Nepazaudēt citam citu
Diasporas vēstnieks (2019 –2020) Aivars Groza intervijā Ligitai Kovtunai    08.09.2020

 

 

“Dārgie kolēģi! Tāda nu reiz  ir ārlietu dienesta īpatnība, ka pienāk laiks mainīt darba virzienus un funkcijas. Ar šī gada septembri sāku pildīt Latvijas Ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Izraēlas valstī pienākumus.

 

Gribu teikt, ka man bija liels gods un privilēģija gandrīz divus gadus strādāt ar jums kopā un gan formāli, gan neformāli satikt jūs gan Latvijā, gan ārpus tās. Es esmu no jums daudz ko iemācījies, kas man lieti noderēs turpmāk. 

 

Galvenais - šajā laika posmā mēs esam kopā radījuši diasporas polītikas sistēmu, ir izveidota Diasporas konsultatīvā padome, tūlīt tiks apstiprināts plāns darbam ar diasporu 2021. – 2023.gadam, mēs visi esam kļuvuši par vienu komandu. Pat Covid krize nespēja kavēt mūsu sadarbību.

 

Lielu daļu mūsu darba aizņēma darbs ar skaitļiem, tabulām, plāna formulējumiem, kas, neapšaubāmi, ir ļoti svarīga darba sastāvdaļa. Taču man personīgi, un, domājams, arī jums vislielāko gandarījumu sagādā tieši saskarsme ar cilvēkiem, kas ir svarīgākais diasporas polītikā. Redzot, kā bērni pulcējas nedēļas nogales skolu nodarbībās Zviedrijā, Īrijā, kā Toronto pēkšņi uz pāris dienām pārvēršas latviskā pilsētā, kā latvju jaunieši diskutē par mums svarīgām lietām vasaras nometnēs – tas tiešām sniedz milzīgu gandarījumu. 

 

Vēlos jums visiem teikt lielu paldies un novēlēt, lai jums, lai mums visiem veicas šajā diasporas misijā, nepazaudēt citam citu  šajā sarežģītajā pasaulē.

Patiesā cieņā – Aivars Groza”

 

 

Jūsu laiks šajā īpašo uzdevumu vēstnieka diasporas jautājumos amatā iezīmēsies vēsturē kā laiks, kad tika likti pamati jaunai diasporas polītikai Latvijā  un izveidota Diasporas konsultatīvā padome (DKP).

Jā, ļoti karsts un ļoti nozīmīgs pārmaiņu laiks – Ārlietu ministrija kļuva par valsts atbildīgo institūciju diasporas polītikas jomā, tika izveidota DKP, kam kļuvu par pirmo priekšsēdi. Kopā darbojoties visām valsts institūcijām, kuŗu kompetencē ir diasporas jautājumi, esam izstrādājuši pamatu diasporas polītikas plānam 2021. – 2023. gadam. 

 

Kā iedzīvojies Diasporas likums, kāda ir tā galvenā jēga?

Runāšu vispirms emocionālā aspektā – ne jau likuma panti, skaitļi un tabulas, bet cilvēks ir galvenā šā likuma jēga un vērtība. Likums ir iedzīvināts un sācis darboties, notika četras sēdes gadā, strādājām kā viena ģimene ar visu tai raksturīgo, ieskaitot diskusijas un kaismīgus strīdus. Kā ģimene arī visi sēdējām pie viena galda, līdz, protams, vīruss ienesa savu kārtību – tagad sazināmies attālināti. 

 

Mūsu laikrakstā, sekojot līdzi šim Diasporas likuma iedzīvināšanas darbam, protams, analizējām pētījumus, intervējām gan remigrantus, gan remigrācijas koordinātorus –  cilvēkus, kas tuvplānā sastopas ar remigrācijas procesa problēmām un iespējām. 

Te gan uzreiz piebildīšu, ka remigrācija ir tikai viens no diasporas polītikas aspektiem. Atgriešana un atgriešanās nav jāpadara par pašmērķi – laiki ir pavisam citādi, un vairs nenotiek  piespiedu došanās uz Austrumiem vai Rietumiem, tā ir katra paša izvēle. Diasporas polītikas uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, kas vēlas atgriezties. Un pāri visam – citam citu nepazaudēt! Reģionālie koordinatori tiešām strādā veiksmīgi, viņi arī skaidri saskata problēmas, kas rodas remigrācijas gaitā, jo ir ciešā kontaktā ar ģimenēm un signālizē par problēmām valsts un pašvaldību organizācijām. Lielās, valstiskās problēmas un to risinājumi, kā, piemēram, speciālistu diplomu atzīšana u. c., tiek lemtas un risinātas valsts līmenī. DKP centāmies tās virzīt uz priekšu. 

 

Sarunās ar koordinātoriem izgaismojas kāda gluži cilvēciska problēma – psīcholoģiskas grūtības iedzīvoties Latvijā pēc Rietumu pasaulē pavadīta ilgāka laika. Proti, tautieši Rietumeiropas valstīs un Amerikas kontinentā pieraduši pie citādas saskarsmes kultūras, tās pašas bieži apspriestās laipnības un smaidīšanas...

