"Mēs kļūstam par Ziemeļkoreju"
Sallija Benfelde    11.05.2021

 

 

“Pie mums plosās staļinisms, īsts trīsdesmit septītais gads”, “Mēs kļūstam par Ziemeļkoreju” – kolleģiālā atklātībā man saka Baltkrievijas žurnālisti, kas divas nedēļas pavada Latvijā, rehabilitoloģijas programmas ietvaros.

 

Viņi ir dažāda vecuma, no dažādām Baltkrievijas pusēm, ar atšķirīgu darba pieredzi dažādos medijos – presē, televīzijā, interneta portālos, vairāki no viņiem gan raksta, gan filmē notiekošo un ir arī producenti. Žurnālistu vārdi un konkrētās viņu darba vietas šajā aprakstā netiek minētas, lai nepakļautu kollēgas papildu riskam. Protams, viņi varētu lūgt uzturēšanās atļauju un palikt Latvijā, bet neviens to negrib darīt, jo “kādam taču ir jāstāsta par to, kas patiesībā notiek”. Pēdējā laikā pasaules mediji Baltkrieviju nepiemin bieži, jo ir daudz citu “karsto ziņu”, tādēļ brīžiem šķiet, ka Baltkrievijā viss norimis. Tā nebūt nav.

 

Žurnālistu darbs Baltkrievijā

 

Ārēji viss ir mierīgāk, nav lielo protesta gājienu, kuŗos piedalījās desmitiem, pat simtiem tūkstošu cilvēku, jo represijas kļuvušas aizvien skarbākas un nežēlīgākas, aizvien biežāk tiek piespriests ne vairs piecpadsmit diennakšu administrātīvais arests jeb “sutkas”, bet uzreiz trīsdesmit. Biežāk tiek ierosinātas krimināllietas un tiek piespriesti reāli cietumsodi. Strādāt Baltkrievijā drīkst tikai tie žurnālisti, kuŗi ir akreditēti, bet akreditē tikai tos, kuŗi atbalsta pašiecelto prezidentu Lukašenko. Pamazām ārpus likuma nonāk ne tikai žurnālisti, bet daudzi mediji. „Mūsu avīzi vairs nepārdod kioskos, esam saņēmuši brīdinājumu un savā ziņā esam it kā aizliegti, jo mums nav akreditācijas. Tomēr pagaidām avīzi vēl var pasūtināt, to var lasīt arī internetā. Avīzi sūtījām arī politieslodzītajiem, bet pēdējā laikā viņiem to vairs nedod,” saka viena no žurnālistēm. Līdzīga situācija ir arī portālam TUT.BY – neatkarīgajam ziņu, mediju un pakalpojumu interneta portālam. Nesen portālam atņēma akreditāciju, oficiāli tas vairs nav plašsaziņas līdzeklis, bet vismaz pagaidām vēl var darboties kā informācijas avots. Protams, žurnālistiem strādāt ir daudz sarežģītāk, jo oficiāli viņi vairs nedrīkst iegūt informāciju ne no vienas institūcijas, tās neatbildēs, pat ja tas būs jautājums, kuŗam nav saistības ar polītiku.  “Agrāk mūs aizturēja un piesprieda administratīvo sodu par nelikumīgu plašsaziņas līdzekļu veidošanu, ja strādājām bez akreditācijas – pie mums akreditācija faktiski nozīmē atļauju strādāt kā žurnālistam. Tas bija naudas sods, aptuveni 500 dolaru, bet uz diennaktīm neiesēdināja. Augustā pēc prezidenta vēlēšanām situācija mainījās. Tagad akreditācija ir vajadzīga arī tad, ja raksta mājdzīvnieku žurnāliņam par kaķīšiem un sunīšiem. Ja neesi akreditēts, var piespriest aresta diennaktis par piedalīšanos nelikumīgos pasākumos, bet, ja tas atkārtojas, var pat piespriest vairākus gadus cietumā,” piebilst kollēga, kuŗš gatavo arī videosižetus Polijas satelīta televīzijas kanalam Belsat, kas strādā Baltkrievijas auditorijai un joprojām ir viens no neatkarīgajiem informācijas avotiem.  Nesen veiktās izmaiņas likumā par plašsaziņas līdzekļiem aizliedz žurnālistiem vispār jebko pārraidīt tiešsaistē, ir jāieraksta, lai pēc tam vajadzības gadījumā varētu rediģēt. Tiesa gan, uz akreditētajiem žurnālistiem, kuŗi veido varai tīkamos un vajadzīgos materiālus, tas neattiecas. 

