Pārdomas pirms Ženēvas sarunām
Juris Lorencs    15.06.2021

 

 

Brīdī, kas šis rakstiņš nonāks pie lasītāja, Šveices pilsētā Ženēvā jau būs beigusies vēsturiska tikšanās, ASV prezidenta Džozefa Baidena un Krievijas prezidenta Vladimira Putina sarunas. Bet es atceros citas sarunas Ženēvā, 1985. gada 19. novembrī starp ASV prezidentu Ronaldu Reiganu un jauno PSRS līderi, kompartijas ģenerālsekretāru Michailu Gorbačovu. Mēs Latvijā toreiz ļoti gaidījām šo tikšanos. Afgānistanā turpinājās kaŗš, kuŗā krita arī latviešu puiši. Pasaule vēl bija šokā par 1983. gada 1. septembrī virs Kamčatkas debesīm notriekto Korejas pasažieŗu lidmašīnu. Rietumu un komūnistu bloka attiecības bija sasniegušas vienu no zemākajiem punktiem pēckaŗa laikā. Gorbačovs Ženēvas tikšanos vēlāk raksturoja šādi: "Mēs raudzījāmies uz lietām reāli. Nelolojām īpašas cerības, bet vēlējāmies ielikt pamatus nākotnes dialogam". Savukārt Reigans sarunas ar Gorbačovu nosauca par "miera misiju". 1986. gada 11. oktobrī abi līderi tikās vēlreiz, šoreiz jau Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā. Lai arī šīs sarunas beidzās bez dokumentu parakstīšanas, tās tiek uzskatītas par pagrieziena punktu ASV un PSRS attiecībās, par pirmo soli ceļā uz Aukstā kara beigām. Pasaule varēja uzelpot. Savā ziņā Baidena un Putina tikšanās varētu būt līdzīga. Rietumu un Krievijas attiecības, škiet, sasniegušas viszemāko punktu. Pie Krievijas rietumu robežām (tātad blakus Latvijai!) koncentrējas aizvien lielāki militārie spēki. Ir vajadzīgs jauns, kā teica padomju laikos, "saspīlējuma atslābums". Lai sagatavotu abu līderu tikšanos, 24. maijā Ženēvā tikās ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans un Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs. Kopīgajā paziņojumā pēc šīs tikšanās teikts, ka "abas puses bija vienisprātis, ka ASV un Krievijas attiecību normalizēšana ir abu valstu interesēs, tā veicinātu prognozējamību un stabilitāti globālā mērogā". Lai nu tā būtu.

 

Bet starp Gorbačovu un Putinu ir viena milzīga atšķirība. Gorbačovs labi apzinājās gan komunistiskās sistēmas trūkumus, gan militārās sacensības bīstamību. Tieši Gorbačova ierosinātā pārbūves un atklātības polītika veicināja totalitārās sabiedrības demokratizāciju, padomju impērijas sairumu un Latvijas neatkarības atgūšanu. Savukārt Putins domā un rīkojas pilnīgi pretēji. Krievijā tiek "piegrieztas skrūves", ir iedibināta tā saucamā "vadāmā demokratija", patiesībā autoritārs režīms, iznīcināta brīva prese. Pats Putins PSRS sabrukumu raksturojis kā "20. gadsimta lielāko ģeopolītisko katastrofu" un izmanto ikvienu iespēju, lai gabalu pa gabalam lipinātu kopā "lielo Krieviju". Spilgtākais šīs impēriskās polītikas piemērs- Krimas okupācija un aneksija. Iespējams, Baidens (Merkele, Makrons, fon der Leiena, Džonsons utt.) nesaprot to, ka Putins vadās no citām vērtībām, ne tādām, kā viņi. Protams, arī Putinam ir svarīga Krievijas cilvēku labklājība, zinātnes, kultūras un sporta sasniegumi. Bet par visu vairāk - Krievijas impērijas statusa atgūšana. Līdzīgi kā 19. gadsimtā dažu Rietumu valstu monarhi un polītiķi vēlējās iekrāsot "savā krāsā" tālu Āfrikas nostūri, Putins domā ģeopolītiskās katēgorijās. Viņam svarīgas ir kartes, robežas un to pārbīdīšana. Iespējams, paies simt gadu, un ne Krievijas tautai, ne tās valdniekiem vairs nebūs svarīgi, kāds karogs plīvo virs Ukrainai atņemtās Krimas. Bet pagaidām vērtības, kas pēdējos gados kļuvušas svarīgas Rietumu sabiedrībām - cīņa ar klimata izmaiņām, BLM, "wokeism", dažādu minoritāšu tiesības, mājdzīvnieku labturība, vegānisms utt., krieviem liekas svešas, neizprotamas, pat smieklīgas. Viņi joprojām jūsmo par karaspēka parādēm un videoklipiem ar jaunu ieroču izmēģinājumiem. Krievi ir tauta, kas neprot uztaisīt televizoru vai mobilo telefonu, bet atombumbas un raķetes viņiem izdodas lieliskas.

