9. maijs
Kārlis Streips    10.05.2016

 

Daudzās bijušajās PSRS republikās, arī Latvijā, svin 9. maiju, – it kā Otrā pasaules kaŗa beigu gadadienu. “It kā” tāpēc, ka Rietumu valstis par šī kaŗa beigu dienu uzskata 8. maiju. Tas ir tāpēc, ka vācieši kapitulācijas dokumentus parakstīja amerikāņu un britu kaŗaspēka vadoņu priekšā, bet ne PSRS Sarkanarmijas vadoņu priekšā. Staļins uzmeta lūpu, nācās sarīkot otru ceremoniju Berlīnē, lai vācieši varētu kapitulēt arī Maskavā.

 

Pirmajos gados pēc kaŗa beigām Maskavā notika parādes, lai pieminētu visus tos PSRS kaŗavīrus, kuŗi kaŗā zaudēja dzīvību. Tomēr drīz vien kaŗa piemiņa kļuva par Staļina personības kulta sastāvdaļu, jo tieši dižais Staļins taču bijis tas, kuŗš uzvarēja kaŗā!

 

Staļins nomira, Chruščova laikā parāžu tradicija netika atjaunota, arī tāpēc, ka bija bail atjaunot Staļina personības kultu, ko Chruščovs bija nosodījis, bet, kad par PSRS līderi kļuva Leonīds Brežņevs, kuŗš bija gandrīz vai tikpat patmīlīgs kā Staļins, parādes lika rīkot no jauna. Sākot ar 1965. gadu, Uzvaras diena ik gadu bija brīvdiena.  Ja tā iegadījās sestdienā vai svētdienā, tad brīvdiena bija nākamajā pirmdienā. Sākotnēji valsts līmenī  tika atzīmētas tikai kaŗa beigu apaļās jubilejas un piecgades. Uzvaras dienas svinībām atzīmēšanai bija sava ideoloģiskā sūtība, jo PSRS izmisīgi centās sevi pozicionēt kā galveno fašisma sagrāvēju un Eiropas “atbrīvotāju” no fašisma (“atbrīvotāju” pēdiņās mūsu lasītājiem labi saprotamu iemeslu dēļ). Daļēji tas viss saistījās ar galveno pretstāvi tā dēvētā aukstā kaŗa laikā  starp PSRS un Amerikas Savienotajām Valstīm, arī šeit Kremlis vēlējās uzsvērt, ka tieši PSRS kaŗaspēks bija izšķirošais.

 

Pēc PSRS sabrukuma labu laiku Uzvaras diena iegrima aizmirstībā. Pašā Krievijas Federācijā cilvēki nudien nevēlējās atcerēties PSRS laikus, kur nu vēl Otro Pasaules kaŗu. Doma, ka PSRS šai karā uzvarēja viena pati, protams, ir absurda, taču ir tiesa, ka PSRS zaudējumi  bija masīvi, ļoti daudzās ģimenēs kāds bija palicis kaŗalaukā, neskaitāmi cilvēki zaudēja dzīvību Hitlera Vācijas brutālajā uzbrukumā, it īpaši Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) trīs gadu blokādē. Bija saprotams, ka cilvēki īpaši nevēlējās parādi, kur nu vēl militāru parādi – kā atgādinājumu par baiso pieredzi.

 

Taču tad pie teikšanas nāca Vladimirs Putins. Pirmajos viņa prezidentūras gados Uzvaras diena vēl bija tāda klusa, taču tad pienāca 2005. gads un kaŗa beigu 60. gadadiena. Lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka Latvijā bija milzīgas diskusijas par to, vai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai būtu turp jādodas, vēl jo vairāk tāpēc, kad bija kļuvis zināms Lietuvas prezidenta Valda Adamkus un Igaunijas prezidenta Arnolda Rītela lēmums nebraukt. Galu galā V. Vīķe-Freiberga nolēma piedalīties gadadienas atzīmēšanā, bilstot, ka tas viņai došot iespēju visai pasaulei atgādināt, ka kaŗa beigas pasaulē patiesībā nozīmēja okupācijas sākumu Baltijas valstīm. 

