek izmantots vecais paņēmiens – jēdzienos vai terminos ielikt pavisam citu saturu un tad brēkt, ka notiek kaut kas nelabs vai nepareizs. Nu apmēram tā – priekšmets, ko visi sauc par galdu, jānosauc par krēslu un tad visu atlikušo mūžu var klaigāt, ka mums tik ļoti vajadzīgi galdi, bet ražojam tikai krēslus. Patiesībā to var nosaukt par demagoģijas paraugstundu. Tieslietu ministra Rasnača ekvibrilistika bija spoža un vienkārša – ministrijai esot tiesības lūgt tādu ekspertu skaidrojumu konvencijai, kas sakrīt ar ministrijas uzskatiem, tādēļ arī eksperti saka to pašu, ko nenoliedzami domā ministrs Dzintars Rasnačs un parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (abi no Nacionālās apvienības). Gan nav skaidrs, kāpēc tādā gadījumā vajadzīgi eksperti un jātērē valsts nauda, tāpat kā nav skaidrs, kopš kuŗa brīža koalicijas valdības ministrs var paust vienas partijas uzskatus, nerēķinoties ar valdības deklarāciju un darba plānu.

 

Lielais jautājums, protams, ir – kādēļ tā notiek? Diez vai notiekošo var skaidrot tikai ar sabiedrības (tātad arī polītiķu un sabiedrisko organizāciju) izglītības un zināšanu trūkumu jautājumos, kas skar jurisprudenci, socioloģiju, polītoloģiju un civilizācijas vēsturi. Tiesa gan, paniku, kas valda nelielā sabiedrības daļā par to, ka tūlīt tiks apdraudēta tradicionālā ģimene, kas ir valsts pamatos, vismaz daļēji var skaidrot ar emociju uzjundītiem vissenākajiem zemapziņas slāņiem no cilšu laikmeta. Tomēr tik vienkārši tas nav. Manuprāt, jāatceras, ka Krievija jau labu laiku noliedz visu, kas saistīts ar cilvēktiesībām un demokratiju – Putins un viņa sabiedrotie nepārprotami ir pauduši, ka Krievijai ir savas svētās un mūžīgās vērtības, kuŗas Rietumu neķītrā izpratne par demokratiju un cilvēktiesībām gribot iznīcināt. Krievijai esot savs, īpašs ceļš šajos jautājumos, jo tā esot tikumības un svētuma citadele. Kremļa propaganda uzskatus par īpašajām vērtībām un to īstenošanu visai veiksmīgi ir ievazājusi Latvijā, turklāt ir polītiķi un uzņēmēji, kuŗiem šīs „Kremļa vērtības” dažādu iemeslu dēļ ir noderīgas un vajadzīgas. 

 

Jau pieminētā ZZS pēkšņi saprot, ka par kaut ko nevar tik vienkārši balsot parasti divos gadījumos – vai nu viņu „neoficiālais šefs” ir sapratis, ka koalicijas partneriem pretēja nostāja var noderēt paša biznesā vai arī frakcija ir saskatījusi iespēju izkaulēt sev vēl kādus labumus. Nacionālā apvienība jau sen daudzos jautājumos balansē uz autoritārisma robežas. Par baznīctēviem varu vienīgi atgādināt, ka Latvijas Pareizticīgo baznīca ir Krievijas Pareizticīgo baznīcas daļa, bet Krievijā baznīca ir Putina kalps. 

 

Visā šajā smadzeņu skalošanas jezgā cerību vieš nupat, 10. maijā, Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa sacītais LNT rīta raidījumam: „Tieslietu ministra Dzintara Rasnača (NA) rīcība saistībā ar Stambulas konvencijas juridisko analīzi nav pieņemama un kaut kādām sekām tam ir jābūt. Vardarbība kā tāda ir nosodāma un nav pieņemama nevienam. Es uzskatu, ka mums ir jāpievienojas Stambulas konvencijai – tā ir jāparaksta un jāratificē. Tieslietu ministrija [ar savu juridisko atzinumu] ir sapinusies meistarībā. Tas zināmā mērā diskreditē tieslietu sistēmu. Šajā situācijā polītika ir iejaukta. Ministrijai jāstrādā kā neatkarīgai institūcijai.”

 

Atliek cerēt, ka Saeima konvenciju tomēr pieņems. Pretējā gadījumā atliek vien pārmest krustu un lūgt: ”Dievs, sargi Latviju!”