FRANKS GORDONS 04.08.2020
Krievijas "imperiskajos" tīmekļa portālos (un tādu tur nav mazums) tiek bieži atgādināti "paša Putina" vārdi par liktenīgo "mīnu ar laika degli", ko 1922. gada nogalē zem Krievijas pamatiem licis Ļeņins, dibinādams Padomju Savienību kā struktūru, kas sastāv no "savienotām republikām", kuŗām kaut butaforiski, bet formāli ir tiesības izstāties no PSRS. Tas nu, atzina Putins, "atriebjas", kad 1991. gada beigās Padomju Savienība sabruka: ANO uzņēma savā sastāvā, piemēram, veidojumus, kas tikai kā PSRS "republikas" ieguva savus nosaukumus un administrātīvas robežas: piemēram, Kazachstāna, kuŗas ziemeļos un ziemeļaustrumos vietējos turciskos lopkopjus jau 19. gadsimta vidū bija izstūmuši krievu kazaki ar saviem priekšposteņiem un staņicām. Arī pārejās pēcpadomju jaunvalstis Centrālāzijā savus nosaukumus ieguva tikai PSRS izveidošanas gaitā. Šo zemju tautas mita cariskās Krievijas guberņu ietvaros kā "iedzimtie".
Patlaban Krievijas Federācija sastāv no 85 (!) t. s. federācijas subjektiem, un no tiem 22 ir nacionālas republikas statuss, tām ir savs karogs, ģerbonis, un pēdējā laikā gan šo veidojumu vadītajiem aizliegts saukt sevi par prezidentiem – viņi ir tikai "galvas". Prezidents ir tikai Putins. Šajā raibajā mozaīkā izceļas vienīgi Čečenija, kuŗas "galva" Ramzans Kadirovs izcīnījis sev tādas ka sultāna vai emīra pilnvaras, un tur saimnieko pēc saviem islamiskajiem uzskatiem. To viņš panācis ar, piedodiet, sunisku padevību Putinam un – Allaha vārdā – ar zvērestu neizstāties no viņa imperijas.
Tas gan: apzinoties šī raiba konglomerāta potenciālo trauslumu, Putins - ārpus konstitūcijas – jau 2000. gadā sadalījis Krievijas Federāciju astoņās virsvienībās – t. s. federālos novados (okrug), kuŗus vada tieši no Maskavas iecelti "pilnvarnieki" (upolnomočennije), kuŗu uzdevums – nodrošināt milzu valsts stabilitāti neatkarīgi no tas dažādiem "etnosiem"… Tādu ir astoņi – Centrālais (centrs – Maskava), Ziemeļrietumu (Pēterburga),Dienvidu (Rotova pie Donas), Ziemeļkaukaza (centrs – Pjatigorska ‒ neliela pilsēta, kur mīt galvenokārt krievi), Pievolgas, Uralu, Sibirijas un Tālo Austrumu (Vladivostoka).
Un tomēr "etnosu" nemiers rūgst. Tatāri, piemēram, kādi izklaidus mīt visur Krievijā, skaļi protestē pret pieminekļu celšanu atamanam Jermakam, kuŗš 16. gadsimtā pakļāva Maskavijai Sibiriju ar tās tautām un ciltīm. Viņi arī protestēja pret to, ka Maskavā bija nolemts svinēt 11. jūliju, jo pirms 540 gadiem, 1480. gadā tur kādas neizšķirtas kaujas rezultātā esot beidzies 300 gadus ilgais tatāru-mongoļu jūgs. Kazaņa – Tatarstānas galvaspilsēta – joprojām ir tatāru nacionālisma "perēklis".
Bet tagad pāriesim pie nemieriem ļoti tālajā Habarovskā pie Amūras, kuŗos piedalījās līdz 100 tūkstošiem demonstrantu: sākuma ļaudis protestēja pret ilggadējā populārā gubernātora Sergeja Furgala apcietināšanu, bet tagad – uzmanību! – demonstrantiem ir jauns sauklis "Maskava, ej prom no mūsu upes, no mūsu izrakteņiem, no mūsu taigas! Prom!". Maskava ar visu Putinu ir briesmīgi tālu ne tikai kilometru ziņā, bet cik tuvu ir augsti attīstītā Japāna, Dienvidkoreja, nemaz nerunājot par Ķīnu tepat upes pretējā krastā...
Tātad uz jautājumu – vai Krievija var sašķelties – varbūt atbildēs drosmīgie – krievu – "tālumnieki"...
Atpakaļ
.jpg)
