Starp Lielbritaniju un Ameriku
Žurnālistes Sallijas Benfeldes saruna ar jauno Latvijas vēstnieku ASV Andri Teikmani    16.08.2016

 

Pēc Apvienotajā Karalistē nostrādātajiem četriem gadiem Andris Teikmanis ir saņēmis no Latvijas Valsts prezidenta akreditācijas vēstuli vēstnieka darbam ASV. Tāpat kā Apvienotajā Karalistē, arī ASV nozīmīga vieta vēstnieka darbā būs latviešu diasporai un kultūras norisēm.

 

Augošā nepatika pret migrāciju bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc referendumā pilsoņi nobalsoja par Lielbritanijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Vai jums kā diplomātam nācās dzirdēt britu valdības pārmetumus par to, ka daudzi Latvijas valstspiederīgie tur dzīvo un strādā?

 

Nē, pārmetumus nav nācies uzklausīt. Protams, kā diplomāts esmu sekojis tam, ko britu valdība domā par migrāciju arī no Eiropas Savienības valstīm. Jāteic, ka no mūsu, diplomātu, viedokļa tā gan uzskatāma par brīvu personu pārvietošanos ES ietvaros, kas tā arī ir. Un, protams, mēs, diplomāti, apmainījāmies ar informāciju par britu valdības nostāju šajā jautājumā pirms referenduma, jo jautājums par migrāciju tiešām bija referenduma svarīgākais un jūtīgākais jautājums. Domāju, ka tas arī lielā mērā izšķīra referenduma rezultātu, kaut gan bēgļu krize Eiropā bija vēl papildu faktors. Bēgļu krizes risinājumam Lielbritanija arī izvēlējās individuālu pieeju. Tādēļ migrācijas jautājumi pirms referenduma bija un ir arī tagad Eiropas diplomātu rūpju lokā. 

 

Kā daudzās Eiropas valstīs, arī Lielbritanijā var runāt par veco un jauno latviešu diasporu. Vai jums ar šīm diasporām nenācās strādāt atsevišķi, lai rastu labāku kontaktu?

 

Pilnīgi noteikti nē. Lielbritanija ir unikāla šajā jautājumā ne tikai kā lielākā latviešu diaspora, bet tā ir arī vieta, kur abas šīs diasporas cieši sajaukušās. To var redzēt tajā, kā tiek veidotas dažādas iniciatīvas – vai tās ir latviešu skoliņas vai kultūras projekti un pašdarbības kopas – kā kori, deju kopas un teātri – vai biedrību vadība, visur vecā trimda un jaunā imigrācija ir sajaukušās. Latviešu Nacionālajā padomē Lielbritanijā puse ir no jaunās, puse no vecās diasporas. Lielbritanija ir labs piemērs, kur cilvēki skatās un vērtē, kāda ir cilvēka vēlme iesaistīties latvietības kopšanā, kāda ir vēlme atbalstīt dažāda veida kultūras iniciatīvas, kādas ir paša cilvēka spējas un uzņēmība kaut ko darīt lietas labā, nevis vērtē pēc tā, kad viņš ir atbraucis.

 

Vai jaunā diaspora labi saprotas savā starpā? Nav noslēpums, ka, piemēram, Īrijā savulaik aši izveidojās vairākas latviešu biedrības un katra sevi uzskatīja par „pareizākiem latviešiem”?

 

Kaut kādā mērā tas ir arī Lielbritanijā, vienā pilsētiņā, piemēram, ir divas latviešu skolas un nevis viena. Tādi mēs esam, un reizēm personīgās ambīcijas gūst virsroku pār kopīgo mērķi, bet tā nav liela problēma.

 

Vai nav tā, ka aktīvie cilvēki, kuri vēlas kaut ko darīt, ir mazākā diasporas daļa?

