Trimdas izskolotie. Kristiāns Meidrops
Astrīda Jansone    18.02.2020

 

 

Fragments no topošās grāmatas

 

Kristiāns ir Juŗa Gravas piemiņas stipendijas un vēlāk profesora Jāņa Gablika piemiņas stipendijas saņēmējs. 

 

Juris Grava bija dzimis 1930. gadā Liepājā. Viņa trīs vecākie brāļi tika iesaukti leģionā, bet Juris nonāca Sudetijā un 14 gadu vecumā kļuva par strādnieku fabrikā, bet vēlāk viņam ar vecākiem izdevās nonākt bēgļu nometnē. Pēc kara ģimene nonāca ASV, kur Korejas kaŗra laikā Juris pieteicās aviācijā un strādāja par radio operatoru lidojumos no Japānas uz Koreju. Atgriezies civilajā dzīvē Juris studēja un strādāja IBM datoru firmā. 

 

Juŗa Gravas piemiņas stipendiju nodibināja viņa vecākā māsa Edīte Zariņa. Par savu brāli viņa stāsta: „Dzīvē abus ar Juri mūs visvairāk saistīja kopēji pienākumi un atbildība. Jurim patika būt anonimam, viņš nemēdza runāt par palīdzību, ko sniedza citiem. Reizēm to tikai uzzināju no kāda palīdzības saņēmēja. Zinu, ka Juris ļoti vēlētos atbalstīt studentus.”

 

Profesora Jāņa Gablika piemiņas stipendija tika dibināta 2014.gada augustā. Viņa mūžs – nenogurstošs darbs zinātnes jomā. Jānis Gabliks aktīvi darbojās Amerikas latviešu kopienā, un viņam allaž rūpēja viss, kas notiek Latvijā. 

 

Viņa dzīvesbiedre Lilija Bune Gablika par savu lēmumu dibināt stipendiju saka: “Dziļi sirdī visas Jāņa domas bija saistītas ar Latviju, tās drošību, nākotni un labklājību. Jānis vienmēr uzsvēra, ka visdrošākais ieguldījums ir izglītībā – to  neviens nevar atņemt. Tāpēc sadarbībā ar Vītolu fondu nolēmu atbalstīt kādu topošo ārstu vai zinātnieku, dibinot Jāņa piemiņai veltītu stipendiju.”

 

Kristiānam Meidropam lūdzu, lai stāsta pats: „Sākšu savu stāstu ar to, ka jau kopš bērnības mani interesējusi daba un medicīna. Jau bērnībā es gribēju kļūt par ārstu, tomēr, laikam ritot, bija dažādas vēlmes un idejas. Pusaudža gados, kad lielā cieņā bija bizness un ekonomika, iestājos Rīgas Valsts 2. ģimnazijas ekonomikas virziena klasē, kur no dabaszinību priekšmetiem tika mācīts vien nedaudz. Pusaudža gadi jau laikam ikvienam cilvēkam ir tāds kā sevis meklējumu laiks, kad prātā ir dažādas jocīgas idejas un domas, vismaz par sevi pilnīgi noteikti tā varu teikt. Nevarēju atrast savu vietu, nejutu īsti nekādu aicinājumu. Bet tad, 10. klases beigās nāca tāds kā apskaidrības brīdis, un es sapratu to, kas mani vienmēr ir interesējis un zināju, ka mans ceļš ejams medicīnas virzienā. Nolēmu likt punktu ekonomikas virzienam un ar pilnu sparu atgriezties uz sava ceļa. Nomainīju skolu. Tā kā esmu no Jūrmalas, nolēmu 11. klasi turpināt Pumpuru vidusskolā, tuvāk savai dzīvesvietai. Vasaras brīvlaiku pēc 10. klases skolēni parasti pavada atpūšoties pie jūras, baudot vasaras priekus vai piepelnoties, bet es pavadīju laiku,  mācoties bioloģiju un ķīmiju, mācības, ko biju izlaidis. Un to darīju ar lielāko prieku, biju ļoti ieinteresēts, motivēts. Uz šī motivācijas viļņa, uzsākot mācības jaunā skolā, biju uzkrājis zināmu handikapu, lai varētu uzreiz pilsētas bioloģijas un ķīmijas olimpiadās iegūt godalgotas vietas. Satiku arī cilvēkus, kas mani ļoti atbalstīja – lieliski skolotāji, īpaši bioloģijas skolotāja Vēsma Vijupe. Ieguvu ļoti labus draugus. 12. klasē dabūju godalgotas vietas olimpiadās un konkursos valsts mērogā. Bez sevišķām problēmām iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Pretstatā daudzu citu kursabiedru atmiņām par sarežģītajiem pirmajiem kursiem medicīnas fakultātē, pirmos gadus mācoties pavadīju svilpodams, jo biju pieradis sevi disciplinēt un uzkrātās zināšanas bioloģijā un ķīmijā ļoti noderēja arī augstskolā. 

