Zviedrijas latviešu senioru rosības
Ligita Kovtuna    14.07.2020

 

 

Laikā, kad negantais koronavīruss „uzlicis smagu vāku” tautiešu, īpaši vecākās paaudzes rosībām, latviešu senioru biedrība Stokholmā ne tikai turpina rosīties, bet pat izdevusi savu „Avīzīti”.

 

Tās ievadvārdos  biedrības priekšsēde Diāna Krūmiņš Engstedt raksta: „Pietrūkst mūsu sanāksmes, un tā kā mēs piederam tā saucamajai riska grupai, mums ir jāpaciešas un jānogaida līdz medicīnas eksperti ziņos, ka varam atkal lietot sabiedriskos satiksmes līdzekļus, apmeklēt restorānus, iet uz operu, filmām un teātŗiem. Lai laiks būtu mazliet īsāks, esam izveidojuši šo avīzīti, kur ir gan veci, gan jauni raksti par dažādiem tematiem. Agrāk, kad bija divas latviešu senioru biedrības, katra izdeva savu avīzi – „Sveiciens” un „Rudens Roze”. Pirms astoņiem gadiem abas apvienojās, un mūsu tagadējās biedrības avīzi sauksim vienkārši par „Avīzīti”. Ja biedriem tā liksies interesanta, savu „izdevniecību” turpināsim.” Pirmajā numurā lasām, piemēram, Māras Celmiņas, Latvijas Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa mātes, sveicienu no Kaltenes, Latvijā. Māra raksta: „Jūs esat tā jaukākā, interesantākā un inteliģentākā sabiedrība! Vēl atceros vareno braucienu uz Valdstenu šovasar...” Māra līdz ar Diānu Krūmiņu Engstedt, Viktoriju Apenīti, Edi Svarāns, Astrīdi Kreinbom, Mudīti Hoogland Krastu, Gunu Ģērmani, Dzintru Straubergs, Sarmīti Andersoni un Viju Valters arī darbojas biedrības valdē. Jaukās un rosīgās dāmas (skatiet attēlā). Bet rakstos izlasāms gan par tikšanos ar prof. Viktoru Hausmani sarīkojumā Latvijas vēstniecībā Stokholmā, pieminot Mārtiņu Zīvertu, kuŗš Zviedrijā pavadījis pusi sava mūža, un te tapušas daudzas viņa lugas. Vēl lasām Vijas Valters atmiņas par viņas slaveno vectēvu Zeltmati (īstajā vārdā – Ernests Kārkliņš) – rakstnieku un izcilo teātŗa pedagogu (atminēsimies Zeltmata un Jēkaba Dubura Latviešu drāmatiskos kursus 20. gs. sākumā Rīgā!). Te arī izzinoši raksti gan par Stokholmas Ekonomisko augstskolu Rīgā, gan par Koknesi, gan Pēteŗbaznīcas gaili, gan par to, ka Botkyrkas baznīcas lielais zvans nāk no Rīgas...

 

Tiešām apbrīnas cienīga un parauga vērta darbošanās, spītējot šā laika drāmatiskajiem apstākļiem. Lai tā mūs visus iedvesmo, un lai veicas brīnišķīgajām Zviedrijas latviešu dāmām!