Mūsu Laikam šogad – 70!
Ligita Kovtuna    15.01.2019

 

 

Aizvadītā, 2018. gada, maija sākumā ALAs 67. kongresā, tikusi pie vārda tribīnē, lai pārliecinātu klātesošo aktīvo Amerikas latviešu sabiedrību, kas te sapulcējusies, nolasīju fragmentu no Helmara Rudzīša ievadraksta Laika 1. numurā: 

 

Liktenim paticis, ka mēs dzīvojam ārkārtīgi svarīgā, cilvēces nākotnei izšķirīgā laikā. Sociālā, saimnieciskā un polītiskā dinamika, straujā technisko zinātņu attīstība, pasaules virskundzības idejas nejēdzīgais fanātisms un totālie meli – viss tas pasauli padarījis par dziļu pretrunu lauku, kurā iespiestā vārda loma sakāpināta tā kā vēl nekad. Tajā pašā laikā mums, latviešiem, blakus šiem globāliem saspīlējumiem, gāzusies pāri tāda nacionāla nelaime ar ko varbūt var salīdzināt vienīgi 12. gadusimteņa un ziemeļu kaŗa laiku trāģiku. Mūsu tauta, zaudējusi savu valstisko neatkarību, smok visnežēlīgākās diktatūras terorā un iet bojā, bet tās brīvībā izkļuvusē daļa izkaisās pa visiem kontinentiem. Latviskam iespiestam vārdam tas pievieno īpašus uzdevumus, no kuriem izvairīties nozīmētu aizliegt pašiem sevi.

 

„Bet iespiestais vārds nav tikai informācijas avots vien, tas ir arī ierocis cīņā par tautas tiesībām un brīvību, tās kultūru un gara dzīvi un pašu dzīvo cilvēku un tā cieņu. Tāpēc Laika redakcija pāri zemes plašumiem, kalniem un jūrām rada aicinājumu  visiem latviešiem nākt talkā šīs cīņas izcīnīšanā. Ne polītiskie vai reliģiskie ieskati, ne vārdiņš „vecie” un „jaunie”, ne mantas, ne sabiedriskais stāvoklis ir tas, kas mūs izteic šajā cīņā, bet apziņa, ka esam latviešu tautas bērni un centieni un darbi, uz ko šī apziņa mūs skubina. Visur tur, kur tāda apziņa mājo, mājo arī daļa latviskas pasaules, vienalga, lai kādā  zemes malā tas būtu. Laika  slejas vienmēr būs atvērtas tam, kas šo apziņu stiprina, vienalga, vai tas būtu tautiešu organizācijas, kultūras iestādījumi, saimnieciski pasākumi, vai arī atsevišķa, tālu no citiem nonākuša latvieša domas. Tāpat Laika slejas vienmēr būs atvērtas nevien pasaules polītiskās dzīves faktiem un to vērtējumiem, bet jo īpaši latviešu dzīvei ASV, Kanadā, Dienvidamerikā, Vācijā, Austrālijā un citur.

 

Pie visa tā, latviešu trimdas laikrakstam jābūt arī latviskās kultūras kopējam un valodas sargam. Avīzes lapa daudziem reizē būs arī  būs arī latviešu grāmata. 

 

Visu, kas veicams latviešu trimdas laikrakstam dažos vārdos jau nav nemaz iespējams pieminēt. Bet skaidrs ir arī tas, ka šis darbs lielā mērā kļūs stiprināts ar iespējami lielāku lasītāju līdzdalību. Lai no ikvienas vietas, kur latviešu rokās nonāks Laika numuri, redakcijai nāk arī informācija par latviešu dzīvi un darbošanos. Tad Laiks patiesi kļūs par saiti, kas pāri tālumiem mūs visus tuvinās un spēcinās. Laiks aicina ikvienu latvieti.” (Redakcija)

 

Bija Latvijas 13. Saeimas priekšvēlēšanu karstums, citētie vārdi raisīja gan saprotošus galvu mājienus, gan vairāk un mazāk skaļas reakcijas, un beigās – aplausus. Tik precīzas un zīmīgas bija līdzības ar tālo 1949. gadu, kad 8. novembrī nāca klajā mūsu avīze. Īstenībā – pārlasot rūpīgi visu numuru, līdzības atdzīvojas šodienas tēlos. Tāpēc redakcijā nospriedām, ka noteikti būs interesanti visiem, kas vēl palikuši uzticīgi un uzcītīgi Laika lasītāji, pārlasīt šos tekstus, atrast un sazīmēt vēl šodien zināmas personas vai to pēctečus. Tas nenoliedzami bijis ne vien interesants, bet vēsturiski skaudrs un vienlīdz nozīmīgs laiks latviešu dzīvē, ko der atminēties, atstāt vēsturē. Un mācīties no tā. Galvenokārt mācīties bezgalīgu ticību un uzticību „latviešu lietai”, Latvijai, latviešu tautai, latviskām vērtībām. Var tikai apbrīnot vecās trimdas tālredzību, kopjot valodu un kultūras tradicijas, un var vien no sirds vēlēties, lai jaunie to turpinātu. Bet turpinās, ja zinās. Tālab aicinām – stāstiet to jaunajiem, dalieties atmiņās, rakstot Laikam savas atmiņas par piedzīvoto līdz ar mūsu avīzes gaitu! Ir vēl krietns pulks mūsu lasītāju, kas auguši un dzīvojuši kopā ar Laiku – atsaucieties! Mēs paši vien, tikai mēs paši atstāsim mantojumā šo vēsturi – kamēr avīze pastāvēs. Bet sāksim ar fragmentiem no krāšņākās līdz šim uzrakstītās trimdas vēstures – Helmara Rudzīša, Laika dibinātāja un dvēseles, grāmatas „Manas dzīves dēkas”. Iedvesmojošu lasīšanu vēlot –