“Nekad nenokaram degunu”
Cēsu “Vinetas un Allas Kārumlādes” saimnieces sarunā par dzīvi, darbu un gardumiem ar Salliju Benfeldi    11.01.2022

 

 

Pirms divpadsmit gadiem pavārmeistares Vineta Žamoidika un Alla Oldermane-Vadzinska atvēra Cēsīs savu kafejnīcu-konditoreju, kas ir kļuvusi par daļu no pilsētas vizītkartes. Sarunās cēsnieki nereti to mīļi dēvē par „kārumlādīti” vai vienkārši par „lādīti” un uzskata, ka ciemiņi noteikti jāiepazīstina ar tās gardumiem. 

 

Mūsu saruna notiek „Kārumlādē”. Saruna ir viegla un raita, abas saimnieces smaida, un ik pa brīdim smiekli ir ne tikai viņu balsīs, bet arī acīs.

 

Vineta smej, ka ir Cēsu iedzimtā, bet Alla ir no Piebalgas un par cēsnieci kļuvusi divdesmit gadu vecumā. Abas pavārmeistares iepazinušās pirmajā darba vietā Cēsu hotelī, tur nostrādājušas gadus desmit, tad darba gaitas pašķīrušās, bet ne draudzība. Alla saka, ka jau no sākuma vairāk darbojusies kā konditore, reizē arī mācoties visus aroda knifiņus. Ar laiku aizvien biežāk draugi, radi un paziņas lūguši uzcept kādu torti vai sagatavot svētku cienastus.

 

 „Mēs visu laiku mācījāmies kaut ko jaunu, pētījām ārvalstīs izdotās pavārgrāmatas, žurnālus. Toreiz jaunums bija tematiskās tortes, saldumi, un sākām tos gatavot. Bieži vien nācās strādāt tā, it kā būtu divas darbavietas, jo, pārnākot no darba mājās, sākās otrā maiņa, jo pasūtījumu skaits tikai palielinājās,” stāsta Alla. Tā pamazām radusies doma, ka varētu atvērt kafejnīcu, ar savu ideju abas padomu meklējušas biznesa inkubatorā un pēc aptuvenu gadu ilgas darbošanās tajā, rakstot biznesa projektus un mācoties uzņēmuma vadības pamatus, pienācis brīdis, kad kļuvis skaidrs – tas ir jādara! Pēc diviem gadiem „Vinetas un Allas Kārumlādes” cepumu kārbai tika piešķirts Cēsu vizītkartes goda nosaukums, tā tiek dāvināta Cēsu viesiem, un saimnieces saka, ka to pasūtījis pat konsulārais dienests Ziemassvētku dāvanām. „Tā bija gada balva, un mūsu cepumi ar Cēsu vārdu to nes tālāk pasaulē,” skaidro Alla. „Tas ir patīkami, ja saņem atzinību par savu darbu. Cēsu mērs mums ir teicis, ka „Kārumlādi” daudzi viesi ietveŗ savā apmeklējamo vietu sarakstā, tas arī priecē. Tas dod enerģiju un spēku brīžos, kad liekas – viss, vairs nav spēka”. 

 

Vai esat saņēmušas arī kādu praktisku atbalstu no pilsētas?

Alla. Cēsīm ir projektu darbi. Agrāk šiem projektiem varēja pieteikties jaunie uzņēmumi, konkursā varēja pieteikt projektu un iegūt granta financējumu tādam kā atspērienam. 2020. gadā Cēsu projektam varēja pieteikties jebkuŗš uzņēmums. Startējam ar savu jauno, vegānisko produktu līniju, kas nesatur glutēnu. Saņēmām diezgan lielu finanču grantu.

Vineta. Tas kļuva par mūsu desmitgades projektu. Pēc divu gadu darba saņēmām balvu – Cēsu vizītkartes nosaukumu. Toreiz pārcēlāmies arī uz citām, lielākām telpām Rīgas ielā. Un pēc desmit gadiem – pilsētas financiālais atbalsts. Patīkami, ka atzinību saņem arī tie, kuŗi jau labu laiku darbojas.

 

Atceros, ka, pirms desmit gadiem, kad pārcēlos uz Cēsīm, man sacīja, ka vērts aiziet uz “Kārumlādīti”, esot interesanta kafejnīciņa ar maizītēm un kūciņām, kādas nav citur. Un tā tiešām bija lādīte, ar dažiem galdiņiem.

Alla. Tur bija tikai trīs galdiņi, Un mēs tagad sēžam pie viena no tiem apaļajiem galdiņiem, tie kalpo joprojām. Kafejnīcas otro dzimšanas dienu jau nosvinējām šeit, Rīgas ielā.

 

Jūs ne tikai piedāvājat siltos ēdienus, dažādus našķus, kas gatavoti pēc jūsu receptēm, bet pie jums var nopirkt arī zemnieku saimniecībās ražotus produktus. Kā tos izvēlaties?