 

Maskavā togad arī bija Amerikas prezidents Džordžs Bušs, bet viņš Kremļa saimnieku pamatīgi nokaitināja tāpēc, ka, pirms ierasties Maskavā, viņš piestāja Rīgā un uzrunā skaidri pateica, ka ASV, Lielbritanijas un PSRS Jaltā pieņemtā “pasaules pārdalīšanas kārtība” bija nepieņemama. Un vēl –,  ieradies Maskavā, Dž. Bušs arī tikās ar Putina polītikas pretiniekiem un demokratijas aizstāvjiem. Tomēr 50. gadadienu apmeklēja plašs ārvalstu grandu skaits, arī Francijas prezidents, Vācijas kanclers u.c.

 

Vēl pēc desmit gadiem viss bija citādi. Runa ir par 2015. gadu, par 70. gadadienu, un tobrīd  jau bija notikusi Krimas sagrābšana, Krievijas kaŗaspēks it kā slepeni,  tomēr, rosījās pa Ukrainas dienvidaustrumiem. Bija sākušās sankcijas. Amerikas prezidents Baraks Obama paziņoja, ka viņam attiecīgajā dienā paredzēti citi darbi. Baltijas valstu prezidenti katēgoriski atteicās doties uz Maskavu. Eiropas Savienības Padomes prezidents Donalds Tusks paziņoja, ka viņa klātbūtne “militārā parādē kopā ar pašreizējiem agresoriem un ar cilvēku, kuŗš izmanto ieročus pret civīlpersonām Ukrainas austrumos būtu pārāk divdomīga, un tas ir maigi teikts.” Galu galā Putinu ar savu klātbūtni no Eiropas Savienības dalībvalstīm pagodināja vien Čechijas visai ekscentriskais prezidents un vēl līdeŗi no tādām “demokratijas” citadelēm kā Ķīna, Kuba un Ziemeļkoreja.

 

Latvijā šāgada svinības notika ierastā kārtībā – ļaudis pulcējās pie tā dēvētā “Uzvaras pieminekļa” Pārdaugavā, nolika ziedus, te skanēja mūzika, kā vienmēr atsevišķi cilvēki tika aizturēti par sliktu uzvedību. Dalībnieku skaitā, kā allaž, arī bija Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs. ASV vēstniecība savus pilsoņus brīdināja būt uzmanīgiem un prātīgiem. Rakstu šo tekstu 9. maija pēcpusdienā, un vēl nekas neliecina par kādām sevišķām nekārtībām.

 

Un tomēr – 9. maija svinēšana Latvijā  ir pliķis sejā Latvijai un tās iedzīvotājiem, jo ierasti pie “Uzvaras pieminekļa” skan kliedzieni “Krievija, Krievija!” Cilvēki nēsā tā dēvēto Georga lentīti, kuŗas vēsture sākās cara laikā, bet kuŗu Putina laikā Krievija ir kooptējusi par vienu no saviem simboliem. Atsevišķas tantiņas rokās tur Staļina “svētbildes.”

 

Tiek ignorēts viss, kas mūsu valstī notika pēc Otrā pasaules kara beigām: Baigas gads, deportācijas 1949. gada martā, lai iznīcinātu zemnieku (“kulaku”) šķiru, disidentu un citādi domājošo vajāšana, slepenpolicijas  visuresamība, slēgtas robežas, noklausītas telefonsarunas, uzplēstas vēstules,   centieni Latvijā nodrošināt rusifikāciju, oficiālajā līmenī latviešu valodai skanot reti. Migrantu iepludināšana – ne tikai, lai tie strādātu “vissavienības” uzņēmumos, bet arī lai mainītu demografisko situāciju. Okupācijas beigās Latvijā latviešu proporcija bija tikko pāri pusei.

 

Ar veterāniem kā tādiem 9. maija svinībām ir visai maz sakara,  jau tāpēc vien, ka 71 gadu pēc Otrā pasaules kaŗa beigām dzīvi palikuši vairs ir ļoti maz to, kuŗi kaŗā piedalījās. Ja kāds 9. maijā devās pie pieminekļa, lai noliktu ziedus un pieminētu tēvu vai vectēvu, vai tēvoci, iebildumu nevarētu būt,  ģimenes locekļu piemiņa ir svēta lieta. Taču tam nav vajadzīgs šis lielais balagāns, katrā gadījumā Latvijā ne laikā, kad kaimiņvalsts dara visu iespējamo, lai veidotu sevis iedomāto “krievu pasauli” ar visu no tā izrietošo. Tas droši vien ir paaudžu jautājums, bet vismaz pagaidām 9. maijs tomēr ir un paliek diena, kas uzplēš brūces. Diemžēl.