 Būdams diplomāts, daudz savas dzīves laika esmu pavadījis ārzemēs. Ir gluži labi saprotams, ka iedzīvošanās jaunā vidē mēdz būt stresaina – kur iepirkties, kur un kā risināt sadzīves jautājumus. Droši vien arī man būs zināmas problēmas, sākot jaunu dzīves un darba posmu Izraēlā. Tas, ka Rietumos cilvēki ir smaidīgāki un atvērtāki, ir fakts, taču nenoliedzami kopš  valsts neatkarības atjaunošanas arī cilvēki Latvijā kļuvuši smaidīgāki, un tas „sovjetu zīmogs” no mūsu sejām sen ir nozudis. 

 

Biju patiesi izbrīnīta, lasot Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktā jaunākā pētījuma komentārā šādus vārdus: „Tas, vai diasporas organizācijas spēs saglabāt savu aktālitāti un populāritāti arī jaunās emigrantu paaudzes vidū tāpat kā savulaik starp trimdas latviešiem un to pēctečiem, ir atkarīgs no tā, vai šīs organizācijas spēs pieskaņoties jaunajiem apstākļiem un prasībām. “Mani vērojami liecina – jau „spējušas pieskaņoties”, jo minētajās organizācijās un to valdēs darbojas nozīmīgs skaits t. s. jauniebraucēju. Turklāt – pētījuma respondentos netika iekļauta ALA!

Konkrētas atbildes jums jājautā šo pētījumu centra speciālistiem, taču arī no savas pieredzes varu teikt, ka situācija tiešām nav pesimistiska. Arī es esmu novērojis, kā pozitīvi mainās diasporas organizācijas – Zviedrijā jaunie un „vecie” ir puse uz pusi, arī Lielbritanijā, Beļģijā.

 

Un ALAs valdē, un Sanfrancisko – Ziemeļamerikas Latviešu apvienībā... Jau pirms vairākiem gadiem Lilija Zobens atzina, ka diezin vai „vecās” Lielbritanijas organizācijas turpinātu pastāvēt, ja tajās neiekļautos  jauniebraucēji. 

Protams, jaunā diaspora vairs nav tik aktīva, kāda bija vecā trimda, kas nežēloja ne laiku, ne naudu, ne savas sestdienas un svētdienas „latviešu lietai”. Situācija ir mainījusies līdz ar sociālo tīklu ienākšanu mūsu dzīvē – tie „atņem” vēlēšanos mērot gaŗu ceļu, lai tiktos un kopā dziedātu, dejotu un pītu vainagus. Denverā, ALAs kongresā 2019. gada pavasarī sanāca tikties ar kādu Amerikas tautieti, kuŗš, izdzirdējis latviešu valodu, pienāca aprunāties. Sarunas gaitā izrādījās, ka viņš neko nezina par ALA.

 

Tā notiek arī ar Laiku – ir tautieši, kas nemaz nezina, ka mūsu 70 gadus vecā avīze vēl pastāv!

 Paaudžu maiņa ienes savas izmaiņas, kas lielā mērā ir arī jaunā laikmeta diktētas. Un tad ir jāmeklē jauni ceļi un veidi, lai, kā jau to uzsvēru, nepazaudētu cits citu. 

 

Cik tad īsti liela ir diaspora? Ekonomikas profesors Michails Hazans skaita pēc savas metodikas, un viņa skaits atšķiras no oficiālā? 

 Jā, profesors Hazans skaita arī, piemēram, Latvijas Valsts piederīgos, kas dzimuši un aizbraukuši okupācijas laikā. Paliekam pie skaitļa 370 tūkstoši! 

 

Jāteic, ļoti īss bija jūsu darbības laiks diasporas vēstnieka amatā – tikko paspējām cits citu iepazīt un iestrādāties, jau „jārotē”prom. Divi gadi tomēr ir pārlieku īss laiks. Savukārt DKP ir divas viena gada „rotējošās” vietas, kuŗās tiek balsojot ievēlēti diasporas organizāciju pārstāvji. Tikko gadu nostrādāja Valda Liepiņa no Luksemburgas, pareizāk sakot, iestrādājās, vadot preses grupu, un nu viņas vietā ievēlēts cits pārstāvis... Valdas potenciāls un nule apgūtā pieredze palika neizmantota. Bet – vai, kā noderētu!

 Diemžēl šada rotācija iestrādāta Nolikumā. Bet varbūt jārosina to mainīt. Ir iestrādāšanās, pieslīpēšanās process, un pieredze pateiks priekšā, ko der mainīt un uzlabot. Galvenais, lai būtu laba, uzticības pilna un radoša gaisotne.

 

Kādus konkrētus vēlējumus izteiksiet savai pēctecei – diplomātei Elitai Gavelei (viņa iepriekš bija Latvijas vēstniece Izraēlā)?

 Jaunā vēstniece vairāk varēs strādāt diasporas polītikas praktiskās īstenošanas laukā, jo sistēma jau ir radīta. Ir jāuzlabo komūnikācija ar diasporu un tās organizācijām, īpaši ar jauno paaudzi. Un vēl  ‒ nopietni jāstrādā, lai nauda, kas paredzēta diasporai, arī nonāktu pie diasporas un tiktu izmantota lietderīgi, saskaņā ar stingriem kritērijiem, ievērojot ilgtermiņa ieguldījuma principu. 

 

Nevis novusa galdu pirkšanai...

Dzirdu jūsu ironiju, bet – ja nu rezultātā tiek sarīkots pasaules latviešu novusa turnīrs? Novuss taču ir ļoti populāra spēle latviešu sabiedrībā.