Skaņākalna vasaras skola Ģendertos
Jete Gabriela Rastiņa    06.10.2015

 

Esmu meitene no Norvēģijas. Man ir 14 gadu un ik vasaru es esmu Latvijā. Šogad pirmajā augusta nedēļā piedalījos Skaņākalna vasaras skolā, ko vadīja Austris Grasis un Ieva Freinberga. Skola notika viņu lauku īpašumā, Ģendertos.

 

Jau no pirmās dienas biju nokļuvusi pārsteidzoši jaukā sabiedrībā ar mīļiem, atvērtiem un jaukiem cilvēkiem. Neatkarīgi no vecuma un dzīvesvietas – visi nometnē bija draudzīgi. Man bija sajūta, ka esmu daļa no lielas ģimenes, ko veido vasaras skolas dalībnieki, vadītāji un vecāki.

 

Pirmās trīs dienas mēs lielākoties mācījāmies dejot senos latviešu dančus dzīvās mūzikas pavadījumā. Nebija grūti iemācīties, jo visu parādīja priekšā un piedevām daudzi dalībnieki atcerējās danču soļus no iepriekšējām nometnēm. Man ļoti patika, ka mācījāmies ne tikai dejas, bet arī to nosaukumus. To saraksts vien aizņēma veselu tāfeli. Šajās dienās iepazinu vasaras skolas dalībniekus. Bija patīkami, ka zēniem bija jāuzlūdz meitenes un meitenes nedrīkstēja atteikt. 

 

Beidzoties trīs dienu danču daļai, ieradās pārējie nometnes dalībnieki. Vasaras skolu atklājām, dziedot Igaunijas un Latvijas himnu un mastos uzvelkot abu valstu karogus. Latvijas himnu pratām visi, bet Igaunijas himnu nācās lasīt no lapiņām. Tajā vakarā mums bija iepazīšanās vakars, kur katrs sīkāk pastāstīja par sevi. 

 

Tad sākās nometne pa īstam. Mēs sadalījām virtuves dežūras, klausījāmies lekcijas par mežabrāļiem un partizāniem, jo vasaras skolas temats bija – mežabrāļi un meža meitas, bandīti, partizāni. Bija arī lekcijas par baltu valodām. Sākās arī kokapstrādes, zolītes spēles, celošanas nodarbības. Katrs varēja izvēlēties, ko izgatavot un cik ilgi to darīt. 

 

Es kokā izveidoju citātu no manas mīļākās grāmatas, celošanas tehnikā izgatavoju jostu, bet zolīti gan neiemācījos līdz galam. Šī spēle bija tik grūta, ka pilnīgi skaidrs, kāpēc tā nav aizceļojusi līdz citām tautām. Visvairāk man tomēr patika lekcijas, kur pa pusei skolas situācijā varēju mācīties Latvijas vēsturi. Līdz šim nekad tā īpaši Latvijas vēsturi nebiju apguvusi un par mežabrāļu cīņām vispār neko nezināju. Vienā no pēdējām vasaras skolas naktīm gājām arī pārgājienā, kur bija dažādi uzdevumi un pārbaudījumi.

 

Interesantas bija tikšanās ar stāstniekiem Liesmu Lagzdiņu no Kuldīgas un Gunti Pakalnu no Rīgas, kā arī lekcijas par to, kā pašam veidot interesantu stāstu.

 

Katru rītu bija rīta rosme, neraugoties uz mūsu miegu un stīvumu. Bija vien jāpārvar kūtrums, bet beigās jau ar prieku skrējām, staipījāmies un vingrojām. Dienā gan peldējāmies, gan spēlējām dažādas sporta spēles, kuras paši izvēlējāmies un vadījām. 

 

Man patika, ka bija iespēja gan mācīties un piedalīties organizētās nodarbībās, gan arī pietiekami daudz brīvā laika, kad varēja uzņemties iniciatīvu, lai kaut ko darītu. Tā mēs dalījāmies pieredzē, spēlējām dažādas spēles un stāstījām stāstus.

 

Vasaras skola pagāja kā acumirklis. Esmu ieguvusi daudzus labus draugus, ar kuriem šobrīd sazinos. Ģendertos piedzīvotais un skaipa sarunas ar jaunajiem draugiem ļauj domāt, ka draudzība būs dziļa un, kā norvēģi saka – “venner for livet” jeb “līdz mūža galam”. Pilnīgi noteikti es gribu piedalīties nometnē nākamgad un aiznākamgad un citus gadus uz priekšu, ja vien tas būtu iespējams!