 

Tā tas ir, bet tā tas ir visur, ka salīdzinoši mazākā imigrantu daļa vēlas iesaistīties, veidojot kādus projektus. Domāju, ka arī Latvijā to, kuri savu laiku un līdzekļus velta kopējiem mērķiem, ir maz. Salīdzinot ar ”vecajiem laikiem”, Lielbritanijā ir gājusi mazumā gatavība ziedot. Organizāciju īpašumi savulaik ir iegūti par saziedoto naudu, šobrīd vēlme ziedot Lielbritanijā ir stipri samazinājusies. 

 

Viena lieta ir gatavība iesaistīties kopīgos sarīkojumos, bet kā ir ar vēlmi sadarboties ar vēstniecību, lai lūgtu padomu un palīdzību, risinot kādus sarežģījumus savā dzīvē? 

 

Atsaucība ir augusi, cilvēki pie mums vēršas biežāk.

 

Vai bija atsaucība aicinājumam veidot audžuģimenes bērniem, kuri izņemti no Latvijas pilsoņu ģimenēm?

 

To ir grūti novērtēt. Mēs aicinām, bet cilvēki paši izvēlas, kļūt vai nekļūt par audžuvecākiem. Turklāt audžuģimenēm ir ļoti stingras prasības. Man bija saruna ar ģimeni, kurā māte ir latviete un tēvs ir brits un kurai ir laba pieredze kā audžuvecākiem uz īsāku vai ilgāku laiku. Ceru, ka viņi dalīsies savā pieredzē un tā noderēs citiem. Kā jau teicu, kritēriji ir stingri, un ir ļoti svarīgi, lai britu iestādes, kas izvēlas audžuģimenes, noticētu, ka ģimene jūt to kā aicinājumu – pieņemt bērnu savā ģimenē. Tiem, kuri domā, ka jāpiesakās, jo no valsts varēs saņemt papildu finansējumu par audžuģimenes darbu, cerības nav lielas, ja tas ir naudas dēļ. Iestādēm, kuras akceptē pieteikumu, jāgūst pārliecība, ka cilvēki tiešām vēlas būt audžuvecāki, ka tā ir viņu sirdslieta.

 

Vai britu iestāžu attieksme tiešām mainās un tagad vēstniecībai tiek ziņots par gadījumiem, kad bērnus izņem no ģimenes?

 

Attieksme ir kļuvusi stipri vien labāka. Britu iestādes agrāk ne vienmēr zināja, ka tas ir jādara, brīžiem tiesneši to zināja un saprata labāk un lika sociālajiem dienestiem par to ziņot. Ir bijuši gadījumi, kad mums par to vārda tiešajā nozīmē informēja no tiesas zāles. Situācija ir mainījusies uz labo pusi. Pagājušajā gadā divas trešdaļas no informācijas par gadījumiem, kad bērnus izņem no ģimenēm, nāca no sociālajiem dienestiem. Ja ir lielas nepatikšanas un bērnus tiešām atņem, tad ģimenes vēršas pie mums.

 

Bērnus jau uzreiz neatņem, sākumā viņus no ģimenes tikai izņem un nodod aizbildņiem, tādēļ notikumu gaitu vēl var mainīt. Šogad ir bijuši vairāki gadījumi, kad tika mainīta jurisdikcija, lietu nodeva Latvijas bāriņtiesai vai arī citiem ģimenes locekļiem. Ir svarīgi saprast, ka Latvijas un Lielbritanijas likumi un normas bērnu audzināšanas jautājumos kardināli atšķiras. Starp citu, mēs nenovērtējam savus bērnudārzus Latvijā. Mūsu bērnudārziem ir tādi standarti, ko briti nespēj atļauties. Tā ir britu ģimeņu problēma – māte, kas vēlas atgriezties darbā, konstatē, ka nav jēgas to darīt, jo visa nauda, ko viņa nopelna, ir jāsamaksā par bērnudārzu. Un tur nav nekāda silta ēdiena trīs reizes dienā, diendusas un svaiga gaisa. Apstākļi britu bērnudārzos pat nelīdzinās Latvijas bērnudārziem, un domāju, ka mēs Latvijā to tiešām nespējam novērtēt.

 

Vai briti paši ievēro savus stingros likumus?

 

Jā, viņiem gadā ir aptuveni 500 gadījumu, kad bērnus izņem no ģimenes un kuri pēc tam tiek adoptēti citā ģimenē.

