26.09.2013
Rakstīt šo apcerējumu mani pamudināja jūsmīgas atsauksmes par Kristofera Klarka (Clark) grāmatu The Sleepwalkers. How Europe Went to War in 1914 un prof. Kaspara Kļaviņa raksts Padomāsim - visi kopā!, kas publicēts Jauno LAIKA 7. septembŗa numurā.
Tuvojas Pirmā pasaules kaŗa simtgade, un Kristofers Klarks detalizēti un patiešām pamatīgi izgaismo laika sprīdi no 1914. gada 28. jūnija (Sarajevas atentāts) līdz 1. augustam, kad sākās kaŗš, "kuŗu neviens tā īsti negribēja", - kaŗš, kuŗā zaudēja dzīvību 20 miljoni. Tās 34 dienas, kas aplūkotas Klarka monografijā, bija piesātinātas ar maldiem, meliem, pārpratumiem, apjukumu, ilūzijām un pašapmānu. (Iekavās skumīgi piebildīšu, ka prezidenta Obamas raustīšanās no š.g. 21. augusta līdz 10. septembrim zināmā mērā atgādināja Eiropas valdnieku un valstsvīru chaotisko šaudīšanos tajās 34 dienās, par kuŗām raksta Klarks.)
Kā zināms, Latviju Pirmais pasaules kaŗš skāra ļoti sāpīgi, likteņupe Daugava kļuva par frontes līniju, tās krasti bija slacīti asinīm, taču šī kaŗa beigu cēlienā dzima Latvijas valsts. Prof. Kaspars Kļaviņš savā rakstā, aicinādams lasītājus padiskutēt par vairākiem Latvijas vēstures aspektiem, zināmā mērā "sasaucas" ar Jāni Krēsliņu senioru, īpaši jautājumā par "700 gadu verdzību". "700 gadu verdzības pasaka (!) neapšaubāmi ir latviešu stereotipa virsotne," raksta prof. Kļaviņš. Skaŗot 1915. gadu, prof. Kļaviņš raksta par "pilnīgi bezjēdzīgo bēgšanu no vācu armijas Kurzemē" un norāda, ka "vācu kaŗavīri negatavojās Kurzemes latviešus iznīcināt". Te varētu iebilst, ka ne jau vācu kaŗavīri, bet ķeizars Vihems II esot paredzējis izvietot in Kurland vācu kolonistus, un baumas par šo plānu radīja satraukumu Kurzemes latviešos. "Ar visu cieņu pret strēlnieku cīņām," raksta prof. Kļaviņš, "jāatzīst, ka tūkstošu jaunu, talantīgu cilvēku nāve, stājoties pretī vācu armijai Tīreļpurvā un citur, bija bezjēdzīga, jo nekāda piedalīšanās cariskās Krievijas un Vācijas konfliktā nedeva neko citu kā tikai dzīvā spēka (..) zaudējumu."
Te nu ir īstā vieta salīdzināt šos prof. Kļaviņa spriedumus ar to, ko Uldis Ģērmanis rakstīja savā grāmatā Latviešu tautas piedzīvojumi: 1914. gada 1. augustā Krievija pieteica kaŗu Vācijai. Vēl nesen latvieši ir cīnījušies pret nīsto krievu ķeizara patvaldību savas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr vēl lielāks ir naids pret vācu baroniem. Tāpēc, kaŗam sakoties, latvieši nostājas Krievijas pusē (..) Bēgošā krievu armija spiež iedzīvotājus frontes tuvumā doties bēgļu gaitās uz austrumiem. Gan spaidu kārtā, gan brīvprātīgi kurzemnieki pamet savas mājas (..) 1915. gada 1. augustā Krievijas Valsts domes deputāti J. Goldmanis un J. Zālītis nāk klajā ar uzsaukumu latviešu tautai: "Pulcējieties zem latviešu karogiem(..) Uz priekšu ar latvisku karogu par Latvijas nākotni!" Kāda būs Latvijas nākotne, tas toreiz vēl nav skaidri nosakāms. Bet visi jūt, ka jānotiek kaut kam lielam."
To tālo dienu atbalss sasniedza mani 28 gadus vēlāk. "Drīz mēs nonācām Irtišas augšteces novadā un Kutichā, krievu vecticībnieku keržaku sādžā, kur bijām ciemiņi kādā ģimenē; pasirmais, ūsainais saimnieks jautāja, no kurienes mēs. "Tātad no Rīgas? Ek, Babitskoje ozero, latišskije barišņi!" (Babītes ezers, latviešu jaunkundzes!). Izrādījās, ka viņš XII armijas sastāvā 1915. gadā kaŗojis Rīgas pievārtē plecu pie pleca ar latviešu strēlniekiem (Laiks, 2008. g. 15. novembrī).
Arī mani tautieši Kurzemē un Lietuvā dabūja ciest tai 1915. gadā. Citēšu sava tēva Jāzepa Gordona 1974. gada 29. septembŗa vēstuli: "1915. gadā, kad vācu kaŗaspēks tuvojās Rīgai, visas vidusskolas tika evakuētas uz Iekškrieviju. Es toreiz biju pēdējā klasē. Mums teica, ka mūsu vācu valodas skolotājs tagad strādājot Voroņežas reālskolā. Tā kā man tur bija radiniece, bēgle no Jelgavas, es 1915./16. mācību gada gaidās pārcēlos uz Voroņežu. Toreiz Voroņežā mita daudz žīdu bēgļu no Kurzemes un Lietuvas, kuŗus antisemīts un melnsimtnieks, virspavēlnieks lielķnazs Nikolajs Nikolajevičs ar varu aizdzina uz Iekškrieviju."
Kāda vēstures ironija! Atceroties Otro pasaules kaŗu un holokaustu, liekas gandrīz neticami, ka minētais lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs apsūdzējis piefrontes joslas žīdus spiegošanā par labu Vācijai. Un, kā vēstī laika liecības, tā dēvētajā Ob. Ost territorijā - Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā, ko bija okupējusi ķeizariskās Vācijas armija, attiecības starp vācu zaldātiem un daudzo žīdu miestu iedzīvotājiem bijušas tīri labas. "Man kann doch mit ihnen reden." Jo manu tautiešu sarunvaloda - jidišs neko daudz neatšķīrās no Reinzmes vai Bavārijas "friču" runas. Varēja saprasties!
Tā nu tas bija. Viela gan pārdomām, gan diskusijai.
Franks Gordons
Foto: www.skyforger.lv
Atpakaļ
.jpg)