 

Iespējams, viens no Baidena un Putina sarunu tematiem būs Ukraina. Šī valsts zaudēja Krimu savas rietumnieciskās izvēles dēļ. Diemžēl Rietumi nespēja vai negribēja Ukrainu pienācīgi aizstāvēt un atbalstīt. Baidens gan nosauca Putinu par slepkavu, taču nopietnas sankcijas gāzes vadam "Nordstream 2" tā arī netika uzliktas. Nu tas ir pabeigts un šajās dienās jau tiek piepildīts ar gāzi. Kā lai te neatceras prezidenta Trampa vārdus- "jūs gribat, lai mēs jūs sargājam no Krievijas, bet paši pērkat Krievijas gāzi"! Vislielākā zaudētāja pēc "Nordstream 2" iedarbināšanas ir tieši Ukraina, kuŗas gāzes vadu sistēma vairs nav vajadzīga ne Krievijai, ne Rietumeiropai. Nāk prātā nepatīkamas vēsturiskas analoģijas. 1938. gada septembrī, dažas dienas pirms Minhenes vienošanās, kuŗā Francija, Lielbritanija un fašistiskā Italija atdeva Hitleram saplosīšanai Čehoslovakiju, britu premjerministrs Nevils Čemberlens teica sekojošus vārdus: "Cik muļķīga ir doma, ka mums ir jārok tranšejas un jāpielaiko gāzmaskas tikai tādēļ, ka kādā tālā valstī sastrīdējušies cilvēki, par kuŗiem mums nekas nav zināms". Tāda ir reālpolītika. Šodien šie Čemberlena vārdi skan šādi - "Vai mums jāatsakās no Krievijas gāzes tikai tādēļ, ka kaut kādā tālā, nezināmā Eiropas nomalē kāds ir sastrīdējies"?

 

Pavisam nesen, jūnija sākumā Dānija atsaukusi būvniecības atļauju plānotajam Norvēģijas - Polijas gāzes cauruļvadam "Baltic Pipe", kam vajadzēja iet caur šīs valsts territorijai. Iemesls - nepieciešamība papildus izvērtēt, vai projekts nekaitēšot meža sicistas (lēcējpeļu dzimtas grauzējs) un sikspārņu populācijām, kas dzīvo cauruļvada būvniecības zonā. 900 kilometrus gaŗais gāzes vads bija iecerēts kā alternatīva Krievijas gāzes piegādēm. Komentējot šo lēmumu, Polijas ārlietu ministra vietnieks Marcins Pšidačs izteicies, ka "ekoloģija ir svarīga, bet mums jādomā arī par reģiona enerģētisko drošību". Atliek vien konstatēt, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad rūpes par pelēm var apturēt milzīga gāzes vada būvniecību. Vai arī kalpot par ieganstu, kas piesedz kādas valsts (šajā gadījumā-  Krievijas) ilgtermiņa ekonomiskās un ģeopolītiskās intereses. Iespējams, mēs dzīvojam ilūzijās, ka ES un NATO ir tikpat stipras un vienotas kā pirms gadiem divdesmit, kad pie šo organizāciju durvīm klauvēja bijušās padomju bloka valstis. Latvijai to nemitīgi vajadzētu atcerēties.