 

Vairāki baltkrievu žurnālisti ir aizturēti ne reizi vien. Aizturot nekad netiek paskaidrots, kāpēc, arī pēc tam neviens neko nepaskaidro un reizēm pēc dažām stundām vai pat pēc dienas vai divām vienkārši atbrīvo, gan, protams, sastādot kaut kādus protokolus. Pēdējā laikā tiek atņemti arī telefoni, videokameras, diktofoni, pat mašīnas. Pēc kāda laika, pat pēc mēneša, aparatūru var dabūta atpakaļ, bet reizēm tā ir bojāta. Aizvien biežāk aizturētajiem žurnālistiem tiek piemērotas aresta diennaktis. Ir bijuši gadījumi, kad žurnālistus notiesā cietumā uz vairākiem gadiem. Šobrīd cietumsodu uz vairākiem gadiem jau saņēmuši trīs Baltkrievijas žurnālisti, bet deviņi ir apcietinājumā un gaida tiesas sēdi. Liecinieki tiesās – ja tādi vispār tiek pieaicināti – bieži vien ir kaut kādi milicijas vai specvienību pārstāvji, nereti maskās, par kuŗu identitāti ne apsūdzētie, ne advokāti nevar pārliecināties, un, protams, viņi piekrīt visam, ko tiesnesis saka. Advokātu šādās tiesas sēdēs nav vai arī tie ir valsts nozīmētie, kuŗi vispār nerunā un neko nedara, tikai sēž sēdēs. Strādāt var tikai Lukašenko režīma atzītie advokāti. Daļa Baltkrievijas advokātu ir aizturēti vai jau ir cietumā, daļa vairs nestrādā. 

 

„Žurnālistu aizturēšana tagad publiskos pasākumos gandrīz nenotiek, jo nereti cilvēki mūs metas aizstāvēt. Mūs pastāvīgi izseko. Kad ar mašīnu dodamies prom no kāda pasākuma, mums seko trīs, pat piecas mašīnas – mikroautobusi, vieglās mašīnas ar tumšiem stikliem. Mūsu mašīnu piespiež pie ielas apmales, no sekotāju automašīnām izlec cilvēki gan formās, gan bez tām, gan maskās, gan bruņoti līdz zobiem, gan vīri privātā – parasti vismaz cilvēki desmit. Mūs izvelk no mašīnas bez jebkādiem paskaidrojumiem – it kā mēs būtu bīstamu terroristu grupa. Protokolā pēc tam tiek ierakstīts jebkas, ko viņi vēlas, piemēram, ka esi aktīvi piedalījies aizliegtā pasākumā, esi izkliedzis lozungus, pat esi uzbrucis milicijas vai specvienību pārstāvjiem, esi pretojies. Saprotiet, likumam nav nekādas nozīmes. Par aizturēšanu nevienam, ne radiniekiem, ne kolēģiem netiek ziņots, arī mums par aizturēšanu neļauj nevienu informēt. Bieži vien mūs aizved uz citu pilsētu, atbrīvo naktī, un mēs ejam pa svešu pilsētu naktī, bez telefona, kuŗš atņemts, un domājam, kur mēs esam un kā tikt mājās,”  stāsta kāda no žurnālistēm un piebilst, cik tas ir psicholoģiski smagi. Aizvien biežāk pie žurnālistiem ierodas naktī mājās, izlauž durvis un aiztur. “Pie mums hostelī, kur tobrīd dzīvojām, ieradās naktī, bet viņiem laikam nebija pavēles izlauzt durvis. Vispirms viņi zvanīja pie durvīm, kad neatvērām, viņi izlauza durvju “actiņu” un ielaida piparu gāzi. Labi, ka tās koncentrācija nebija ļoti liela, mums kaut kā izdevās noturēties un neklepot. Viņi pagaidīja kādu laiciņu un aizgāja, nodomāja, ka neviena nav. Mums laimējās – ja būtu sākuši klepot, tad gan viņi droši vien būtu durvis uzlauzuši, un mēs būtu saņēmuši pēc pilnas programmas,” papildina cita kollēga. 

 

Situācija kļūst ļaunāka, ģimenēm atņem bērnus

 

Vienīgais Baltkrievijas naudas avots ir Krievija, tādēļ ekonomika grimst. Algas samazinās, cenas aug. Nesen ieviesa to importa preču aizliegumu, kuŗu ražotāji ir oficiālie Pasaules hokeja čempionāta sponsori. 

 

Ja kādu no vecākiem aiztur neatļautā pasākumā vai arī kāds „labvēlis” ir par ģimeni uzrakstījis ziņojumu, mājās ierodas komisija pārbaudīt dzīves apstākļus, tiek rūpīgi izpētīti skapji, gultas, ledusskapis – notiek kaut kas līdzīgs kratīšanai. Tāda ģimene tiek uzskatīta par sociāli nelabvēlīgu, jo tā tagad paredz likums. Bērnu var izņemt no ģimenes un uz laiku ielikt patversmē, un gandrīz vienmēr tā arī tiek darīts. Likums atļauj bērnu atņemt pavisam, gadās arī tā. Ja apcietinājumā uz diennaktīm vai cietumā nonāk abi vecāki, tad reizēm varas iestādes apžēlojas un atļauj bērnu pieņemt radiniekiem.