Alla. Lielāko tiesu mūsu sadarbības partneru ir no Latvijas un no Vidzemes. Atnākot pie mums kaut iedzert tikai kafiju un apēst kādu pīrādziņu, katrs var iegādāties tepat tuvumā tapušus labumus.

Vineta. Mēs neatsakāmies sadarboties ar dažādiem uzņēmumiem, bet pie mums var iegādāties, piemēram, Raunā gatavotus makaronus. Starp citu, šī uzņēmuma saimnieks kādreiz kā praktikants strādāja pie mums, kad bijām pavāres hotelī. Mūsu draudzība ilgst gadu gadiem. Arī pesto ražotāji ir mūsu draugu vidū. Ir labi, ja viens otru varam atbalstīt. Mēdz uzskatīt, ka latvietis ir viensētnieks, bet ir vajadzīgi sabiedrotie, ja gribi ko lielāku izdarīt. 

 

Vai jums ir nācies ņemt kredītus?

Alla. Mēs esam apņēmušās iztikt bez kredītiem, tos neesam ņēmušas. Vienīgie kreditētāji ir bijušas mūsu ģimenes, ieguldījām pašas savus ietaupījumus. Esam iztikušas bez aizdevējiem un lielu procentu maksājumiem. Sākām ar mazumiņu, uz mazo “Kārumlādīti” sākumā atnesām visu, kas mums bija mājās – pat mīklas rulli un cepumu formiņas. 

 

Pandēmija droši vien arī jums ir grūts laiks?

Alla. Jā, pagājušajā rudenī un ziemā, „Kārumlādi” aizvērām, darbinieki saņēma valsts pabalstus, bet mums, īpašniecēm, valsts nemaksāja, un kļuva skaidrs, ka kafejnīca jāatveŗ un mums jāgatavo produkcija līdzņemšanai, ja negribam izputēt. Cilvēki arī zvanīja un vaicāja, kad atkal strādāsim. Tā atkal sākām gatavot. Vasarā, kad varējām kārtīgi strādāt, jo mums ir galdiņi ārā, kur cilvēki varēja paēst, nopelnītais vismaz nosedza ziemas zaudējumus, un rudeni sākām pa nullēm. 

 

Orģinālās receptes pašas izdomājat vai kaut kur atrodat? Piemēram, jūsu ceptās tortes ir lielais kārdinājums, grūti tam pretoties, un nenopirkt kaut vienu gabaliņu...

Alla. Receptes ir dažādas, ir no mammām un vecmāmiņām mantotās, ir tādas, kuŗas esam papildinājušas, mazliet mainījušas. Protams, ir receptes, ko var saukt par Latvijas standartu – piemēram, medus kūka. Esam pirkušas arī dažādas recepšu grāmatas, arī semināros sadarbības partneŗi, kas piegādā šokolādes un marcipānus, mēdz piedāvāt receptes, kas ir pazīstamas Vācijā vai Francijā.

 

Vineta. Mēs vienmēr mēģinām kaut ko ielikt arī no sevis – kaut ko noņemt, kaut ko pielikt. Radīt tādu konditoreju, kas nav visiem un visur, tas bija viens no mūsu mērķiem, gribējām atšķirties. Mums reizēm jautāja, kāpēc mums nav magoņmaizīšu? Bet tās taču ir visur, kāpēc arī mums tās vajag? 

 

Vai pēc divpadsmit gadiem vēl var izdomāt kaut ko jaunu?

Alla. Dažbrīd ir grūti, liekas, ka galvā ir pilnīgs tukšums, bet tad atkal atnāk kāda ideja, kas patiesībā it kā nav tik jauna. Mēs esam sākušas gatavot aknu pastēti līdzņemšanai pēc vecmāmiņas receptes, un cilvēki ļoti labprāt to iegādājas un saka, ka tai esot viņu bērnības garša.

 

Pirms dažiem gadiem jūs ciemos uzaicināja Brazīlijas latvieši. Kā tas notika?

Alla. Tas ir neticamais stāsts, mūsu dzīves lielākais piedzīvojums. Nupat saņēmām arī fotografijas, jo decembrī divi puiši no Liepājas aizbrauca uz Brazīliju palīdzēt latviešu deju kopai sagatavoties un iemācīties dejas nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Iedevām viņiem līdzi mūsu ceptās un izdekorētās piparkūkas cienastam Brazīlijas latviešiem. Tagad saņēmām fotografijas ar priecīgām, smaidošām un pazīstamām sejām. Mūsu draudzība ilgst jau ceturto gadu.

 

Vineta. Cēsīs bija pilsētas svētki. Pie mums ienāca vispasaules cēsnieks, kā mēs dēvējam Aigaru Strausu, un piedāvāja mūs iepazīstināt ar diviem Brazīlijas latviešiem, kas ir atbraukuši uz Cēsīm. Tobrīd mums bija daudz darba, jo pilsētas svētku laiks vienmēr ir saspringts – mēs ne tikai vadām uzņēmumu, bet vienmēr arī pašas strādājam virtuvē. Ar Aigaru bijām iepazinušās, kad viņš bija koordinātors Vispasaules cēsnieku dienām un tā ik pa laikam, kad bija Cēsīs, viņš ienāca pie mums. Aigars stāstīja, ka Brazīlijā tiek rīkotas etniskās dienas.