 

Kas, jūsuprāt, notur Latvijas cilvēkus Lielbritanijā? 

 

Domāju, ka tā ir cita dzīves kvalitāte. Kamēr minimālā alga Lielbritanijā būs trīs, četras reizes augstāka nekā Latvijā, mums būs grūti sacensties. Gan jāņem vērā, ka Lielbritanijā tēriņi ir lielāki, sociālās vajadzības tiek ierobežotas, un par tām cilvēki pat daudz nerunā. Ļoti daudzi minimālās algas saņēmēji izvēlas tādus dzīves apstākļus, kādus Latvijā nekad mūžā neizvēlētos. Latvijā neviens speciāli nemeklēs komunālo dzīvokli, nedzīvos vienā istabā kopā ar vairākiem cilvēkiem. Daži pat dala vienu gultu, ja darbs ir maiņās un vienam ir nakts, bet otram dienas maiņa. Ja cilvēki vēlētos sev nodrošināt tādas pašas sociālās dzīves prasības, kādas viņiem ir Latvijā, algas nepietiktu. Ar minimālām prasībām var atļauties mitekli un var paēst, turklāt britiem ir sociālā atbalsta mehānisms, ir piemaksas mazo algu saņēmējiem. Tiesa gan, šis atbalsta mehānisms tuvākajos gados varētu mainīties, jo referendumā tas bija viens no galvenajiem jautājumiem. Ne jau tas, ka iebraucēji atņem britiem darbu, bet tas, ka briti uzskata – sociālā atbalsta mehānismam iebraucēji ir liela nasta. 

 

Jebkurā gadījumā ir vairāki iemesli, kādēļ cilvēki negrib atgriezties Latvijā. Jo ilgāk dzīvo citā zemē, jo vairāk tur iesakņojies. Bērni sāk iet britu skolās, ir grūti piemēroties citai izglītības sistēmai. Tiesa gan, ir ģimenes, kuras atgriežas tieši pirms bērna skolas gaitu sākuma. Bet ir arī cilvēki, kuri atgriežas un jūtas vīlušies, ir nācies dzirdēt, piemēram, pārmetumus Valsts Ieņēmumu dienestam, ka tas Latvijā visus automātiski uzskatot par noziedzniekiem, „piekasoties” katram sīkumam. Protams, Lielbritanijā ir birokrātija un varbūt pat lēnāka nekā Latvijā, bet korekta izturēšanās būs vienmēr.

 

Vai uz projektiem, kas saistīti ar latviešu atgriešanos mājās, var raudzīties nopietni? Vai tie nav tikai skaisti vārdi?

 

Tie ir nopietni projekti, jo mums ir jāgaida un jāaicina cilvēki mājās. Mūsu nav tik daudz, lai mēs varētu atļauties dzīvot izkaisīti visā pasaulē. Latvija ir tikai viena. Jā, lēmums aizbraukt ir individuāls, tāpat kā lēmums atgriezties. Vieglākais ir pieprasīt repatriācijas pabalstu, bet repatriācija, manuprāt, ir domāta citai cilvēku kategorijai, nevis tiem, kuri aizbraukuši pēdējo gadu laikā.

 

Runājot par to, ka Latvijā nav darba, gribu sacīt, ka tik vienkārši tas nav. Esmu runājis ar uzņēmējiem, kas eksportē, piemēram, uz Lielbritaniju un teic, ka varētu arī paplašināties, bet ir grūti atrast darbiniekus. Viņi ir gatavi maksāt 700 vai pat 1000 eiro, bet strādniekus nevar dabūt. Aptaujās ir atzīts, ka tā ir summa, par kuru Latvijā var dzīvot, tātad varētu arī atgriezties. Tādēļ jautājums par atgriešanos nav tik vienkāršs, kā varētu likties.

 

Nācies dzirdēt, ka Lielbritanijā ir „vieglāk elpot”, jo tur ir mazāk aizspriedumu, pat par spīti nepatikai pret migrantiem. Daudzi saka – Rietumos cilvēki ir brīvāki un brīvāk domā.