 

Viens no soda veidiem ir arī t.s. brīvības ierobežošana ar vai bez nosūtījuma. Ja brīvības ierobežojums ir bez nosūtījuma, cilvēkam ārpus sava darba laika ir jāatrodas mājās, viņš nedrīkst doties nekur, pat uz veikalu. Pārbaudes var notikt un notiek arī naktīs. Ja kaut kādu iemeslu dēļ zvanu pie durvīm nedzird un tās neatver, tas ir pārkāpums un uzreiz tiek piemērota jau reāla brīvības atņemšana. Ja ierobežojums ir ar nosūtījumu, tas nozīmē, ka sodītais tiek nosūtīts darbā uz kādu ķīmijas kombinātu, uz mežcirti vai kādu citu fiziski smagu darbu. Darbam mežā var aizsūtīt arī gados vecākus cilvēkus, sievietes.

 

Cietumos attieksme ir kļuvusi klaji nežēlīga. „Ziniet, sākumā cietumsargi mēdza taisnoties, ka tikai dara savu darbu. Tagad viņi klaji ņirgājas. Pat ja kameras ir brīvas, tagad ierasta lieta ir likt 12 cilvēkus sešvietīgā kamerā. Dienas laikā nedrīkst ne gulēt, ne sēdēt uz gultām. Ja kamerā ir kāds mazs soliņš, tad uz tā pārmaiņus pēc kārtas kāds sēž, kamēr pārējie stāv kājās. Un tā visu dienu. Naktīs apgaismojums netiek izslēgts. Iemīļota cietumsargu “izklaide” ir pārpildītā kamerā, kuŗā jau tā trūkst gaisa, ko elpot, uz grīdas izliet spaini ar ūdeni atšķaidīta chlora – tas tiekot darīts higiēnas nolūkos! Tika uzceltas arī koncentrācijas nometnes, bet tās neizmanto, jo informācija par to izplatījās arī ārpus Baltkrievijas. Bet tas, kas notiek cietumos, neatšķiras no Staļina un Hitlera koncentrācijas nometnēm,” skaidro viens no žurnālistiem. Par baltkrievu žurnālistu stāstīto varētu vēl rakstīt ļoti daudz, bet galvenais ir zināt, ka tepat, otrpus Latvijas robežai, ir atgriezušies ļaunākie pagājušās gadsimta okupāciju stāsti, tikai bez svešas valsts armijas.

 

“Mēs nesamierināsimies!”

 

Baltkrievi ir pārliecināti, ka cilvēki notikušo vairs nekad neaizmirsīs un nepiedos. Lielie protesta gājieni nenotiek, jo varas iestādes ir iemācījušās ātri bloķēt visas ielas, protestētājus aiztur, nerēķinoties ar to, cik smagi tos var ievainot. Cilvēki ir kļuvuši piesardzīgāki, ir atsevišķas nelielas akcijas, karogi, plakāti, uzraksti. Žurnālisti ir arī pārliecināti, ka strauji samazinās simpātijas pret Krieviju, tā vairs netiek uzskatīta par draudzīgu valsti, kura varētu izglābt Baltkrieviju. Cilvēki ļoti atbalsta cits citu. “Kaut arī esam kļuvuši piesardzīgi, vairāk atbalstām viens otru, palīdzam, kā varam,” uzsver viena no sarunas žurnālistēm. “Jā, ir nodevēji un ziņotāji, bet tādi ir bijuši vienmēr un visur, viņu nav kļuvis vairāk”.  Arī pārējie kollēgas viņai piekrīt. Vaicāti, vai tuvinieki atbalsta viņu nostāju pret Lukašenko, viņi pamāj ar galvu, viena gan pasmaida un saka, ka vecmāmiņa reizēm jautā, kāpēc viņa nevarot rakstīt to, ko Lukašenko vajag, būtu gan nauda, gan mierīgāka dzīve, bet tas diez vai esot nopietni domāts. Tiesa gan, viena no kollēgām saka, ka sava darba un savas izvēles dēļ vairs nedzīvo kopā ar tuviniekiem, jo viņi neatbalsta viņas izvēli: “Patiesībā viņi vairs negribēja ar mani pat tikties, jo negribot manis dēļ nepatikšanas. Teica – ja zaudēsi darbu un citu vairs nedabūsi, tad kartupeļu maisu aizvedīsim. Bet vairāk neko negaidi, un mēs neko negribam dzirdēt. No mammas man ir izdevies noslēpt, kam strādāju, jo negribu viņu uztraukt.”

 

To, ka nekas var nemainīties vēl gadiem, un noteikti nemainīsies, kamēr pie varas būs Putins, baltkrievi sakās labi saprotam. Viņiem nav arī lielu illūziju, ka pat, aizejot Putinam vai Lukašenko, vietā uzreiz nesagaidīt normāli un demokratiski domājošu cilvēku. „Ja Baltkrievijā nepavisam vairs nebūs iespējams dzīvot, brauksim prom. Jau tagad aizbraukuši ir ļoti daudzi. Ja nevarēsim aizbraukt, mēģināsim bēgt. Ideja par neatkarīgu un brīvu Baltkrieviju ir jāuztur, to var palīdzēt izdarīt diaspora,” viņi saka.

 

Atvadāmies ar cerību, ka vēl redzēsimies. „Jūs esat tik labi cilvēki! Paldies jums visiem un Latvijai! Divas nedēļas beidzot varējām naktīs mierīgi gulēt un atpūsties, justies kā cilvēki. Paldies!”