 

Alla. Latvieši dzīvojot Brazīlijā, kur dzīvojot trīspadsmit dažādu tautību ieceļotāju kopienas, un arī latvieši rīkojot latviešu dienas.

 

Vineta. Un latviešiem vajadzētu latviešu pavārus. Tobrīd tā īsti nopietni to neuztvērām, jo kur esam mēs un kur Brazīlija! Bet neko jau neiebildām un teicām, ka varam un ka maizi arī varētu cept un iemācīt, kā to darām. Pacienājām Aigaru ar zupu un „Kārumlādē” pašu cepto maizi. Sarunājām, ka sazināsimies un gājām uz virtuvi strādāt. Pagāja laiks, un mums atgādināja, ka esam taču piekritušas un tad sapratām, ka tas ir nopietni. Mēs pat nezinājām, ko darīt, jo mēs nekad abas kopā „Kārumlādi” neatstājam, vienmēr viena no mums te ir. „Kārumlāde” mums ir kā bērns, kuru visu laiku pieskatām.

 

Alla. Attālums jau arī milzīgs, otra pasaules mala. Sapņojot par to, kur kādreiz gribētu nokļūt, par Brazīliju nekad nebijām pat iedomājušās. Un tad Aigars piezvanīja un pateica, ka ir biļetes un mums jāsāk posties. Sajūta bija nereāla, tikai pamazām sapratām, ka tā tiešām notiks, mēs lidosim uz Brazīliju pie latviešiem! Bijām tur trīs nedēļas. Nākamajā rudenī atkal lidojām ciemos uz Brazīliju. Tad sākās pandēmija, tagad, protams, nezinām, kad atkal varēsim ciemoties. Bija ļoti interesanti iepazīties ar latviešiem Brazīlijā, dzirdēt, kā cilvēki, kuri nekad nav bijuši Latvijā, runā latviešu valodā, kā kundzes deviņdesmit četru gadu vecumā izmet kādu tautas teicienu, kuru no Latvijas līdzi paņēmuši viņu vecvecāki. Viņi dziedāja tādas dziesmas! Tā ir bagātība, ko vairāk, kā pirms simts gadiem, viņu senči ir paņēmuši līdzi, un ir saglabāts latviskums. 

 

Vineta. Brīžam tirpiņas skrēja pār kauliem, kad viņi dziedāja latviešu dziesmas. Tur pieredzētais un piedzīvotais mums lika uz savu latvietību paraudzīties arī mazliet citādāk, padomāt par to. Latviešu kopienai pievienojušies arī cilvēki, kuŗi nav etniskie latvieši, bet ir ieprecējušies. Viņi savā sirdī ir kļuvuši par latviešiem un ir tik ļoti latviski, ka tajā brīdī jūties lepns par savu Latviju, par to, ka to pārstāvi. Latvieši Brazīlijā ir pratuši saglabāt savu latviskumu, un tad jādomā, ka mēs šeit reizēm to kaut kā palaižam vaļā, it kā pazaudējam savu patriotismu. 

 

Šis gads nebūs viegls nevienam nekur, vai jums ir padoms pašām sev, kā tikt cauri šim skarbajam laikam?

Alla. Mums vienmēr gribas kaut ko izdomāt, nepadoties. Brazīlijā skatījāmies, kā viņi gatavo un tas ir tik garšīgi! Jautājām, kas tad tur ir klāt, viņi saka, ka tikai sāls. Izrādās, ka sālim ir dažādas piedevas. Pēc savām garšas sajūtām uztaisījām savu sāli un tagad prātojam – varbūt jāliek burciņās un jāpārdod? Nesen sākām taisīt un likt mazajās burciņās pikanto tomātu zaptīti – zeltaino lupitas ievārījumu no dzeltenajiem tomātiem un vairāku veidu pipariem. Ir jāmeklē kaut kas jauns un interesants. Visgrūtākais laiks ir janvāris un februāris, tas laiks ir jāiztur. Būs labi, mums nepatīk žēloties, ir jādara. Un prieku nes arī paldies par darbu, ko saņemam no cilvēkiem. Daudzi mūsu kārumus sūta latviešiem uz citām valstīm. Latvieši ir visur pasaulē, un ir prieks, ja mūsu „Kārumlādes” vārds ir nokļuvis pie viņiem. Mēs nenokaram degunu, vismaz ne abas vienā laikā. Ja vienai ap sirdi kļūst bēdīgāk, tad otrai jau ir pārgājis un var pabakstīt un par visu pasmaidīt. Tā ir latviešu spītība. Un mūsu ģimenes – gan vīri, gan bērni – no pirmās dienas ir mūsu lielākais atbalsts.