 

Augstskolas  trešajā gadā, pirmo reizi redzot sirds operāciju, sapratu – man ir jātiek rezidentūrā mācīties par sirds chirurgu. Pēc atļaujas saņemšanas no tolaik 21. nodaļas vadītāja, šobrīd  Sirds chirurģijas centra vadītāja, profesora Pētera Stradiņa sāku strādāt kā brīvprātīgais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā, iesaistījos nodaļas darbos, asistēju operācijās, centos pētīt dažādas, ar kardioķirurģiju saistītas lietas. Biju ārkārtīgi priecīgs, kad, pabeidzot universitāti, tiku uzņemts kardioķirurģijas rezidentūrā. Esmu pēdējā – Piektā gada rezidents, un šogad ceru sertificēties. Rezidentūras ietvaros man palaimējies arī stažēties Vācijā, Drēzdenes kardioķirurģijas klīnikā,  un ceru arī nākotnē savas zināšanas papildināt kādā labā ārzemju klīnikā, tomēr strādāt gribētu palikt Latvijā un censties  ieguldītos līdzekļus un zināšanas izmantot Latvijas cilvēku labā. 

 

Šobrīd  esmu arī Rīgas Stradiņa universitātes doktorants. Pētu endokardītu, kas ir sirds iekšējā slāņa, visbiežāk – infekciozas dabas iekaisums. 

 

Runājot par citām dzīvē svarīgām lietām – pagājušajā gadā apprecējos. Mana sieva Lita arī ir rezidente, mācās oftalmoloģiju jeb acu slimības. Mums ir daudz kopīgu interešu un domu. Īpaši mums patīk ceļot un, cerams, nākotnē to sanāks darīt arvien biežāk.

 

Par Vītolu fondu uzzināju vidusskolas pēdējā klasē un nolēmu pieteikties stipendijai. Man paveicās, un savu stipendiju saņēmu jau kopš pirmā kursa medicīnā – tā bija Juŗa Gravas piemiņas stipendija. Man bija liels prieks,  stipendija  man ļoti noderēja, jo varēju daudz vairāk koncentrēties mācībām. Stipendiju ziedoja Edīte Zariņa sava brāļa piemiņai. Ar Edīti es laiku pa laikam sazinos vēl joprojām. Viņa burtiski izstaro gaišumu, dzīves gudrību un mīlestību. Jūtu, ka lielā mērā esam arī līdzīgi domājoši cilvēki, un tas man nozīmē ļoti daudz. Edīte vienmēr interesējusies, kā mums klājas, paudusi savu viedokli un par dažām lietām ir pat arī pamudinājusi rīkoties. 

 

No  piektā medicīnas studiju gada saņēmu profesora Jāņa Gablika piemiņas stipendiju, ko ziedoja viņa sieva Lilija Gablika ar ģimeni, vairāk sazinos ar viņu meitu Ingu Dankers. Ar Ingu esmu ticies arī klātienē, divas reizes Latvijā, un tas bija ārkārtīgi jauki un interesanti. Ceru, ka arī turpmāk vēl tiksimies. 

 

Esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kuŗi man ir devuši šīs stipendijas, kā arī Vītolu Fondam, kas šobrīd Latvijas jaunatnei, un līdz ar to mūsu zemes nākotnei ir devis ārkārtīgi daudz.”