 

Kaut kādā mērā tam varētu piekrist, Latvijā cilvēki ir konservatīvi savos uzskatos, bet varbūt Lielbritanijā cilvēki savas domas, ko viņi patiesībā domā, tik ātri neizpauž. To, ko daudzi patiesībā domā, varēja redzēt uzreiz pēc referenduma. Problēmas ir visur, parasti tās īpaši netiek afišētas, bet kaut kad tās izlec ārā.

 

Vai šodien ir vērts doties uz Lielbritaniju dzīvot un strādāt, jo pēc aiziešanas no Eiropas Savienības Lielbritanijā droši vien mainīsies daudzas lietas?

 

Domāju, ka šodien nav vērts braukt prom no Latvijas. Un beigu beigās latvietim ir arī jāsaprot, kurš tad to valsti veidos? Mēs tikai sēdēsim malā un teiksim, ka tas dara nepareizi un šis dara nepareizi, bet es te viens tāds gudrs sēžu un kritizēju!? Valstī tā nekas nemainīsies! Protams, valdība vienmēr ir jākritizē, tas ir normāli savās mājās. Bet nedrīkst mazgāt netīro veļu ārpus savām mājām. Un kritikai jābūt konkrētai, jo, visu laiku dzirdot tikai vispārīgus pārmetumus un apgalvojumus, ka viss ir slikti, valdība kļūst imūna un neliekas ne zinis. Un tad nav jēgas brīnīties par to, ka valdība neliekas ne zinis un neko nedzird, jo nav jau jēgas censties, ja par visu, arī par labajām lietām, visu laiku tiek saņemta kritika. Pārmetumus no sērijas „kad beigsies genocīds pret latviešu tautu” vairs sen neviens nedzird.

 

Lielbritanija vairs nepārdomās? Varbūt valdība nesteidzas sākt izstāšanos, jo meklē iespēju palikt?

 

Manuprāt, viņi nepārdomās. Jautājums, kā viņiem tā izstāšanās sanāks, vai izstāšanās mērķi tiks sasniegti? Pagaidām neizskatās, ka varēs apvienot brīvo tirgu ar brīvas pārvietošanās ierobežojumiem.

 

Kā jums izskatās – vai Skotija tiešām var aiziet no Apvienotās Karalistes?

 

Skotijas vadība ir paziņojusi, ka viņi vēlreiz vērtēs iespēju palikt, tā tas ir. Premjere Terēza Meja gudri darīja, ka savas valdības pirmajās dienās apmeklēja gan Skotiju, gan Ziemeļīriju. Jāskatās, kas tālāk notiks.

 

Jūs būsiet Latvijas vēstnieks ASV. Vai nav grūti sākt darbu valstī pirms prezidenta vēlēšanām, kas izraisījušas tādu emociju vētru un, iespējams, sola lielas pārmaiņas valsts polītikā?

 

Domāju, ka uz notiekošo jāraugās mazliet plašāk. Gan Lielbritanijā, gan tagad Amerikā cilvēki nav saņēmuši atbildi par globalizācijas ietekmi uz viņu ikdienas dzīvi. Tradicionālās polītiskās partijas nav varējušas dot pienācīgu atbildi. Šis process ir vērojams gan Amerikā, gan Eiropas valstīs. Samazinās tradicionālo polītisko partiju loma, viņu ideoloģijas atbalstītāju loks ir kļuvis šaurāks. Cilvēki meklē jaunas idejas, kuras visātrāk var noformulēt populistiskas partijas. Jautājumi par nacionālās valsts un nācijas lomu un nozīmi, suverenitātes ietekmi un par to, kā cilvēks var ietekmēt savu dzīvi, kādi polītiski un sabiedriski instrumenti ir pieejami un izmantojami, lai to izdarītu, nav atbildēti.

 

Es atturos prognozēt Amerikas prezidenta vēlēšanu rezultātus. Lielbritanijas referendums skaidri parādīja, ka ir procesi, ko nevar droši prognozēt. Vienkārši jāstrādā.